Mobilā versija
+0.6°C
Kristaps, Krists, Klinta, Kristers, Kristofers
Pirmdiena, 18. decembris, 2017
6. janvāris, 2017
Drukāt

Kas iecirtīs pliķi. Saruna ar Nacionālā teātra aktrisi Agnesi Cīruli

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Agnese Cīrule

AGNESE CĪRULE

* Dzimusi 1992. gadā Madonā.
* No 2011. līdz 2015. gadam studējusi Kultūras akadēmijā.
* Nacionālā teātra aktrise no 2014. gada.
* Vēl lomas teātrī: Zelmiņa R. Blaumaņa "Indrānos", Ragana/Baltā meita Raiņa "Ugunī un naktī", Keja izrādē "Laiks un Konveju ģimene".
* Kino Agneses Cīrules spēle redzama gan "Pelnu sanatorijā", gan Berlīnes "Lāci" ieguvušajā filmā "Es esmu šeit".

Jaunās un skatītāju un kritiķu tik labi ieredzētās aktrises Agneses Cīrules kontā jau ir galvenā sieviešu loma Jūlika “Liliomā”, skanīgi dziedošā Sallija Boulsa izrādē “Kabarē”, ēteriskā Dea Rēzijas Kalniņas iestudētajā Viktora Igo dramatiskajā stāstā “Cilvēks, kas smejas”, nupat “Spēlmaņu nakts” balvu atnesusī Līgava V. Nastav­ševa iestudētajās Federiko Garsijas Lorkas “Asins kāzās”, visvairāk titulētajā aizvadītās sezonas izrādē, Solveiga E. Grīga “Pērā Gintā”. Un nu viņa Elmāra Seņkova režijā gatavo “Kaiju” – spēlēs ne vairāk un ne mazāk kā Ņinu Zarežnaju, jaunu meiteni, bagāta muižnieka meitu… Pirmizrāde – jau ceturtdien, 5. janvārī.

A. Čehova “Kaija” (1895) ir viena no desmit pasaules teātros visvairāk iestudētajām lugām. Latvijas Nacionālajā teātrī līdz šim uzvesta tikai vienu reizi – 1960. gadā to iestudējis Kārlis Pamše. Interesanti, ka toreiz pirmizrāde notika 2. janvārī. Galvenajās lomās bija viss Nacionālā teātra zieds – Lidija Freimane, Voldemārs Zandbergs, Jānis Osis, Velta Līne, Helēna Romānova…

Ņinas Zarečnajas atveidotāja jaunajā iestudējumā Agnese Cīrule ir trausla aktrise ar neparastu, daudzšķautņainu, spilgtu talantu un smalku iekšējo pasauli. Pirms šīs sarunas, nākot no fotografēšanās, viņa tā ikdienišķi pastāsta par nejauši tepat uz taciņas starp tenisa kortiem un Nacionālo teātri ieraudzītu lidot nespējīgu mazu zvirbulīti, kuru viņa pēc izrādes aizvedusi uz klīniku un izglābusi dzīvību…

 

– Kāpēc “Kaijas” plakātā pie teātra gailējoša cigarete?

Agnese Cīrule: – Jūs pamanījāt cigareti, bet vēl tur ir arī lūpas un rugāji… Mūsu stāstā kā tādā bezlaika telpā visam ir nozīme un viss būs sadarbībā. Izrādē nepretendējam ne uz vēsturiskā laika, ne tam būtisko muižnieku un muižas pārvaldnieku statusa nozīmes respektēšanu. Citus “Kaijas” variantus redzējušajiem varbūt liksies neierasti, ka spēlēsim komēdiju, taču traģisms bieži vien izpaužas tieši caur komisko…

– Tās lūpas uz plakāta jūsējās?

– Nē, bet Ņinas Zarečnajas gan… (pasmaida).

– Vai tikāt skatījusies arī kādus ierakstus no citiem “Kaijas” iestudējumiem?

– Ar nolūku neskatījos neko. Elmārs (režisors Elmārs Seņkovs. – V. K.) mēģinājumu sākumā mums atklāja, kuras vietas lugā parasti interpretē citādi, nekā tas būs mūsu iestudējumā. Ja censtos iepriekš skatīties un pētīt, kā spēlējuši citi aktieri, ar domu – lai tik man neiznāktu tāpat, tas vairs nebūtu dzīvs process. Izvēlējos paļauties uz to, kā redzu un domāju pati. Jo Čehovs patiesībā jau visu ir uzrakstījis.

– Ja jūs būtu savas varones advokāte…

– Es negribētu tā būt.

– Kādēļ? Advokāts vajadzīgs pat pēdējam ļaun­darim.

– Ļaundare mana varone noteikti nav (iesmejas)! Viņa ir naiva, un viņai vienkārši nav bijis neviena cilvēka, kas iecirstu pliķi un pateiktu: meitene, atjēdzies, tu ej tur, kur tevis nevienam nevajag. Varbūt viņas dzīves lielā traģēdija ir alkas pēc slavas, ko, viņasprāt, kāds tev piešķir. Viņa neapjauš, ka to slavenību nopelni, par kurām viņa lasa presē un jūsmo kā par Trigorina bildi, ir šo cilvēku pašu darba ieguldījums, lai tajā slavas virsotnē nokļūtu. Mans uzskats ir pilnīgi pretējs – pirmām kārtām – darbs. Tikai tas salikumā ar no augšas dotu talantu var no tevis kaut ko izveidot. Vispār jau mūsu situācijā – no mana kursa astoņpadsmit absolventiem tikai pieci vai seši pastāvīgi strādā valsts teātrī – jauna aktiera pirmais likums ir nekad neatteikties no darba piedāvājuma. Tam sekojot, es nonācu Nacionālajā teātrī, par ko esmu ļoti priecīga. Bet par galveno mērķi sev nospraust slavu ir absurdi. Tā vai nu nāk, vai arī ne. Tā nevar būt priekšplānā, jo ir tikai fons. Jāmīl tas, ko dari, jāsaprot un jāgrib to darīt, jāmēģina izpausties, komunicēt ar citiem cilvēkiem, kas ļoti no svara teātrī. Nu jā, Ņina jau arī sapņo par skatuvi un aktrises karjeru, bet, ai, cik naivs un dzīves nepieredzējis ir viņas skatījums – aizbraukšu uz Maskavu, un mani tūlīt ņems vai visos teātros. Nu nebūs tā – sasit knipi, un viss notiek.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+