Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
27. augusts, 2013
Drukāt

Kāršu kava aizved pagātnē


kartis_72

Izdevniecībā “Neputns” klajā nācis neparasts izdevums, ko nosaukt par grāmatu, šķiet, nebūtu precīzi, lai gan tas, protams, ir lasāms un pēc tam arī krietni pārdomājams.

Pēc noformējuma izdevums ļoti atgādina kāršu komplektu jeb kavu, taču atšķirībā no īstām spēļu kārtīm šīs gan neizklaidēs, bet liks atcerēties to cilvēku ciešanas, kas savas pārliecības un dzimtenes mīlestības dēļ gadiem ilgi izcieta sodu padomju lēģerī. Dzejnieks, atdzejotājs un kritiķis Knuts Skujenieks, sadarbojoties ar ilggadējo Mordovijas soda nometņu kolēģi Bruno Javoišu, lasītājiem sagatavojis gan virtuālu ceļojumu pa lēģeri 20. gadsimta 60. gados, gan skarbu mācību stundu vēsturē – kā nu kurš šo izdevumu interpretēs. “Kārtis” patiesi ir kas līdzīgs ceļojuma piezīmēm, tikai ar to atšķirību, ka nevienam lasītājam nebūs ne mazākās vēlēšanās šīs vietas iepazīt pašam.

K. Skujenieks pats neparasto izdevumu veidojis kā ceļojumu pagātnē, kuram viņš izvēlēts par gidu. Un kā nu ne – apcietinājumā Mordovijā pavadīti veseli septiņi gadi, tāpēc tik labi ir zināmas gan vietas, gan primitīvie sadzīves priekšmeti, gan sastaptie ļaudis un pat izjūtas. Autors izdevuma ievadvārdos atzīst, ka viņu šim darbam iedvesmojis kāršu mākslinieks B. Javoišs, kurš plašākā sabiedrībā zināms kā drosmīgais Latvijas karoga kārējs Rīgas Radiotornī.

Katrai kārtij sava nozīme, katra kārts ir svarīga. Lai prastu ar komplektu rīkoties, lai varētu spēlēt, ir labi jāzina visu kāršu nozīme. Tēlaini izsakoties, K. Skujenieks ar lakonisku skaidrojumu ieved mūs šajā savdabīgajā pasaulē.

B. Javoišs uz katras kāršu lapiņas grafiski attēlojis kādu ar soda nometni saistītu cilvēku (režīma priekšnieku, diennakts dežurantu, nodaļas priekšnieku, ambulances māsiņu, “klauvētāju” jeb ziņu pienesēju utt.) vai reāliju (traukus, cigarešu paciņu, maizi jeb “ķieģelīti”, radioaparātu, vietējo laikrak-stu utt.). Un autors izskaidro tā nozīmi apcietinājuma apstākļos. Izlasot vēstījumu par katru sastapto cilvēku un reāliju, lasītājiem varētu rasties daudz pilnīgāks vai vismaz precīzāks priekšstats par to, cik nožēlojama un necilvēcīga bijusi ieslodzīto sadzīve padomju koncentrācijas nometnēs. Kā to izturēt? Cik daudz ir sodu izcietušo cilvēku, tikpat daudz arī recepšu. K. Skujenieks atzīst: “Teikšu, ka latviešiem ir palaimējies. Mūsu vidū ir cienījams luterāņu mācītājs, nonācis šeit par saviem sprediķiem. Ziemassvētkos un Lieldienās mūsu gars tiek pacilāts ar svētrunu.”

Īpašas uzmanības vērts būtu autora vēstījums par lēģerī aizliegtām lietām, piemēram, tēju un naudu. Tās ir stingri aizliegtas, tomēr padomju soda nometnēs cirkulē abas. Tas pats sakāms par ieslodzītajiem pieejamās informācijas kvalitāti jeb masu medijiem –
vienu propagandas radiostaciju un vienīgo soda nometnēs atļauto laikrakstu.
Lai gan jādzīvo lielā informācijas badā, cilvēki par notikumiem ārpusē, piemēram, Prāgas pavasari, ir tik labi informēti, ka gatavi pat slēgt derības par notikumu tālāko gaitu. Jāpiebilst, ka autors nav kautrējies vēstīt arī par diskrētiem tematiem (ieslodzīto seksuālo spriedzi, ilgām pēc tuvības), kas darba vērtību tikai ceļ.

K. Skujenieks, kavēdamies šajās 20. gadsimta 60. gadu atmiņās, gandrīz nemaz nepieskaras pats savam dzīvesstāstam. Izdevumā ir tikai pāris vietu, kur pavisam minimāli tiek atklāti kādi fakti par viņu pašu, piemēram, ar kādiem sabiedriskajiem darbiem dzejnieks nodarbojies soda izciešanas laikā.

Un pārsteidzošākais – stāstot atmiņas par šo savas dzīves posmu, ne reizes no autora puses nav saklausāms ne rūgtums, ne pārmetums liktenim, pat ne skumja nopūta par pārdzīvotajiem grūtumiem, bet gluži pretēji: vietumis tiek uzšķilta pat maza humora dzirksts.

Atklāt un dokumentēt atmiņas K. Skujenieks uzskatījis par savu pienākumu. Ir lietas, kas par savu tautu, tās vēsturi ir jāzina, un šī pieredze, lai cik rūgta un mokoša, vienkārši nedrīkst tikt aizmirsta. Autoram pašam ir skaidra atbilde, un tā pausta darba ievadā: “Knaibīt sen sadzijušas rētas, lai tās sāpētu atkal? – Nē. Izklaidēt jaunus cilvēkus, kas alkst pēc asākām izjūtām? – Arī ne. Tas ir mūsu paaudzes pienākums – ar savu pieredzi papildināt vēl neuzrak-stīto vēstures daļu. Kaut arī tauta no vēstures nemācās, tai šī vēsture ir atkal un atkal jāatgādina.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+