Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. februāris, 2015
Drukāt

Kas iegūs Purvīša balvu? “Kultūrzīmes” iepazīstina ar Purvīša balvas nominantiem (4)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ceturtā Purvīša balvas izstāde būs skatāma no sestdienas, 21. februāra, līdz 12. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" (Vecrīgā, Torņa ielā 1).

Autores: Linda Kusiņa, Aija Kaukule

Jau šopiektdien, 20. februārī, notiks pēdējo divu gadu nozīmīgākais pasākums Latvijas mūsdienu mākslā – tiks paziņots un sumināts ceturtās Purvīša balvas ieguvējs. Ar ko īpašs Latvijas laikmetīgās mākslas kopainā ir katra balvai nominētā kandidāta sniegums un kādas ir viņa izredzes uzvarēt? Par to aicinājām paust viedokli mākslas kritiķus un zinātniekus.

GINTERS KRUMHOLCS, Purvīša balvai nominēts par personālizstādi “Kāpēc tu mani nepamodināji?” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē “Arsenāls” (15.11. – 8.12. 2013.);

Aigars Bikše, tēlnieks, LMA Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas tēlniecības profesors: “Gintera virzība plastiskās tēlniecības jomā skaidras figurālās tēlniecības attīstīšanas procesā Latvijā ir vienkārši lieliska, un viņš arī pats mani iedvesmo kā mākslinieks. Es viņa darbā arī redzu pasaules mākslas iezīmes. Runājot par konkrēto darbu, par kuru viņš nominēts balvai, – es kā tēlnieks zinu, cik darbietilpīgs ir tāda izmēra, tik vērienīgs tēlniecības projekts. Tas nav attēls plaknē, kur viens punkts jāliek uz plaknes īstajā vietā. Tēlniecībā ir bezgala daudz punktu, kas jāsaliek īstajās vietās, tas prasa milzīgu uzmanību. Ginters kā perfekcionists ir ļoti uzmanīgs attieksmē pret lietu kārtību, un tikpat milzīgas prasības viņam ir pret formu. Tā ka man šis darbs šķiet ļoti interesants gan no apjoma, gan no plastikas viedokļa, un Latvijas tēlniecības laukā tam noteikti ir savs raksturs un seja.”

Gļebs Panteļejevs, tēlnieks, LMA Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas tēlniecības asociētais profesors: “Ļoti cienu Ginteru, man patīk tas, ko viņš dara, un viņam ir ļoti būtiska loma. Starp latviešu trīsdesmitgadnieku paaudzes tēlniekiem tieši viņš šajā posmā “velk” latviešu tēlniecību, jo šajā paaudzē tēlnieku ir ļoti maz, tāda kā zudusī paaudze – daži darbojas, dara vērtīgas lietas, bet Ginters ir vienīgais, kas mērķtiecīgi strādā laikmetīgās tēlniecības attīstības virzienā. Viņš ir ļoti asi reaģējošs tēlnieks ar atkailinātu nervu, kas latviešu tēlniecībai nav īsti raksturīgi – šis nervs, protams, ir arī citiem, bet dziļāk paslēpts. Un vēl – Ginters ir atradis veidu, Ginters ir atradis veidu, kā radīt lielformāta tēlus par spīti lieliem materiāliem ieguldījumiem. Tēlniecības materiālā puse ir ļoti nomācoša, bet viņš to dabū cauri, brīžiem demonstrējot varonības pazīmes. Viņš ir tēlniecības bruņinieks, individuālists, kurš strādā vienatnē.”

ARTURS RIŅĶIS, Purvīša balvai nominēts par darbu “Pulsārs Q 19” izstādē “Saules sistēmas perspektīva” LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” un pēdējo divu gadu radošo darbību mākslas dārzā “Nekurienes vidū” (14.11. 2014. – 25.01. 2015.)

Inga Bunkše, mākslas zinātniece: “Arturs Riņķis ir kinētiskās mākslas pārstāvis, kura darbi vislabāk novērtējami mākslas dārzā “Nekurienes vidū” netālu no Sabiles. Dārza apskatē, kas veidota kā mistēriska procesija un mākslas uztveres rituāls, Arturs un Ināra Riņķi ieved apmeklētājus brīnumainā māk­slas līdzpārdzīvojumā. Kinētiskie gaismas, krāsu un mūzikas objekti, kinētiskās gleznas sintēzē ar dabas harmonisko ritumu sniedz mākslas baudītājam spēju atbrīvoties no “negatīvā dvēseles nemiera”, kas uzkrājies mūsdienu stresainajā pasaulē. 2011. gada maijā divdesmit gadus veidotie mākslas dārza objekti sadega ugunsgrēkā. Mākslinieki nolēma negausties par notikušo un, pateicoties viņu gribasspēkam un mērķtiecīgajam darbam, jau pēc gada mākslas dārzs bija atjaunots teju iepriekšējā apjomā. Pēdējos gados māk­slas dārzu papildinājuši jauni kinētiskie objekti un mākslas darbi mākslinieka iecienītajā stīmpanka stilā.”

Līga Lindenbauma, kuratore un mākslas zinātniece: “Artura Riņķa nominēšana balvai ir apsveicama kā ilgstoši ārpus aktuālā mākslas procesa esoša, bet konsekventi un laikmetīgi strādājoša autora novēlota pamanīšana. Tā ir nominācija par mūža ieguldījumu, ne darbību pēdējo divu gadu laikā. Ja balvas kritēriji būtu inovācija un jaunu mākslas horizontu atklāšana un to piešķirtu tad, kad mākslinieku sniegums to arī demonstrē, Rinķa īpašumā balva vai kāda cita līdzvērtīga atzinība būtu nonākusi jau 80. gados. Ja balvu, kura definēta kā aktuālā procesa izvērtējums, piešķir, aizpildot pagātnes tukšos caurumus, kas un kad novērtēs šābrīža autoru sniegumu?”

GINTS GABRĀNS, Purvīša balvai nominēts par darbu “Ne no kurienes” izstādē “Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (2.07. – 6.08. 2014.)

Helēna Demakova, mākslas zinātniece un kuratore: “Man vistuvākā bija Gabrāna ekspozīcija Venēcijas biennālē 2007. gadā, videostāsts “Starix” un vairākas scenogrāfijas. Purvīša balvai viņš izvirzīts pamatoti un pelnīti, un tas, ka viņš pēdējā laikā nodarbojas ar mākslas un zinātnes saduri, kārtējo reizi apliecina, ka mākslai nav noteikti jābūt skaistai un pat saprotamai ne. Gabrāns savos tēlos daudzkārt sabalsojies ar pasaulē redzamu mākslinieku darbiem, un šajā darbā es saskatu Metjū Bārneja pagājušā gadsimta 80. – 90. gadu nelielo skulptūru stilistiku, taču tas nav trūkums.”

Līga Lindenbauma, kuratore un mākslas zinātniece: “Ginta Gabrāna darbs “Ne no kurienes” apvieno apokaliptiskas noskaņas ar zinātnes un tehnoloģijas jaunākajiem sasniegumiem. Magnētisks un suģestējošs darbs, tomēr ne spožākais autora veikums. Līdzīgi kā Artura Riņķa gadījumā šķiet, ka nominācija ir par darbību vairāku, ne pēdējo divu gadu laikā.”

KASPARS TEODORS BRAMBERGS, Purvīša balvai nominēts par personālizstādi “Dynamis” peldošajā galerijā “Noass” (17.05. – 5.06. 2014.)

Andris Vītoliņš, gleznotājs, Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs: “Kaspars Teodors Brambergs ir unikāls tajā ziņā, ka no savas paaudzes spītīgi noturējies pie tā, ko dara, atšķirībā no daudziem viņa studiju biedriem, kas nav izturējuši komercijas spiedienu. Turklāt veids, kādā viņš strādā, – zemes materiāli, ķīmiskās vielas, ko viņš izmanto, – tas ir fiziski smags darbs, un arī pie tā viņš ir spējis iekrampēties un turēties. Vēl būtiska lieta – noturēt šos monumentālos izmērus. Ja runā tieši par izstādi “Dynamis”, par kuru viņš nominēts, tad jāatzīst, ka tā bija izcila, viengabalaina, veikta ar lielu pārliecību – bija redzams, ka viņš veltījis tai gadu vai pat vairākus no savas dzīves.”

Stella Pelše, mākslas zinātņu doktore, Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece: “Pārliecinoši vērienīga ģeometriskās tradīcijas interpretācija, kuras bāzi var saskatīt konstruktīvisma un abstraktā ekspresionisma (Bārnets Ņūmens, Roberts Mazervels, Klifords Stīls) mantojumā. Savukārt faktūras vieliskums pārvērš gleznu gandrīz skulpturālā objektā, bet gleznieciskās formas elementi izspēlē figūras un fona attiecību dinamiku, svārstoties starp mainīgajām brīvas telpas atvērumu un blīvas matērijas objektu ilūzijām. Anotācijā pieteiktā “bezvārdu poēzija, ko izstaro mākslas darbs”, ir tipisks modernisma paradigmas izpaudums, kas mūsdienu situācijā jāuzlūko kā neatkarīga pozīcija – pārbaudīt fenomenoloģiskās klātbūtnes iespējamību un neatkarību no saturisku aktualitāšu konjunktūras.”

ĢIRTS MUIŽNIEKS Purvīša balvai nominēts par personālizstādi “5.7.32.34.” Mūkusalas mākslas salonā (4.12. 2013. – 
18.01. 2014.)

Jānis Borgs, mākslas kritiķis: “Izstādē vērojām nopietnu Meistara evolūciju no agrākā “pozitīvisma” uz vēl lielāku un sakāpinātāku formas atbrīvotību un jūtu dramatismu. Redzētais atgādina reiz piedzīvotu M. Rostropoviča čella koncertu, kur mūziķa sniegums izvirda kā geizers. Tā spēlē dzīvo lieli virtuozi. Viņa mākslai piemīt kaut kas no dabas stihijas un skaistuma, ko mākslinieks tomēr lieliski spēj kontrolēt un gūt respektējamu rezultātu uzstādītās programmas ietvaros. Tālab sasniegtās augsta un oriģināla mākslinieciskuma atklāsmes nenoliedzami varam uzskatīt par īpašu notikumu, kas pelna arī drošu kandidēšanu uz Purvīša balvu.”

Jana Kukaine, mākslas kritiķe: “Ģirta Muižnieka darbiem nenoliedzami piemīt maigs poētisms un dekoratīvs naivums. Tie ir konvencionāli skaisti un estētiski “politkorekti”, tieši tāpēc viņa klātbūtnei “Purvīša” finālā – saskaņā ar balvas kritērijiem un kā es saprotu balvas jēgu – neredzu māksliniecisku pamatojumu.”

HENRIJS PREISS Purvīša balvai nominēts par personālizstādi “Artefakti” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā (21. 02. – 28. 03. 2013.)

Valts Miķelsons, māk­slas kritiķis: “Izstāde ir vērā ņemama ar Latvijā tik reto atsaukšanos uz ģeometriskās abstrakcijas tradīciju. Turklāt tā iekļaujas pēdējo gadu vietējās mākslas modes tendencē – interesē par “kosmosu”. Ar mūsdienu dzīvi tai maz sakara, bet attēlotās ezotēriskās shēmas var netraucēti nolasīt kā kvalitatīvu dekorāciju. Autora darbi tikuši izstādīti “Saat­chi” galerijā Londonā, un varbūt tieši līdzdalība starptautiskajā apritē ir galvenais sasniegums. Purvīša balvas iegūšana varētu kļūt par vēl vienu mārketinga rīku.”

Antra Priede, mākslas zinātniece: “Grūti pateikt, kādēļ izstāde būtu īpaša Latvijas mākslas kontekstā, jo tik grafiskas kompozīcijas atrodamas arī citu Latvijas mākslinieku darbos. Ja nu vienīgi autora iegūtā izglītība varētu norādīt uz to, ka saturam varētu būt cits grieziens, kā tas ierasts mūsu platuma grādos. Taču, kā norādīja viena no šīs balvas ekspertēm, ka visus pretendentus vieno “interese par ezotēriskām, okultām tēmām (..)”, tad nekas īpaši atšķirīgs nemaz nav. Ja nu vienīgi labi tiek pārdots mākslas tirgos Eiropā. Gribētos ticēt, ka vēl ir potenciāls jaunu ideju attīstībai. Balva varētu aizceļot kādam citam.”

MIĶELIS FIŠERS Purvīša balvai nominēts par izstādi “Netaisnība” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (28. 11. 2014. – 18. 01. 2015.)

Šelda Puķīte, mākslas zinātniece: “Fišera atgriešanās Medicīnas vēstures muzejā pēc gandrīz 20 gadiem šķiet kā simboliska manifestācija pagājušajam laikam. Izmantojot pastāvīgās ekspozīcijas koridorus, vitrīnas, blāvo gaismu un pat smaržu kā ceļvedi, mākslinieks muzeju uz mirkli pārvērta par savu spēļu laukumu. Tā vairs nav glezniecība, bet ar asu nazi melnā kokā izgrieztas epitāfiju rindas, kas vēsta bībeliskus stāstus par cilvēciskajiem citplanētiešiem un reptiļiem. Izstāde ar gudri izdomātu, ironisku naratīvu un kodolīgu, bet monumentālu formu iesūca un pēc tam izspļāva skatītāju pilnībā. Vai Fišers būs laureāts? Atbilde bez jebkādas līdzjūtības var būt tikai viena – PRAN.”

Antra Priede, mākslas zinātniece: “Šķiet, ka Miķelis Fišers ir vienīgais no pretendentiem, kurš no iepriekšējā atskaites punkta ir uzrādījis daiļrades attīstību, rodot jaunas izteiksmes formas. Tas gan vairāk tieši formālajos aspektos, tomēr arī pat saturiski, kļūstot reālākam un savai patiesībai piešķirot mazāk ironijas, taču vairāk biedējošās realitātes. Un arī patīkami, ka vienlaikus skatītājs tiek nemanāmi iesaistīts autora smalkajās spēlēs. Jo kuram gan nepatīk rotaļāties? Gribētos novēlēt iegūt balvu, lai pati balva spētu attaisnot savus uzstādījumus.”

KRISTAPS ĢELZIS un ĢIRTS BIŠS 
Purvīša balvai nominēti par darbu “Kancele” Rīgas Doma dārzā (24. 10. – 24. 11. 2013.)

Jana Kukaine, mākslas kritiķe: “”Kancele”, manuprāt, ir viens no interesantākajiem darbiem šajā izlasē – vizuāli vienkāršs, konceptuāli nospriegots, sniedzot plašas interpretācijas iespējas. Savā industriāli tehniskajā veidolā instalācija labi izskatījās uz Rīgas Doma dārza galerijas romantiskā fona, lai arī, ņemot vērā vides specifiku, Biša skaņdarbs šajā gadījumā svaru kausus pārlieku nosvēra “baznīcas” pusē. Priecātos, ja šis darbs iegūtu balvu, bet domāju, ka Miķelim Fišeram ir lielākas izredzes.”

Šelda Puķīte, mākslas zinātniece: “”Kancele” ir komentārs par mūsdienu komunikācijas pastarpināto telpu, kā vienīgo mierinājumu piedāvājot dievišķu mūziku. Ģelzis, vienalga, vai tā būtu zeltīta seģene, veidota kā plastikāta glezna, vai laterna ar ventilatoru, turpina reflektēt par realitāti caur patērētāja pozīciju, nopietni un ironiski reizē. Tāpat kā Fišera, tā arī šo divu kungu veikums bija viens no divu gadu veiksmīgākajiem site specific darbiem. Tikai baznīcas sienu ieskautais dārzs varēja radīt to neērto sajūtu, kas pārņēma, rakstot sms, un svētlaimīgo atslābuma stāvokli, mūzikai atsitoties pret mūriem. Var tikai cerēt, ka muzeja velves spēs kompensēt dārza neesamību. Varbūtība iegūt balvu 50/50.”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Paldies par izstādēm . Sevišķi patika Kaspsrs Teodors Brambergs . Paldies viņa darbiem par izraisītajām pārdomām .

  2. Mākslas pazinējs(nekomersants) 17. februāris, 2015 19:44 Atbildēt

    Hmm, cik nu tur tā māksla,vai tik komercija nav tiem Dieva vietā un krietnā pārsvarā…

  3. Neuzpērkamā MĀKSLA sarkst! Atbildēt

    Skumjš skats uz šo labi ja 50% parodiju par mākslu, drīzāk uz mākslas plaģiātiem sliktā izpildījumā!
    Vai nu akls aklam ceļu rāda, jeb līdēji līdēju galā iebāzti pie teikšanas, bet smagi cieš īsta MĀKSLA!
    Un pareizi klepojošos slavē citi pareizi klepojošie un nemaz vairs nekaunas, ka tikto kabateles pildās!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+