Kas atbildīgs par aktiera likteni 14
Jaunā teātra sezona sākās ar sabiedrību satraucošām ziņām. No štata ārštatā vai pavisam no teātra prom ir pa trim aktieriem no Dailes un Valmieras teātra un seši no Jaunā Rīgas teātra. No vienas puses skatītāji alkst jaunu seju, režisori lielāku izvēli, mēs runājam par paaudžu maiņu, tajā pašā laikā no otras puses par mūža izglītību un nepieciešamību pēc iespējas ilgāk noturēties darba tirgū, un aktieri nav izņēmums. Kur ir trauslā robeža starp objektivitāti un subjektivitāti šajā paaudžu maiņā? Vai noturēšanās štatā nesaistās ar arvien lielāku un nežēlīgāku darba intensitāti? Kur ir tās robeža? Vai ir skaidrs aktiera darba apjoms, lai vienā jaukā dienā netiktu paaicināts pie teātra mākslinieciskā vadītāja vai direktora uz sarunu ar mērķi “savstarpēji vienoties” par darba attiecību maiņu?
Tajā pašā laikā sezonas sākumā Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins atklāja, ka teātrī trūkst aktieru vecumā no 35 līdz 40 gadiem. Jautāts, vai derētu Jaunā Rīgas teātra ārštata mākslinieki, atbilde bija tieša: kāpēc lai man būtu vajadzīgi no cita teātra atlaisti aktieri? Seši ārštatā pārceltie – Edgars Samītis, Gatis Gāga, Iveta Pole, Liene Šmukste, Varis Piņķis un Andris Strods ir beiguši 2004. gadā tā dēvēto Liepājas teātra kursu, no kura absolventiem toreiz tikai divi aizgāja uz Liepājas teātri (un tieši tāpēc pēc tam nākamo teātrim domāto kursu jau skoloja Klaipēdā). Varbūt te tomēr saskatāma zināma likumsakarība?
Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs: “Es nedomāju, ka liela kalibra aktieri varētu kļūt slikti vienā brīdī. Ja konkrētajā teātrī viņi kļuvuši par sliktākiem aktieriem, tad jājautā – kāpēc? Vai viņiem bijusi dota iespēja izaugt par labākiem aktieriem? Tā lielā mērā ir teātra vadības atbildība saskatīt potenciālu, kāpēc konkrētais aktieris ir vajadzīgs teātrim, paņemot aktieri un izlemjot, kāpēc šis aktieris teātrim ir nepieciešams. Un, ja viņš ir paņemts, tad vismaz agrāk pūlējās nodrošināt cilvēkam māksliniecisku izaugsmi.”
Pilnu rakstu lasiet otrdienas “Latvijas Avīzes” pielikumā “Kultūrzīmes”.
