Vieta, kur vagu dzīšanai izmanto zirgu. “Viskaļu” saimnieki par kartupeļu talkām un bērnības garšu 0
Tradicionāli ap 9. – 10. maiju stāda kartupeļus, un mans mērķis bija noskaidrot, vai mūsdienās vēl kaut kur Latvijā kartupeļu vagu dzīšanai izmanto zirgu. Senāk stādīšanas talkā piedalījās kaimiņi, radi, paziņas. Kā tas notiek tagad?
Sākotnēji uzdevums man šķita gandrīz neiespējamā misija. Bet meklēju, līdz atradu ”Viskaļu” mājas Jelgavas nomalē – te saimnieki piemājas dārza apstrādāšanai jūdz zirgu. Tas ir vien piecus gadus vecs un turas braši. Braucam turp skatīt nu jau šo gandrīz vai piemirsto zirga spēka izmantošanu.
Kāds Stivadors? Būs Jumis!
Jelgavas nomalē ”Viskaļu” sētā rosās divi enerģiski vīri: Andris Bušs, bijušais autoatslēdznieks, policists un ugunsdzēsējs, bet kartupeļu vagu dzīšanai jūdz zirgu Egils Pielēns-Pelēns. Abi ir pensionāri, dzīvo viens otram kaimiņos un ir izpalīdzīgi. Viņi dienas nevada dīki, bet pamatīgi raujas dārzkopībā, lai izaudzētu kādu krāšņu puķi, ko aizvest uz tirgu. Agrāk stādījuši arī kartupeļus tirgum, tagad tas vairs neesot izdevīgi, jo ar tiem pilnas dārzeņu bāzes.
Mūsu ciemu diena iegadījusies īpaši silta, saule gozējas virs saplaukušās birztalas, baltās ziedu kupenās līkst ābeles un ķirši. Pļavā kurkst vardes, un šogad pirmo reizi izdzirdu dzeguzes balsi. Egils norāda:
“Laiks kā uz pasūtījumu! Mūsu lauks kartupeļu stādīšanai nav liels – platumā apmēram 20 metri, garumā – 50 metri, tāds piemājas dārziņš savam prieciņam. Vieta gan te pazema, purvaina, tāpēc pievedām vairākas kravas zemes, lai paaugstinātu lauku. Kartupeļiem piemērotas vieglas, smilšainas, mālsmilts vai smilšmāla augsnes. Mūsu zirgu iegādājos Tukumā, tam pasē bija ierakstīts vārds Stivadors… Es viņu pārsaucu par Jumi – lai būtu skanīgāk! Kāds tur Stivadors! Tas man asociējas ar vārdu stīvs… Negribētu, lai dzīvnieks paliktu stīvs. Jumim ir pieci gadi, ņiprs, taču diezgan nepaklausīgs – stingri jātur grožos.
Cik ilgs ir zirga mūžs? Nu tā ap 25 gadiem, bet tik vecs vairs nav darba zirgs, vien tāds kleperis. Turklāt tagad turēt zirgu ir ļoti neizdevīgi, piemēram, ārstēšanai esmu izdevis jau 400 eiro! Barībai vajag vismaz 100 ruļļu siena (ap 2,5 t) gadā, kur nu vēl auzas, burkāni… Padomju laikā piebaroja pat ar rupjmaizi, ko tautā sauca par ķieģelīti. Atceros, kad tēvs jūdza, lai zirgs stāvētu mierīgs, devu maizīti. Man jau zirgi bija hobijs, kādu brīdi turēju arī poniju, ar to braucu no meža izvest malku, biju izgatavojis mazas ragaviņas, ar poniju esmu pat dzinis vagas kartupeļiem.”
Egila tēvs Herberts Pielēns-Pelēns iznācis no mājas skatīt, kā dēlam sokas ar kartupeļu likšanu vagās. Viņš to pārzina labi, jo pašam kādreiz piederējusi liela saimniecība, bijuši pat četri zirgi, pēcāk – trīs. Būdams elektrotehniķis, strādājis vairākos Jelgavas rajona kolhozos.
Viņš atceras: “Kartupeli vagā likām pēdas atstatumā, apmēram 18 – 20 cm dziļi, vagu atstarpes bija apmēram 30 – 40 cm, lai ar zirgu varētu aizart. Vagās nedaudz ielikām organiskos mēslus, viegli pārkaisījām ar superfosfātu un kāliju. Sākotnēji arī kolhozu darbos izmantoja zirgus, tostarp kartupeļu stādīšanā. Strādāts arī ar divlemešu arkliem, tos vilka divi zirgi. Atceros, ka stādīšanas talkās palīgā aicināja radus, taču biežāk viņi bija pie kartupeļu rakšanas, jo tas ir grūtāks, nepateicīgāks darbs. Par paveikto devām kādu maišeli tupeņu.”
Jā, dzīvē viss mainās, līdz ar tehnikas progresu un lielsaimniecībām zirdziņa izmantošana par darbaspēku gājusi zudumā, reti kur tagad vēl vago ar zirgu. 80. gados Latvijā zirgus galvenokārt audzēja lauksaimniecības un transporta darbiem un sportam, tagad tikai sportam un vietējā ekotūrisma izpriecām.
“Kad ar pliku dibenu var sēdēt zemē, tad var stādīt kartupeļus, tā man teica tēvs,” atceras Sandra Jankovska, Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja. Viņa Muzeju naktī jauniešiem reiz organizējusi improvizētu kartupeļu likšanu vagās (vagu imitējusi nostiepta aukla). Sandra atceras, ka viņas dzimtajās mājās Priedniekos (Alūksnes novada Ziemeru pagastā) 20. gs. beigās ar spīļarklu dzina vagas apmēram 60 – 70 cm attālumā citu no citas un kartupeļus lika vienu aiz otra pēdas atstatumā. Augsni bagātināja ar kūtsmēsliem, kas bija nostāvējušies gadiem, svaigus nedrīkst, jo tajos var būt infekcija. ”Stādīšanai talkas nerīkojām, iztikām paši, jo ģimenē bijām pieci cilvēki. Parasti talku organizēja rudeņos kartupeļu rakšanai. Ja nu kaimiņiem, cilvēkiem gados, bija grūtāk ar stādīšanu, tad gājām viņiem palīgā. Pēc darba palīgus cienājām ar pašu sarūpētām pusdienām.”
Tupenis vagā – laiks goda maltītei
Senāk kartupeļu stādīšana bija arī nozīmīgs radu saiets. Kad lauks sastādīts, varēja ieturēt goda maltīti. Herberta Pielēna-Pelēna dzīvesbiedre Zigrīda atceras: “Mēs ģimenē bijām četri bērni, visiem bija jāpalīdz saimniecībā. Nekurnējām, jo sapratām, ka dienišķā maize nenāk viegli. Kartupeļu stādīšanā pienesām grozus, kā arī veicām citus darbus. Tēvs ar māti raudzījās, lai viss notiktu godam, pēc padarītā mums iedeva konfektes. Arī radiem tika labums – par stādīšanu rudenī pienācās kāds maiss kartupeļu. Kad bijām krietni pastrādājuši, mana vecmamma visus aicināja pie galda, kur bija sarūpējusi dažādus ēdienus. Īpaši garšoja viņas gatavotie kartupeļu ķiļķēni (rīvētu kartupeļu masas lodītes, ko uzvārīja piena zupā)*, penkoki jeb pankūkas… Labi paēduši, apspriedām radu būšanas un jautri padzīvojām.
* Bērnības garša!
Piena zupa ar kartupeļu klimpām
Lai pagatavotu klimpas, kartupeļus sarīvē uz smalkās rīves un caur audumu nospiež šķidrumu. Iegūtajai sulai ļauj nostāvēties, lai nosēstos kartupeļu ciete. Kartupeļus aplej ar verdošu pienu, pievieno sāli, olu, miltus, nosēdušos kartupeļu cieti un kārtīgi samaisa. No masas veido klimpas un vāra sālsūdenī, līdz gatavs. Tad pielej pienu, uzvāra, pievieno sviestu – un gatavs pasniegšanai.
Uzziņa
Kartupeļi pieder pie nakteņu dzimtas. To dzimtene ir Dienvidu un Centrālā Amerika. Kartupelī nozīmīgākā daļa ir ciete. Tās saturs var būt 12 – 20% un vēl pat vairāk. Tos uzturā lietojuši jau Andu indiāņi pirms 7 – 8 tūkstošiem gadu. Uz Eiropu atveduši spāņu jūrnieki lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā. Latvijas teritorijā kartupeli ieveda Kurzemes hercogs Jēkabs 1673. gadā. Pirmā kartupeļu salīdzināšana notikusi Priekuļu muižā, kur jau 1838. gadā bija fiksētas 119 šķirnes. Kopš 1912. gada strādā Priekuļu selekcijas stacija, tagad tās nosaukums ir “Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centrs”.
Vērts zināt
Kartupeļus stāda, līdzko augsnes temperatūra stādīšanas dziļumā sasniegusi vismaz astoņus grādus. Virs ieliktā kartupeļa irdenai augsnei jābūt bumbuļa biezumā (t. i., apmēram 5 cm). Lielos bumbuļus vēlams stādīt retāk – 40 – 45 cm attālumā citu no cita, sēklas kartupeļa gabaliņus vagā liek 25 – 30 cm attālumā citu no cita. Stāda ar griezuma vietu uz leju tā, lai acis būtu uz augšu un stingri iespiež mīkstajā augsnē. Nelikt kartupeļus vēsā un slapjā zemē, jo tad tos var skart rizoktonija jeb, kā tautā dēvē, melnais kraupis.
Kartupeļi tautas valodā
Dienvidkurzemē – tupeņi, rāceņi, rāciņi, Latgalē – buļbas. Kopā Latvijā esot apmēram 163 dažādi kartupeļu nosaukumi, piemēram, bullīts, čāčis, guļbis, kaņķis, kārpāns, uļbins…
Ticējumi par kartupeļiem
Jāstāda pilnā mēnesī – aug daudz un lieli bumbuļi.
Ja kartupeļus stāda ābeļu ziedu un gubu mākoņu laikā, tie labi padosies.
Ja kartupeļus stāda gūzmainā vējā – rudenī tie būs saauguši gūzmām, pūļiem, daudz.
Kartupeļi jāstāda dienvidū. Ja rītā stāda kartupeļus, tad tie uz augšu kāpj. Ja stāda vakarā, tad tie lien par daudz dziļi zemē.
Kartupeļus jāsāk dēstīt, no dienvidus uz ziemeļu pusi ejot, tad tie labi aug, nepūst un ir gardi.
Kad iet kartupeļus stādīt, tad vajag spilgti apģērbties, lai kartupeļi izaug līdzeni.
Kad kartupeļus stāda, tad tukšos kurvīšus, no kuriem tos stādīja, atstāj uz lauka un apgāž uz muti, lai neizejot no gabala ārā svētība.
Ja, pirmo dienu kartupeļus stādot, stādītāju aplej ar ūdeni, tad viņam nesāpēs mugura.
