Uldis Šmits: Kārtējā “garlaicīgā” kampaņa? 0
Ja pēc 24. septembra Bundestāga vēlēšanām kancleres amatā paliks Angela Merkele, tad pilnvaru termiņa beigās viņa varēs atskatīties uz tikpat daudziem Vācijas valdības priekšgalā pavadītiem gadiem kā savulaik Helmūts Kols (1982 – 1998). Aptaujas augusta beigās liecināja, ka viņas pārstāvētais kristīgo partiju CDU-CSU bloks stabili turas priekšgalā (par to sliecās balsot 38% respondentu), sociāldemokrāti jeb SPD atpaliek (24%), bet krietni iepakaļ seko “Kreisie” jeb “Die Linke”, “Alternatīva Vācijai”, zaļie un liberāļi (zem 10%). Tās ir partijās, kuras reāli pretendē iegūt mandātus. Nav nemaz izslēgts, ka saglabāsies tagadējā lielā koalīcija, ko vācieši mēdz dēvēt par “GroKo”.
Tāpat kā pirms iepriekšējām federālā parlamenta vēlēšanām daudzi apgalvo: kampaņa ir garlaicīga. Lai gan to pūlas saasināt sociāldemokrātu izvirzītais kanclera amata kandidāts Martins Šulcs un palaikam ārlietu ministrs Zigmārs Gabriels. Viņiem tomēr lāgā neizdodas. Arī nemiera cēlāji no “Die Linke” un “Alternatīvas” vismaz pagaidām nespēj iedragāt Merkeles pozīcijas, kuras nesen šķita pagalam ļodzīgas sakarā ar miljons bēgļu uzņemšanu un terorisma draudu pieaugumu. Ir vēl citi iemesli, kas būtu varējuši veicināt galēji kreiso un galēji labējo ietekmi. Piemēram, pēdējos gados padziļinājusies sociālās nevienlīdzības plaisa. Netrūkst ļaužu, kam jāiztiek ar sešsimt vai septiņsimt eiro algu vai pensiju. Toties bezdarbs ir tikai 3,8 procenti, bet budžeta pārpalikums no iepriekšējā gada – vairāk nekā 18 miljardi eiro, un pastāv pārliecība par Vācijas ekonomikas stabilitāti un konkurētspēju, jo ir veiktas reformas, ar kurām citas Eiropas valstis ilgstoši netiek galā. Kaut arī vidusmēra pilsonis, kā liecina pētījumi, uzskata jau pieminētās problēmas – migrantu krīzi, sociālo nevienlīdzību un cīņu ar terorismu – par prioritāri risināmām, viņš diez ko neuzticas ne “Kreiso” solījumiem noteikt minimālo pensiju 1050 eiro apmērā, ne “Alternatīvas” lozungiem. Daži analītiķi domā, ka vāciešus iespaidojušas ASV prezidenta vēlēšanas. Viņi labāk izvēlas Trampa pretmetu…
Sociāldemokrāti varbūt tāpēc savas visumā haotiskās kampaņas taktikas nolūkos piedēvē Merkelei izdabāšanu Vašingtonai, respektīvi, Baltā nama prasībai, lai NATO valstis atvēlētu aizsardzībai divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Taču SPD pinas pretrunās – vispārējās frāzēs aizstāv Eiropas Aizsardzības savienības un Eiropas armijas ideju, bet nepasaka, kādā veidā tā izveidojama bez modernizētiem Vācijas bruņotajiem spēkiem un papildu izdevumiem. Vācija tad kļūtu par Eiropas spēcīgāko militāro lielvalsti, ko Eiropā “neviens negribētu”, saka SPD līderi. Tas, ko viņi īsti gribētu, netop skaidrs, ja neskaita Šulca apņēmību panākt amerikāņu kodolieroču izvešanu no Vācijas. Savukārt Gabriels nesen intervijā “Bild” apcerēja “auksto karu 2.0” un to, ka Putins un Tramps “neuzsver tiesību spēku, bet stipro tiesības”. Vācijas ārlietu ministrs agrāk diezgan bieži publiski pievērsies attiecību veidošanai ar Krieviju, un no šiem izteikumiem izriet, ka Gabriela viedoklis drīzāk saderas ar viņa kritizētā Trampa personiskajiem (Kremlim draudzīgajiem) prātojumiem, nevis Merkeles nostādnēm, piemēram, sankciju jautājumos. Jau ierasts, ka Bundestāga vēlēšanu priekšvakarā vērojama sociāldemokrātu sludināto ideju “šrēderizācija”. Tā izpaužas arī citās partijās un reizēm preses izdevumos, tāpēc zināmā mērā var ietekmēt balsojumu, līdzīgi kā negaidīti notikumi vai ārēji faktori, kas, cerams, tomēr nespēs vest pie varas kreiso partiju koalīciju. Berlīnes politika tātad pārāk nemainīsies arī tuvākajos gados. Bet tie Eiropā garlaicīgi nebūs.
