Kartupeļu kraupja veidi 0
Kartupeļu melnais kraupis jeb rizoktonioze (attēlā)
Kartupeļu melnais kraupis (ierosinātājs Rhizoctonia solani) ir bīstamākais no kraupja veidiem un arī izplatītākais Latvijas apstākļos. Sēnei R. solani ir vairāki paveidi. Latvijā ir konstatēti divi – AG-1 un AG-3 (LAAPC speciālistu noteikts, dati nav publicēti). AG-1 ir izplatīts visā pasaulē un iedalās vēl četrās apakšgrupās. R. solani AG-1 ir gan gaisa, gan augsnes patogēns, kas var ierosināt lapu, vārpu un sakņu slimības plašam klāstam kultūraugu – rīsiem, graudaugiem, kartupeļiem, prosai, sojas pupiņām, pupām, kāpostiem, lapu salātiem, spinātiem, stēvijai, zemesriekstiem, cukurbietēm, burkāniem, redīsiem, ābelēm, bumbierēm, dažādiem ziediem u. c. Savukārt AG-3 ir retāk sastopams, lēnāk augošs un ir izturīgāks zemākā temperatūrā. AG-3 ir augsnes patogēns un iedalās trīs apakšgrupās atkarībā no saimniekauga – kartupeļu, tabakas vai tomātu. Latvijā pamatā uz kartupeļiem ir AG-3.
Melnais kraupis uz kartupeļu bumbuļiem izskatās kā sausas melnas kreveles. Tie ir sklerociji. Sēklaudzēšanas un tirdzniecības noteikumi Latvijā paredz, ka sertificētā sēklas materiālā melnais kraupis nedrīkst pārsniegt 5% slieksni. Iestādot ar R. solani inficētu sēklas materiālu, tas var radīt līdz pat 30% ražas zaudējumus.
Rizoktoniozes pazīmes ir novērojamas visā auga veģetācijas periodā visās attīstības stadijās (no asnu parādīšanās līdz bumbuļu novākšanai). Sākotnēji sēne izraisa asnu nekrozi – asnu galotnes un stublājs kļūst melns un atmirst. Ja asns uzdīgst, tas būs vārgs. Vēlāk, veģetācijas laikā parādoties lapām, tās ieritinās un sāk dzeltēt. Lapu padusēs veidojas daudz sīku lapiņu un dažreiz arī gaisa bumbulīši. Uz stublājiem var veidoties pelēkbalta sēņotne. Inficētajiem ceriem jaunajā kartupeļu ražā bumbuļi var būt ar slimības pazīmēm, kā arī raksturīgi skaitliski daudz maza izmēra neregulāras formas bumbuļu. Bumbuļi ar melno kraupi inficējas jau veģetācijas laikā, bet īpaši intensīvi tie var inficēties rudenī, pēc lakstu atmiršanas vai nopļaušanas laikus nenovācot ražu, jo mitra augsne un zema augsnes temperatūra ir slimības attīstību veicinoši apstākļi. Šo slimību nav iespējams ierobežot augu veģetācijas laikā, tas jādara, jau iegādājoties veselu sēklas materiālu, kodinot sēklu ar Latvijā reģistrētiem augu aizsardzības līdzekļiem (Monceren G, Maxim 025 FS un Rovral Aqua Flo), ievērojot pareizu augu maiņu, kā arī nenokavējot ražas novākšanu.
Veicot kartupeļu kodināšanu, var ievērojami samazināt R. solani radītos bojājumus uz stublājiem, to tālāku izplatīšanos ar bumbuļiem, kā arī novērst ražas zudumus (skatīt diagrammas).
Parastais kraupis (Streptomyces scabies (Güss)) ir bieži sastopams. Pēc E. Jurkovskas un I. Turkas pētījumu datiem, kas iegūti ar vizuālo un ekspresmetodes diagnostiku, 2009.–2012. gada pētījumu periodā no pārbaudītajām 84 kartupeļu šķirnēm parastais kraupis konstatēts 39 šķirnēm, t. i., 46,4% gadījumā. Slimība neietekmē ražas lielumu, bet tās pazīmes uz kartupeļu bumbuļiem samazina kartupeļu tirgus vērtību, jo kartupeļi ir nesimpātiski pircējiem, bumbuļi arī vairāk pakļauti augsnes infekcijām. Tie inficējas ar parastā kraupja ierosinātāju to veidošanās laikā, kad augsnes mitrums ir zems. Mitrās un apūdeņotās augsnēs patogēns ir mazāk aktīvs, tādējādi bumbuļi ar kraupja pazīmēm būs retāk sastopami. Optimālā temperatūra, kurā S. scabies attīstās un inficē kartupeļu bumbuļus, ir 20–30 oC, bet sēne spēj augt arī plašākā temperatūras diapazonā (5–40 oC). S. scabies attīstībai nelabvēlīgas ir skābas augsnes, kuru pH līmenis ir zem 5,2, savukārt tā izplatība pieaugs, palielinoties augsnes reakcijai, kā arī mēslojot augsni ar svaigiem kūtsmēsliem. Uz inficētajiem bumbuļiem veidojas dažāda lieluma un formas pustulas, kas var būt pat 5–8 mm diametrā, veidojot korķveida slāni. Kraupja pustulas var būt virspusējas, kā arī skart dziļākus bumbuļa audus – tie kļūst pelēcīgi vai brūngani.
S. scabies var būt sastopams augsnē pat tad, ja kartupeļi tur nekad nav audzēti. Tomēr visbiežāk parastā kraupja ierosinātājs var savairoties, audzējot kartupeļus atkārtoti vienā vietā.
Daļēji parasto kraupi var ierobežot, kodinot sēklas materiālu, kā arī pirms stādīšanas un veģetācijas laikā iespēju robežās novēršot slimības attīstībai labvēlīgus apstākļus – augsnes pH un mitruma līmeni.
Kartupeļu irdenais kraupis (ierosinātājs Spongospora subterranea f.sp. Subterranea) vizuāli ir ļoti līdzīgs parastajam kraupim, tāpēc tos bieži jauc. Latvijā šis kraupja veids ir reti sastopams, 2009.–2011. gadā E. Jurkovskas un I. Turkas veiktajā pētījumā atklāja, ka no 84 šķirnēm tikai vienai bija irdenais kraupis. Bet šī kraupja izplatība pasaulē pieaug. Lai gan irdenais un parastais kraupis vizuāli ir ļoti līdzīgi, pēc sistemātiskā iedalījuma tie ir atšķirīgi (S. scabies pieder baktēriju, bet S. subterranea pieder pirmdzīvnieku (protozoa) valstij), tādēļ arī slimību attīstība un ierobežošana ir atšķirīga. Pretēji parastajam kraupim irdenā kraupja attīstībai nepieciešama mitra un vēsa augsne (optimālā augsnes temperatūra ir 11–18 oC). Slimību veicinošs faktors ir augsnes drenāžas neesamība. Kartupeļu sakņu izdalījumi stimulē sporu dīgšanu un zoosporu veidošanos. Irdenais kraupis ietekmē zem zemes augošo kartupeļa daļu: sakni, stolonus, jaunos dzinumus un bumbuļus. Zoosporas izkļūst cauri auga epidermai un veido sekundārās zoosporas. Pirmās pazīmes parādās uz bumbuļiem porās, ievainojuma vietās vai acīs kā purpurbrūni bojājumi, kas var būt iegrimuši. Nākamā stadija ir dzeltenbrūns uzbriedums, kas līdzinās kārpai/pūtītei. Saimniekorganisma šūnu paplašināšanās un dalīšanās procesā periderma plīst, tādējādi uz mizas veidojas kārpveida sarkanbrūni izaugumi (pangas), kas vēlāk attīstās kā zvaigžņveida brūces ar nelieliem krāteriem, kas pildīti ar brūnu pulverveida masu – sporām. Pulverveida masai izbirstot, veidojas tukši dobumi. Izaugumi var veidoties arī zem peridermas. Pustulām palielinoties, bumbuļu audi izplešas (atgādina kartupeļa vēzi). Dažreiz uz saknēm un stoloniem vērojami izaugumi.
Slimības ierosinātājs izplatās ar sēklas materiālu, kā arī saglabājas augsnē ar snaudsporām. S. subterranea kā augsnes patogēns ir grūti ierobežojams. Irdenā kraupja sporas (snaudsporas) augsnē var saglabāties līdz pat sešiem gadiem ilgi. Ar irdeno kraupi inficētie augi ir ieņēmīgāki pret citām slimībām. Irdenā kraupja ierosinātājs ir arī mop-top vīrusa (kavēta augšana, hlorotiski plankumi uz lapām, uz bumbuļiem plaisas un pakavveida veidojumi) pārnēsātājs.
Sudrabotais kraupis (ierosinātājs Helminthosporium solani) ir novērojams tikai uz bumbuļiem, tas nekādā veidā nesamazina kartupeļu ražu, bet kaitē kartupeļu kvalitātei, tādējādi kartupeļu tirgus vērtība var būt zemāka. Tas veido uz kartupeļa bumbuļa mizas sudraboti brūnus plankumus ar nenoteiktām robežām, kas labāk saskatāmi uz mitras vai arī vecāku bumbuļu mizas. Kartupeļi ar sudraboto kraupi nav izmantojami ne čipsu ražošanai, ne arī kā sēklas materiāls, jo tādu kartupeļu dīdzība ir samazināta, turklāt inficēts sēklas materiāls ir viens no veidiem, kā kraupis var izplatīties lielākos apmēros. Glabāšanas laikā slimība var strauji attīstīties, bumbuļi zaudē mitrumu un izžūst. Tāpat kā citus kraupjus arī šo veģetācijas laikā nav iespējams ierobežot. Tā ierobežošanai jāievēro profilaktiskie pasākumi pirms kartupeļu stādīšanas, piemēram, jāizvēlas vesels sēklas materiāls, jāievēro augmaiņa, lai izvairītos no inficētas augsnes, kartupeļi jāstāda laukos, kur ir drenāža, vai arī laukos, kur nav pārmērīgs mitrums, jo bumbuļi ar sudrabotā kraupja ierosinātāju inficējas caur atvārsnītēm/lenticelēm (lenticeles peridermā izpilda to pašu funkciju, ko epidermā atvārsnītes), ja augsnē ir paaugstināts mitrums.
Raksts tapis, izmantojot vietējos un starptautiskos zinātniskos rakstus.
Pilns materiāls žurnāla “Agrotops” 2016.g.jūlija numurā
