Latvijā
Politika

Māris Antonevičs: Kas apvainojas par “okupantiem”?0


Vandāļu atstātais uzraksts “okupanti” uz pieminekļa “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” Uzvaras parkā.
Vandāļu atstātais uzraksts “okupanti” uz pieminekļa “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” Uzvaras parkā.
Foto: Edijs Pālens/LETA

Ir neparasti lasīt fragmentus no diskusijām Saeimas komisijās, kur tiek lemts par tā sauktā Uzvaras pieminekļa likteni. Deputāti gandrīz vienprātīgi (izņemot, protams, “Saskaņas” pārstāvjus) izsakās, ka šādam veidojumam ar attiecīgo ideoloģisko slogu tur vietas nebūtu, tajā pašā laikā šķietami meklē iemeslu, lai neko nemainītu vai mainītu iespējami maz.

Tikpat dīvaini ir redzēt, kā daži indivīdi, kas runā labā latviešu valodā un varētu būt uzskatāmi par paraugu sekmīgam integrācijas procesam, interneta soctīklos pēkšņi apvainojas, ka monumenta pakājē parādījies uzraksts “Okupanti” (pagaidām gan nezināmu aktīvistu pašdarbība, bet kādreiz varbūt arī oficiāli…), it kā tas būtu veltīts nevis biedējošajiem bronzas tēliem ar automātiem rokās, bet tieši viņiem personīgi.

Tikmēr Latvijas Televīzijas (!) krievu redakcija gatavo žēlabainu sižetu par “vietējo iedzīvotāju satraukumu”, ka no Daugavgrīvas “naktī pazudis” dīvainais (bezsaimnieka) izkrāsotais akmens bluķis, kas slavina padomju zemūdeņu varonību.

Šī padomju laika palieka bija izvietota tieši blakus Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku štābam, un beidzot tā aizvākta, bet uzreiz parādās neapmierinātība. Un atkal jau – runa ir nevis par iesūtītiem Krievijas propagandistiem, kuri saņēmuši atbilstošu uzdevumu, bet par mūsu pašu sabiedrisko mediju un tur strādājošajiem žurnālistiem.

Pieminekļi, protams, ir tikai simboli, taču kaislības ap tiem labi demonstrē problēmas dziļumu. Vīzijas par risinājumiem ierasti ir diezgan stīvas, radot šaubas, vai teicēji paši tām ir noticējuši.

Piemēram, Valsts prezidenta Egila Levita padomnieks Jurģis Klotiņš intervijā “lvportāls” stāsta: “Neatkarīgi no etniskās piederības mums vajadzētu – un mēs varam – vienoties par demokrātijas vērtībām, par izcilām personībām Latvijas vēsturē, kas tās stiprinājušas, kā Jānis Čakste un arī citām tautībām piederīgie. Otrkārt, mūsu eiropeiskā identitāte, mūsu piederība Eiropai.

Šī ir tēma, kura, manuprāt, spēj uzrunāt visus Latvijas jauniešus. Vienlaikus mums vajadzētu vairāk sevi apzināties arī kā pilsonisku nāciju un vienoties par Sa­tversmes vērtībām.” Būtu jau labi…

Taču nevajag iedomāties, ka mēs šajā ziņā esam kādā unikālā situācijā un ka visas problēmas ir tikai tāpēc, ka kādi politiskie spēki apzināti veicina pretrunas (šis ir ļoti populārs arguments, ja ir vajadzība visu trivializēt).

Vai ka nākamās paaudzes to nepārmanto. Tie politiķi, kas mēdz sludināt kādu izlīgumu vai samierināšanu, reti atsaucas uz kādiem zināmiem veiksmīgiem citu valstu piemēriem. Ir gan viens izņēmums, kas dažreiz ir ticis pieminēts, – Spānija.

Trīsdesmitajos gados šajā valstī plosījās nežēlīgs pilsoņu karš, bet vēlāk diktators Franko īstenoja represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Tomēr vēl Franko dzīves laikā parādījās ideja par izlīgumu starp abām pretējām nometnēm. “Vienotības un brālības izjūta starp spāņiem”, kā tas tolaik tika deklarēts.

Par šī politiskā akta simbolu vajadzēja kļūt “Valle de los Caidos” (“Kritušo ieleja”) – lielākajiem Spānijas brāļu kapiem, kur blakus apglabāti pilsoņu karā abās pusēs karojošie 33 833 kaujinieki. Tas ir iespaidīgs 1365 hekt­ārus plašs memoriāls netālu no Madrides, virs kura kalnā slejas milzīgs krusts.

Memoriāls tika atklāts 1958. gadā, un pēc nāves tajā tika apbedīts arī pats Franko. Valstī notika režīma maiņa, demokrātijas un parlamentārisma apstākļos valdības pārmaiņus veidoja dažādu politisko spēku politiķi, un vecajām rētām it kā sen būtu vajadzējis sadzīt.

Tomēr “Kritušo ieleja” arvien tikusi kritizēta gan tās vēstures dēļ (daudzi bijušie republikāņu kareivji tajā tikuši apglabāti bez radinieku piekrišanas), gan kā Franko piekritēju kulta vieta.

Galu galā izrādījās, ka šis memoriāls, kas bija iecerēts izlīgumam un saliedēšanai, drīzāk kalpojis šķelšanai.

Valdība pat pieņēma īpašu politisku lēmumu pārapbedīt Franko – tas tika izdarīts šā gada 23. oktobrī, kad viņa pīšļus no “Kritušo ielejas” pārveda uz ģimenes kapavietu. Vai tos, kas sevi uzskata par Franko idejiskajiem pretiniekiem, tas nomierināja? Nē, viņi izrādīja nepatiku, ka šai ceremonijai tērēti valsts līdzekļi un tajā izrādīts pārāk daudz cieņas.

Saistītie raksti

Tāpat turpinās vietvārdu nosaukumu maiņas un citi procesi. Vecie aizvainojumi lien ārā viens pēc otra – arī Katalonijā, kur izveidojusies ļoti nopietna neatkarības kustība, kas Franko laikā tika nežēlīgi apspiesta, un tagad līdzīgi pārmetumi tiek veltīti arī pašreizējai Madrides varai.

Jāatzīst, ka nekādu saskaņu vai izlīgumu nevar ieviest no augšas. It īpaši, ja pagātnē bijusi vardarbība un/vai pakļaušana, kā tas diemžēl ir arī Latvijas gadījumā.

LA.lv