×
Mobilā versija
-6.3°C
Vitauts, Smuidra, Smuidris
Otrdiena, 20. februāris, 2018
19. oktobris, 2017
Drukāt

Kā aktierim izdzīvot režisoru, skatītāju un sociālo tīklu konkurencē? (5)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Artūrs Skrastiņš (Bannijs Manro) un Ieva Segliņa (Lībija, viņa sieva) izrādē "Bannija Manro nāve".

Jaunā teātra sezona sākās ar sabiedrību satraucošām ziņām. No štata ārštatā vai pavisam no teātra prom devušies pa trim aktieriem no Dailes un Valmieras teātra un seši no Jaunā Rīgas teātra. No vienas puses, skatītāji alkst jaunu seju, režisori – lielāku izvēli, runājam par paaudžu maiņu teātrī, no otras puses, par mūža izglītību un nepieciešamību pēc iespējas ilgāk noturēties darba tirgū, un arī aktieri nav izņēmums. Kur ir trauslā robeža starp objektivitāti un subjektivitāti šajā paaudžu maiņā? Vai noturēšanās štatā nesaistās ar arvien lielāku un nežēlīgāku darba intensitāti? Kur ir tās robeža? Vai ir skaidrs aktiera darba apjoms, lai vienā jaukā dienā netiktu paaicināts pie teātra mākslinieciskā vadītāja vai direktora uz sarunu ar mērķi “savstarpēji vienoties” par darba attiecību maiņu.

Pārprodukcija ir mīts

Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) profesors Jānis Siliņš ir neizpratnē, kāpēc sabiedrībā jau gadiem kultivē mītu par aktieru pārprodukciju. Skaitļi to tiešām pierāda – kopš 1996. gadā LKA absolvēja pirmais aktieru kurss, ieskaitot 2017. gada pavasarī augstskolu beigušos, diplomu saņēmuši 192 aktieri, no kuriem tikai 22 nestrādā profesijā. Kursu absolventu skaits svārstās no astoņiem līdz astoņpadsmit kā 2015. gadā un arī šopavasar. Tajā pašā laikā ir aktieri, kuri strādā teātrī, bet diplomu, kaut arī studējuši, nav saņēmuši.

“Ja visās citās radošajās profesijās – arī aktieros – visā pasaulē uzņem katru gadu, tad tā būtu jādara arī Latvijā,” uzskata Jānis Siliņš, “jo aktiera profesiju vislabāk apgūt jaunībā un arī pedagogiem visu laiku jābūt darbībā, lai nezaudētu kvalifikāciju. Igaunijā, kur iedzīvotāju mazāk, ir divas augstskolas, kuras pamīšus uzņem aktierus katru gadu.” Tā ir padomju domāšana, ka aktierim jāstrādā tikai kāda teātra štatā, viņš uzsver. Jo pastāv nevalstiskie teātri, kuru jaudu neviens nevar ne plānot, ne ietekmēt vai iegrožot, un aktiera profesija izmantojama arī televīzijā, radio, privātajos projektos. Un, kā var pateikt, cik cilvēku vajadzētu izglītot kino, ja šai nozarei nav valsts atbalsta? Visas studijas ir tikai un vienīgi privātas.

Rietumu pasaulē nekur neskolo speciāli konkrētam teātrim, un tā ir arī Latvijā. LKA nav līguma ne ar vienu teātri, neviens teātris nemaksā augstskolai par aktieru sagatavošanu, vai tā būtu Dailes teātra studija, kas tagad, pēc Jāņa Siliņa vārdiem, ir vairs tikai emocionāls iedēvējums, vai, piemēram, Liepājas vai arī Valmieras teātra kurss. “Tā drīzāk ir džentlmeniska vienošanās ar studentiem, ka viņu nākotne varētu būt saistīta ar konkrēto teātri, un jau studiju laikā viņi tiek iesaistīti tā darbā. Taču mācību programmā nav atšķirības, mācies tā dēvētajā Dailes teātra studijā vai Valmieras teātra kursā. Kā vienā, tā otrā gadījumā apgūst gan psiholoģisko teātri, gan comedia del arte, gan improvizāciju, gan grotesku, gan daudzus citus priekšmetus, menedžmentu ieskaitot.” Savā ziņā mazliet cita skola bija M. Čehova Rīgas Krievu teātra toreizējā mākslinieciskā vadītāja Igora Koņajeva vadītajam kursam, kas LKA absolvēja 2014. gadā. Kaut arī toreiz runāja par aktieru palikšanu ārpus štata, šobrīd no 16 cilvēkiem tikai viens nestrādā teātrī. Tas arī bija vienīgais kurss, kurā visi mācījās par savu naudu, jo, kā stāsta Jānis Siliņš, teātris vēlējās aktierus sagatavot ārpus kārtas, līdz ar to budžeta nauda augstskolai nebija iedalīta. “Tas ir jautājums, ko valstī neesam atrisinājuši. Es uzskatu, ka augstskolās būtu jāizglīto tikai un vienīgi par budžeta naudu,” saka Jānis Siliņš.

Savukārt vismobilākais, radošākais, pievilcīgākais teātris, kurš jaunos – aktierus, režisorus, horeogrāfus – redz un izmanto, Jāņa Siliņa vērtējumā, ir Nacionālais teātris. “Tāpēc tur arī ir tik daudz radošu sasniegumu. Ojārs Rubenis ir viens no aktīvākajiem direktoriem, kurš seko procesiem, kādi jauni cilvēki skatuves mākslā ienāk, un riskē. Kādreiz arī kļūdās, bet riskē, un tas ir ļoti labi.”

Pirmie brīdinājumi
Nacionālā teātra aktrise Daiga Gaismiņa teic, ka brīdinājums aktierim ir, ja vairākas sezonas viņam netiek piedāvātas lomas jauniestudējumos. Ir iespēja gatavot monoizrādes, strādāt mazākās grupās, un teātris šādās situācijās nāk pretim, zināms risinājums ir arī dublanti, taču režisori ir paslinki, ne pārāk grib strādāt ar dublantiem, jo tad, protams, katram aktierim jāatrod savas tēla krāsas. Lielisks piemērs ir Elmārs Seņkovs, kurš “Trīnē” divām pavisam dažādām aktrisēm – Ditai Lūriņai un Marijai Bērziņai – deva iespēju izveidot pavisam atšķirīgus tēlus.

Atceros, kā pirms vairākiem gadiem Mihails Gruzdovs, toreiz Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, uzsvēra, ka viens no pienākumiem ir domāt par trupas attīstību. “Diemžēl tie laiki, kad mākslinieciskie vadītāji ļoti cītīgi runāja ar režisoriem par to, vai nolūkotā aktiera vietā nevar izvēlēties citu, šobrīd ne tik noslogotu, taču ne mazāk talantīgu, ir pagājuši,” piekrīt Daiga Gaismiņa.

Neesam Amerika
Kad JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis šīs sezonas sākumā paziņoja par sešu aktieru pāriešanu ārštatā, viņš sacīja: “Ārštatā aktieri pārcelti nevis tādēļ, ka būtu slikti skatuves mākslinieki, bet viņi neiztur iekšējo konkurenci trupas ietvaros. Varbūt kādā citā teātrī tieši tāda tipa aktieri būtu vajadzīgi.” Visa teātra radošā dzīve ir atkarīga no tā vadītāja gaumes, kura bieži vien ir ļoti subjektīva, neslēpa Hermanis. Tajā pašā laikā sezonas sākumā Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins atklāja, ka teātrī trūkst aktieru vecumā no 35 līdz 40 gadiem. Jautāts, vai derētu Jaunā Rīgas teātra ārštata mākslinieki, atbilde bija tieša: kāpēc lai man būtu vajadzīgi no cita teātra atlaisti aktieri? Seši ārštatā pārceltie – Edgars Samītis, Gatis Gāga, Iveta Pole, Liene Šmukste, Varis Piņķis un Andris Strods – 2004. gadā ir beiguši tā dēvēto Liepājas teātra kursu, no kura absolventiem toreiz tikai divi aizgāja uz Liepājas teātri. (Un tieši tālab pēc tam nākamo teātrim domāto kursu jau skoloja Klaipēdā.) Varbūt te tomēr saskatāma zināma likumsakarība? No 2004. gada kursa absolventiem JRT joprojām strādā Ivars Krasts un Guntars Grasbergs, Inga Misāne-Grasberga spēlē Nacionālajā teātrī, bet Andris Bulis darbojas kā brīvais aktieris.

Repertuārteātra viens no pašiem būtiskākajiem bal­stiem ir pastāvīga aktieru trupa, kuras nepieciešamību ne mirkli neapšauba neviens. Taču Alvis Hermanis izteica domu, ka paralēli šai pastāvīgajai trupai teātros varētu būt tā dēvētā mainīgā daļa jeb ārštata aktieri, kuri var slēgt līgumus kā vienā, tā otrā, tā trešajā teātrī. Varbūt Latvijas Teātra darbinieku savienībā derētu ieviest brīvo aktieru datu banku? LTDS vadītāja Daiga Gaismiņa ir pretējās domās. Teātru direktori jau tāpat esot ļoti labi informēti par situāciju un neesot vajadzīgs vēl kāds starpnieks. Līdzīgu viedokli pauž arī Herberts Laukšteins: “Latvija nav Amerika ar milzīgu mākslinieku tirgu. Labi aktieri ir nepieciešami visur, bet sliņķi ne, viss ir atkarīgs no aktieru attieksmes pret darbu.”

Protams, ir jauni aktieri, kuri ir apmierināti ar brīvā aktiera statusu un nebūt nekāro iekļūt teātra štatā, kur ir gan savi plusi, gan mīnusi. Taču cita lieta, ja aktierim, kurš teātrim ziedojis padsmit vai vairāk gadu, pēkšņi nākas nokļūt pilnīgi citā situācijā. Arī materiālā ziņā. Ārštata aktierim maksā līgumalgu par izrādes iestudēšanas posmu un pēc tam līgumalgu par katru nospēlēto izrādi, no kuras arī, protams, tiek maksāti visi valstī noteiktie nodokļi. Bet kā izrādi noņem no repertuāra, tā aktieris paliek bez nekā. Kā teic Dailes teātra direktors Andris Vītols, iestājas sociāla neaizsargātība. Taču te viss ir atkarīgs no tā, cik bagāta vai nabadzīga ir valsts. Atbrauc, piemēram, direktors no “Comédie-Française” un stāsta – Francijā talantīgs ārštata aktieris, nospēlējis izrādē lielu lomu, pēc tam tukšajā periodā pusgadu vai pat gadu var saņemt regulāru atalgojumu no valsts.

Jaunais režisors un aktieris Toms Treinis situāciju vērtē šādi: “Teātris vispār ir ļoti subjektīva lieta. Tev var paveikties un var nepaveikties, nekad nevari zināt, kāds cilvēks kurā teātrī būs galvenais noteicējs. Tu vari viņam patikt un vari nepatikt, vari patikt šodien un pēc kāda laika nepatikt vai otrādi. Vari būt talantīgs un brīnišķīgs aktieris, bet tevi atlaiž, jo tā nu vienkārši ir sakritis. Ikvienam aktierim pašam jādomā perspektīvā, jo jāapzinās, ka ansambļa veidotāji nolasa trupu, kurā katram elementam ir sava vieta. Protams, pārcelšana ārštatā vai atlaišana no teātra pavisam ir ļoti nežēlīga. Aktieri ir ļoti jūtīga profesija, apbrīnoju tajā strādājošos cilvēkus. Viņi ieliek ārkārtīgi daudz emociju, spēka, nervu, un, ja vienā brīdī tā visa vairs nav, tu neesi nekas… ļoti, ļoti sāpīgi.”

Matemātika Dailes teātrī

Dailes teātra direktors Andris Vītols neslēpj, ka principā nevienu tā vienkārši atlaist nemaz nevar, ir iespējams tikai runāt un nonākt pie “savstarpējas vienošanās”. “Protams, ir jau dažādi juridiskie paņēmieni, triki ar štatu samazināšanu un tamlīdzīgi, likumdošanā ir panti par nekvalitatīvu darbu, bet tad būtu jānonāk pie kaut kādām aktieru darba izvērtēšanas komisijām, kurās es nekādi nevēlētos piedalīties.”

Sarunai “zem četrām acīm” rezultāti ir dažādi. Dailes teātra aktieris Pēteris Gaudiņš turpinās spēlēt, būdams ārštatā, bet Juris Kalniņš sacījis – ja ne, tad ne. “Neesmu ārštatā, bet no teātra prom pavisam, un esmu sev solījis ne ar vienu par šo situāciju vairs nerunāt,” viņš īsi komentēja. Žēl, jo, iedomājoties izrādi “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, ataust Jura Kalniņa lieliskais aktierdarbs.

Nupat Dailes teātrī notikusi nākamās sezonas repertuāra aprisēm veltīta apspriede, kur runāts arī par aktieru ansambli un tā noslogotību. Dailes teātrī štatā spēlē 42 skatuves mākslinieki. Daļēji tas veidojies vēsturiski, daļēji – balstoties uz darba apjomu. Finansēšanas līgumā ar Kultūras ministriju teātris uzņēmies iestudēt noteiktu skaitu – 15 jauniestudējumus – un nospēlēt noteiktu skaitu – 480 izrādes sezonā. Lai to īstenotu, ir vajadzīgs šāds jau minētais aktieru ansamblis, kas, pēc teātra direktora domām, ir optimāls. Vēlamā vidējā noslodze, lai aktieris nepārdegtu un nejustos psiholoģiski diskomfortabli darba trūkuma dēļ, esot šāda: paralēli iepriekš iestudētajām izrādēm jānāk klāt lomām trīs jauniestudējumos sezonā. “Ja mums ir 42 aktieri un 15 jauniestudējumi, tad galvenā loma varētu būt reizi trijos gados,” skaidro teātra direktors jeb citiem vārdiem – trijos gados aktierim vajadzētu piedalīties deviņos jauniestudējumos un vienā no tiem tikt pie galvenās lomas. Taču teātra lielākā sāpe, ka ir aktieri, kuri jau vairākus gadus tiek pārlieku noslogoti. Tāpēc, ja būs vairāk par trim lielām lomām jauniestudējumos, tad turpmāk teātra vadība centīsies rūpīgāk individuāli ar aktieri pārrunāt situāciju, vai nākamajā sezonā nebūtu vajadzīga atelpa. “Taču aktieri, ja godīgi, pēc šādas atelpas nemaz tā ļoti nekāro,” turpina An­dris Vītols, “es gan personiski domāju, ka atelpa nepieciešama, aktieris var pievērsties sevis pilnveidošanai, un, nav noslēpums, jādod viņam iespēja sevi piepildīt arī kino.”

“Šobrīd man ir sajūta, ka ļoti daudz darba ir Artūram Skrastiņam, kurš spēlē galvenās lomas izrādēs “Karmena”, “Bannija Manro nāve”, “Svinības”, tūlīt viņam liela loma būs izrādē “ART”, kurai pirmizrāde notiks 17. novembrī, sezonas beigās, maijā, – titulloma “Ivanovā”,” neslēpj teātra direktors. Pirms tam bijis brīdis, kad varēja teikt – “atkal Juris Žagars un Dainis Grūbe”. Taču neesot tā, ka mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers strikti paģērētu – tev, Artūr, šajā sezonā obligāti jāpiekrīt darbam pāri saviem spēkiem. Savukārt viens no visvairāk nodarbinātiem aktieriem ir Gints Andžāns, kurš spēlē daudzas un dažādas lomas visatšķirīgākajos iestudējumos. Daudz strādā aktrises Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ērika Eglija…

Kā soli pa solītim pusstundu nāca līdz Dailes teātra dienesta ieejai nāca Venta Vecumniece.

Protams, aktiera liktenis ir atkarīgs no režisoriem, kuriem teātris arī aktieru vienmērīgas noslodzes vārdā neko uzspiest nevar. Kādreiz Dailes teātrī bija trīs režisori – galvenais režisors un vēl divi, stāsta Andris Vītols. Šādā situācijā vēl varētu runāt, ka, lūk, šie trīs režisori kādu aktieri nenovērtē. Bet patlaban izrādes iestudē gadā apmēram divpadsmit režisori. Ja neviens no viņiem vairāku sezonu garumā kādu aktieri “neievēro” un nevēlas iekļaut savās izrādēs, tad – par ko tas liecina?

Te grūti ko iebilst, bet, runājot par režisoru talantu un vēlmi ieraudzīt aktieri, nupat parādījusies kāda interesanta tendence. Nebūs pārsteigums, ja kādā nākamajā Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumā atkal redzēsim Daini Grūbi un Juri Žagaru. Nupat pirmizrādi Nacionālajā teātrī piedzīvoja Vladislava Nastavševa iestudētā “Trīs māsas. Refleksija”. Citu vidū izrādē spēlē Marija Bērziņa, Daiga Kažociņa, Egils Melbārdis, Kaspars Domburs un Romāns Bargais. Šos aktierus pieminu tādēļ, ka viņi ir gandrīz visa iepriekšējās, nenoliedzami – spožās “Spēlmaņu nakts” balvu ieguvušās Vladislava Nastavševa iestudētās izrādes “Asins kāzas” Nacionālajā teātrī radošā komanda. Ir saprotams, ka režisors teātrī izvēlas tos aktierus, ar kuriem pēc iepriekšējās sadarbības zināms, ko var panākt un sasniegt. Tas nav nekas slikts, bet liecina par zināmu tendenci, par to, ka brīvajā tirgū iemestajiem režisoriem katrā teātrī veidojas savu “ieredzētāko” aktieru ansamblis.

Pēc Andra Vītola domām, aktiera liktenis lielā mērā ir atkarīgs arī no skatītājiem. Režisori pēta sociālos tīklus, skatītāju atsauksmes par aktieru spēli un ietekmējas. Ne velti teātru aizkulisēs runā par aktieriem, kuru iekļaušana izrādēs jau vien ir liela garantija uzveduma veiksmei.

UZZIŅA

2017. gada rudenī studijas uzsākuši:

* Kultūras akadēmijā – tā dēvētais Valmieras teātra kurss – 10 studenti uzņemti budžeta grupā, 5pieci studē par maksu (1900 eiro gadā).

* Liepājas Universitātē – Liepājas teātra kursā 16 studenti, no kuriem 12 studē budžeta grupā un četri par maksu (1680 eiro gadā).

* Pēc četru gadu studijām aktieris iegūst bakalaura izglītību.

 

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Gundars Grasbergs

VIEDOKLIS

Gundars Grasbergs, Nacionālā teātra aktieris: “Situācija nav vienkārša, jo aktieris profesijai velta dzīvi. Tā nav profesija, kur, iemācoties dažas prasmes, vari darīt kaut ko citu, ja tevi palūdz. Nu ko tu vari darīt, būdams aktieris, ja tevi izliek uz ielas? Īsti nav ko, īpaši, ja esi pusmūžā. Pastāv jau arī mākslinieciskā puse. Bet es nedomāju, ka liela kalibra aktieri varētu kļūt slikti vienā brīdī. Tad ir jautājums par citu – kāpēc viņi tika pieņemti teātrī? Ja tā bija politika, ka kādam vajadzēja spēlēt mājās, kamēr daļa trupas brauca pa ārzemēm. No Jaunā Rīgas teātra ārštatā pārceltajiem aktieriem daļa ir mani kursabiedri. Teātra vadība nāca skatīties etīdes pie mūsu – apvienotā režisoru un aktieru – kursa, kura vadītāji tolaik bija Ķimele, Freibergs, Rijnieks. Vai šo cilvēku mākslinieciskais potenciāls jau tolaik nebija redzams? Domāju, ka bija. Bet vienā dienā pateikt – paldies, jūsu pakalpojumi vairs nav vajadzīgi… Vai aktieris kļuvis par sliktāku mākslinieku, nekā bija pirms septiņiem vai desmit gadiem? Nezinu… Visādi var būt. Ja konkrētajā teātrī viņi kļuvuši par sliktākiem aktieriem, tad jājautā – kāpēc? Vai viņiem bijusi dota iespēja izaugt par labākiem aktieriem? Tā lielā mērā ir teātra vadības atbildība saskatīt potenciālu, kāpēc konkrētais aktieris ir vajadzīgs teātrim. Vismaz agrāk pūlējās nodrošināt cilvēkam māksliniecisku izaugsmi. Tagad ir projektu laikmets, un lielā daļā teātru tā vairs nenotiek. Var jau pāriet uz pilnīgu projektu teātri bez štata, uz katru izrādi pieaicinot brīvos aktierus, kad neviens par viņu individuālo izaugsmi nav atbildīgs. Aktiera izaugsme nav atkarīga tikai no viņa paša, bet lielā mērā arī no viņam piedāvātajiem uzdevumiem. Ja visu laiku esi piektais ritenis… Un, pat ja tev ir bijusi iespēja vienreiz pa īstam pamēģināt, ar to nepietiek. Ar vienu vienīgu “šāvienu” nevari nospēlēt savu mūža lomu. Tu tam vienkārši neesi gatavs, nēsājot paplāti. Tas vienkārši nav iespējams.”

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Vēlēšanās žurnālistes darbā saskatīt pazemošanu tikai nozīmē, ka kādam nav pa prātam pieķeršanās tēmai. Nedomāju, ka tās bija tik būtiskas kļūdas ar pazemošanas elementiem, salīdzinot ar to, kā tiek risinātas problēmas teātros, atbrīvojoties no darbiniekiem.
    Bet par V.Kraujas aizskartajām problēmēm:
    Kultūras akadēmija sagatavo aktierus, protams, ka J.Siliņam aktieru pārprodukcija nebūs nekad. Gan kā bijušais rektors, gan kā mācību spēks viņš ieinteresēts, lai kurss pēc kursa tiktu uzņemts.

    Par pārstrādāšanos Dailes teātra direktors taču nedrīkst ignorēt kritiķas S.Radzobes kvēlo sašutumu:
    “…Masu skatos ir nodarbināts arī divkārt par Latvijas labāko aktieri atzītais Dainis Grūbe….
    ….Tur ir divas iespējas – vai nu teātra vadītājam šķiet, ka Dainis ir laikus jānoliek pie vietas, lai nesakāpj galvā. Vai arī tā ir teātra vadītāja iztapšana mazāk talantīgiem, mazāk atzītiem aktieriem.
    Jo skaidrs, ka teātrī ir skaudība, tāpat kā jebkurā radošā vidē, un ne jau visi priecājas par tām Daiņa Grūbes divām balvām. Kopš 1990. gada, kad aizsākās Spēlmaņu nakts, nav bijis ne reizes tā, ka viens aktieris divus gadus pēc kārtas tiek atzīts par labāko aktieri. Nekad!….”
    Tad iznāk, ka M.Gruzdova teiktais par trupas attīstību nekam neder. Pēc kritiķes domām zvaigznei nevajag reizēm atelpu ar četriem teikumiem, tam domāti viņa kolēģi, jo “skaudību” nedrīkst kultivēt ansamblī. Tikai, vai Grasberga teiktajā (Ar vienu vienīgu “šāvienu” nevari nospēlēt savu mūža lomu. Tu tam vienkārši neesi gatavs, nēsājot paplāti. Tas vienkārši nav iespējams.”) arī nebūtu jāieklausās?

  2. Vai Andris Strods nav Andis,vai viņš ir beidzis 2004.gada Liepajas kursu,vai J.Čivžele no 2004.g.kursa nav joprojām JRT štatā? Ļoti profesionāla žurnāliste,raksts bij domāts lai aizstāvētu aktieru,vai vēl vairāk pazemotu viņus,šai situācijā?

  3. Daigas Gaismiņas kā LTDS vadītājas komentārs ir tukša vieta. Nulle.
    Dīvaini, ka Latvijas avīze un konkrēti Vita Krauja pēta to, par ko LTDS un vēl visādas arodbiedrības un asociācijas klusē jau no deviņdesmitajiem.
    G.Grasberga loģiskais viedoklis taču Daigai Gaismiņai pat prātā nav ienācis.

    • Pilnīgi piekrītu,ka Gaismiņas viedoklis nulle! Tas ir cilvēks kas aizstav teātra skartos? Tāpat kā Cauka,esot šai postenī saglabā arī vietu štatā.P.S Grasbergam taisnība.

  4. “No 2004. gada kursa absolventiem JRT joprojām strādā Guntars Grasbergs” – vai tad?????

Draugiem Facebook Twitter Google+