Kārtējais spiegu gabals. Nedēļas filma: Vīrs no U.N.C.L.E. 0
Lielajam ekrānam adaptējot reiz populāru seriālu, divu spiegu attiecības uz Aukstā kara fona turpina izvērsties vizuāli ļoti baudāmā, taču saturiski ne līdz galam pārdomātā izklaides filmā, kuras režisors ir neviens cits kā Gajs Ričijs.
Šis gads spiegu kino cienītājiem ir īpaši ražīgs, taču, par spīti cerībām, britu režisora Gaja Ričija atgriešanās pēc vairāku gadu pauzes nav triumfa mirklis, bet gan stilīgs un virs vidusmēra piedāvājuma piepacelts izklaides gabals, kas apguvis reiz tik populāra seriāla saturisko materiālu. „Vīrs no U.N.C.L.E” jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem atradies sarakstā, kurā iekļauto filmu saknes iestiepušās televīzijas kultūrā un ko nebūtu slikti pārvērst atbilstoši lielā ekrāna plašumiem, un kādu brīdi ar šo projektu bija saistīti arī Kventins Tarantīno un Stīvens Soderbergs. Tad piekrišanu deva Ričijs, kura divas filmas par Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumiem kļuva par ilgi gaidītiem un arī pamatotiem kases grāvējiem, veiksmīgi savirpinot labi zināmos stāstus ar novatorisku piegājienu vizuālajam stilam, ko tradicionāli nesaista ar sera Artūra Konana Doila varoni, kam tik lieliski piestāv Viktorijas laikmeta etiķete, pīpe un tase kūpošas tējas.
Līdzīgu pieeju Gajs Ričijs izmantojis, ķerdamies klāt Amerikā reiz populārā seriāla „Vīrs no U.N.C.L.E.” varoņiem, kino tik bieži izmantotajam divu veču attiecību duetam radot pēc definīcijas neiespējamas attiecības, kas dažādu iemeslu dēļ pārvēršas gan labdabīgā ķircināšanā, gan sīvā konkurencē, jo katrs no viņiem pārstāv citu valsti, un Aukstā kara laikā ASV un PSRS par labākajām draudzenēm nudien nevarēja nodēvēt. Tā Ameriku pārstāv kā no glancētā žurnāla vāka nokāpušais švīts Napoleons Solo, bet krievam Iļjam Kurjakinam ir gan neiznīdējams akcents, gan manieres, ar kādām nelepojas, bet abiem kopā – izteikta nepatika vienam pret otru un trešais partneris daiļās Gabijas veidolā, kā arī misija, kuras izpildīšana prasa visu spēku sakopojumu, drosmi un vēl arī uzdrīkstēšanos, bet pretī dod zilumus, gandrīz drošu nāvi un vēl pantu par dzimtenes nodevību.
Fantastiskie interjeri un tērpi, kā arī grims uzbūruši atmosfēru, kur Alīsijas Vikanderes vietā varētu mierīgi defilēt Odrija Hepberna vai Natālija Vuda, taču ārišķīgi žilbinošais ietērps zaudē savu jēgu visnotaļ kuslās narācijas priekšā, kas savukārt kalpo par diezgan vienkārša sižeta uzmetuma vizualizāciju. Un tas ir jocīgi, jo no Ričija jaunākās filmas kadriem ir nolasāms potenciāls, kas to varētu pievienot žanra klasikai un nolikt uz tā paša pakāpiena, kur atrodas viņa režisētā „Šerloka Holmsa” pirmā daļa, taču diemžēl izpalikušais Jana Fleminga – vai kāda cita talantīga rakstnieka – krampis filmu „Vīru no U.N.C.L.E.” nepadarīs par jaunas, asprātīgas un nevainojamas franšīzes aizsācēju, kaut arī to varētu izvilkt daudzu gadu garumā, kā tas noticis ar visu laiku slavenāko spiegu Džeimsu Bondu. Un daļa vainas jāuzņemas arī aktieriem – izņemot vienu no šā brīža „karstākajām” jaunajām aktrisēm Alīsiju Vikanderi –, kuru tēlojums ne tuvu nav tik meistarīgi pašūts, kā tērps, kas viņu varoņiem mugurā. Bet var jau būt, ka pie visa vainīga ir sieviete, kas ielauzusies Gaja Ričija kino pasaulē, kas būtībā būvēta uz vīriešu attiecībām un kurā režisors peld kā zivs ūdenī, bārstot jokus un liekot pieprasīt vēl.
UZZIŅA:
„Vīrs no U.N.C.L.E.”/”The Man from U.N.C.L.E.”
ASV, 2015.
Režisors: Gajs Ričijs
Lomās: Henrijs Kevils, Ārmijs Hammers, Alīsija Vikandere, Hjū Grānts, Elizabete Debicki, Džareds Hariss
No 21. augusta „Kino Citadele”, „Cinamon”, „Multikino”, „Splendid Palace”
