Latvijā
Vēsture

Kas baltu mitoloģijā ir Ūsiņš un ar kādiem rituāliem sagaidīt viņa dienu? 16

Foto – LETA

Piektdien, 27.aprīlī, Rīgas Centrālās bibliotēkas lasītāju zālē Latvijas dievturu sadraudze rīko Ūsiņu ieskandināšanu, kur dziedāšanas ritus vadīs folkloras kopas “Laiva” vadītāja Anda Ābele. Bet pēc nedēļas – 5. maijā – domubiedri aicināti uz Ūsiņu svētēm Lokstenes svētnīcā, kas atrodas uz salas Daugavā netālu no Pļaviņām. Tur notiks gan daudzinājums “Ūsiņš – Saules zirgu vedējs”, gan Ozolu un akmeņu plavā Ūsiņu auglības rituāli un svētku saviesīgajā daļā būs ugunskurs, zirgi, vīru spēkošanās, sievu rotāšana, pantāga gatavošana, dejas, dziesmas, rotaļas utt.

Dizaineris, mākslinieks, Latvijas Dievturu sadraudzes garīgais vadītājs Valdis Celms pērn “LA” izdotā grāmatā “Baltu dievestības pamati” vēsta, ka Ūsiņš ir debesu gaismas dievība: “Ūsiņš (saukts arī par Dieviņu)- pavasara atdzimstošās Saules vedējs – atnes gaismu un siltumu, atnes zaļu zāli, atnes kokiem lapas..” Tautas dziesmā teikts “Pa kalniņu Ūsiņš jāja/ Ar akmeņa kumeliņu;/ Tas atnesa kokiem lapas,/ Zemei zaļu āboliņu.” Ūsiņa zīme, kas veidojas no Mēness un saules zīmes sasaistījuma, simbolizē ne tikai atdzimstošo sauli dabā, bet arī spēju pacelties no miruša stāvokļa atkal dzīvā atjaunotnes stāvoklī. Simbolizē senču garīgās enerģijas, padomu, zināšanu u.c. ietekmi uz cilvēku un dzīvo pasauli,” skaidro V. Celms.

Latviešu gadskārtā Ūsiņš iezīmē vasaras sākumu, tā grāmatā “Latviešu gads, gadskārta un godi” rakstīja Marģers un Māra Grīni. “Gregora kalendārā Ūsiņš iekrīt 9. maijā. (..) Latviešu gadskārtu svinībās Ūsiņš ierodas kā mīļi gaidīts viesis lauku sētā. Ūsiņš atnākdams atnes zaļu zāli, lapas, pieguļnieku dziesmas, bet, galvenais, viņš ierodas rūpēties par ļaužu zirgiem vasarā, kas ir viņa galvenais darba lauks.” Ūsiņš bijis arī gādnieks par bitēm. Ūsiņdienā pirmo reizi laistas govis ganos, bet nakts lauku saimniecībās bijusi pirmā pieguļas nakts. Grīni norāda, ka dažās latvju dainās Ūsiņa vārda vietā ieviesies Jura jeb Jurģa vārds, taču tas esot jaunāko laiku dainu kropļojums, kas radies ar katoļu baznīcas ienesto sv. Jura dienas svinēšanu 23. aprīlī, un tāpēc, ka Ūsiņa vārds atvietots ar svētā Jura vārdu. Taču abiem nav nekā kopīga ne saturā, ne izcelsmē.

Lauku sētā Ūsiņdienas norises sākās agrā rītā, kad, cerot uz Ūsiņa palīdzību nākamā vasarā, viņam kāvaj gaili. Tika cerēts ne vien uz palīdzību pie zirgiem, bet arī uz labu miežu ražu, daudz lopiem, olām un ražību vispār.

Galvenās Ūsiņdienas izdarības notika vakarā. Kad govis pārdzītas no ganiem un ielaistas kūtī, notika ļaužu rumulēšanās. Ticēja, ka tā pasargās vasarā no odu dzēlieniem.
Pieguļnieki kūra ugunskurus. Pirmajā vakarā pie pieguļnieku ugunskura sapulcējās vairāku sētu ļaudis, kas nodevās Ūsiņa daudzināšanai, dziedāšanai, dejošanai, rotaļām, ēšanai, dzeršanai un zintēšanai. Pieguļā ēda olu kulteni ar gaļu (ko pazīstam kā pentogu, pontāgu jeb pantāgu), karašas, dzēra alu.

“Ūsiņi ir vīru un puišu svētki,” raksta Dievturu sadraudzes pārstāve Gunta Saule vietnē http://dievturi.blogspot.com. “Šai laikā galvenie rituāli tiešām ir viņu ziņā. Vīri kur uguni pļavā, cep pantāgu, ziedo ugunij un zemei. Notiek dažādas rituālas darbības, kas nodrošinās zirgu un pašu labklājību, veselību un svētību. Kā jau zināms, uguns ir jebkuru gadskārtu godu un svētku nepieciešama sastāvdaļa. Ūsiņu ugunskurs ir zems, pie zemes, neliels, bet dažkārt minēts arī par lielu uguni.”

V. Celma grāmatā lasām: “Uguns īpašā nozīme atspoguļojas baltiem tik raksturīgajās un joprojām dzīvajās uguns kulta tradīcijās. Gadskārtu svinībās, vai tie būtu Meterņi, Lielā diena vai Ūsiņi vai arī vasarā – Māras, rudenī – Jumis vai veļu laikā Mārtiņi, vienmēr tiek kurta arī uguns.”

Kā var lasīt tautasdziesmās un ticējumos, Ūsiņš patiešām ir zirgu aizbildnis, vēsta Gunta Saule: “Ūsiņa zirgi ir daudzi un dažādi. Tie ir jau minētie Saules zirgi, kas visdrīzāk būs spoži, grezni un mirdzoši. Bet Ūsiņš pārvalda arī Pērkona zirgus, kas ir melni, akmeņa kumeļi, ar akmeni nobaroti, vai pat resni. Tie ir smagie lietus mākoņu zirgi, kas nesīs zemei valgmi un augiem to augšanai nepieciešamo lietu. Tie, smagi rībēdami un ugunis ar saviem ratu riteņiem un zirgu pakaviem šķildami, brauks pār debesi. Te nu visā pilnībā un daudzveidībā parādās arī auglības daudzināšanas un piesaukšanas riti. Auglība ir visas dzīvības būtības pamats. Bez auglības nav dzīvības, bez auglības nav nākotnes. Un, protams, ka šai gadījumā ne vienmēr tiek runāts un domāts tikai un vienīgi par fizisko, vielisko auglību. Lai arī tā ir daudzu lietu pamats, tikpat svarīga ir mūsu domu, vēlmju, sapņu, ieceru auglība. Tātad te ir runa par kaut ko daudz vairāk kā vienīgi par lauksaimniecisko auglību.”

Pieguļnieki ugunij ziedo olas, vasku, vilnu. Pamatojums – vilnu, lai nodrošinātu saskaņošanos un sadarbību Uguns māti un pieguļnieku naktīs guļot pie uguns, tā sildītu un gaismotu, bet nenodarītu pāri gulētājam pašam vai viņa apģērbam. Vasku ziedo tāpēc, ka Ūsiņš ir arī bišu aizgādnis un bites īpašā saistība ar Dievu un dievišķo pasauli ir ļoti nozīmīga. “Bites ir izslavētas kā Dieva kalponītes un cilvēka čakluma un sapratības līdzinieces un paraugi. Bitēm ir patiešām īpaša saite ar viņsauli, neredzamo pasauli. Viņas ir gan ziņneses, gan starpnieces. Īpaša nozīme ir bites darinājumiem, – vaskam un medum,” skaidro G. Saule.

Valda Celma grāmatu varat iegādāties šeit.

LA.lv