Latvijā
Vēsture

Kas iekalts senajos Draudavu un Jurģīšu akmeņos, noskaidro Guntis Eniņš 2


Draudavu krustakmens. Jau 1979. gadā akmenim bija atlauzts stūris. Mēs akmeni apkopām un iekaluma rievās iebērām dzeltenu smilti, lai attēla līnijas būtu labi saskatāmas.
Draudavu krustakmens. Jau 1979. gadā akmenim bija atlauzts stūris. Mēs akmeni apkopām un iekaluma rievās iebērām dzeltenu smilti, lai attēla līnijas būtu labi saskatāmas.
Foto – Guntis Eniņš

Zem akmens tika atklāts dzīvnieka, šķiet, vērša galvaskauss un citi kauli, ko var skaidrot kā ziedojumu. Bet, rokot dziļāk, atradumi parādīja, ka šī vieta ir divu dažādu laikmetu kapsēta.

Ja labāk pacenšas, iekaluma līnijās var saskatīt kantainu gaiļa galvu ar vaļēju knābi, pretējā pusē kuplu asti, pa vidu dūšīgu gaiļa krūti un apakšā vienu līniju, kas attēlo abas kājas vienā projekcijā.

No visiem dabas un vēstures pieminekļiem visvairāk noslēpumu glabā akmeņi, jo tie ir rada mūžībai, atceļojuši uz mūsu zemi ar vareno ledāju miljoniem un miljardiem. Akmeņi bijuši klāt pie dzīvības radīšanas, un tajos ir ierakstīta pasaules vēsture. Laika gaitā cilvēki jau iemācījušies kādu daļu no tās izlasīt. Un ļaudīm iegribējās arī savus rakstus, zīmes un jūtas iekalt akmeņos. Tādus akmeņus mēs sagrupējam un saucam par kultūrvēsturiskajiem akmeņiem, tautas valodā arī par svētakmeņiem.

Šos abus noslēpumu akmeņus es ieraudzīju 1979. gadā pirmsjāņu ekspedīcijas laikā, kad mūs ar savu žiguli veda novadpētnieks, strēlnieku cīņu vietu saglabātājs Voldemārs Birznieks.

Galerijas nosaukums

Draudavu neparastais krustakmens

Līdz šodienai tāda veida krustakmens saglabājies vienīgais. Kaut gan agrāk Latvijā bijuši vēl vairāki citi. Šo akmeni zināja parādīt Voldemārs, kad braucām pa Kokneses–Vietalvas lielceļu apmeklēt visdiženākā stumbra ozolu Jaunajā muižā. Aiviekstes pagastā Draudavu senkapos guļ iesārts, 90 x 60 cm liels rupjgraudains granīta bluķis. Tajā iekalts 45 x 36 cm liels dīvains krusts, jo krustam augšējā zara nav. Tā vietā ir ieapaļa cilpa. Šāds krusts atgādina cilvēka veidolu ar plati izplestām rokām, vēl jo vairāk arī tāpēc, ka visos triju zaru nobeigumos ir 10 cm gari šķērseņi. Iekaluma līnijas – lēzenas, plati izplūdušas, ap vienu centimetru dziļas, līdz četriem centimetriem platas. Tādēļ man gribētos domāt, ka krusts iekalts ar cietāka akmens palīdzību vai arī ir lietots pavisam strups metāla stienis. Varbūt līnijas izdauzītas, vienkārši sitot ar veseri tieši pa akmeni.

Pašu pirmo publikāciju par šo savādo krustakmeni un Draudavu mājvietu uzrakstījis skolotājs Siliņš jau 1876. gada 2. jūnijā “Baltijas Vēstnesī”. Viņš stāsta romantizētu un paša izpušķotu teiku par kādu tēvu un māti ar trijiem maziem bērniņiem, kas ļoti senos laikos dzīvojuši milzīgā ozola dobumā. Tēvam bija jāaiziet karā. Bet māte pēc kāda laika nomirusi. Tomēr bērni tēvu sagaidījuši un tas uztaisījis māju, jo karā bija dabūjis dzelzs cirvi. Siliņš, kas tolaik dzīvoja un strādāja par skolotāju Draudavu mājās, savā rakstā piemin arī “kādu 4 pēdu garu un vienu pēdu platu akmeni ar cilvēka tēlu…”.

Mūsu kulta vietu speciālists profesors Juris Urtāns pie Draudavu dīvainā krustakmeņa 1976. gadā veica arheoloģiskos izrakumus, kas deva interesantus rezultātus tālākām pārdomām, pētījumiem un publikācijām, kurus viņš turpina arī šodien. Tāpēc es pateicos profesoram par iespēju šeit pastāstīt viņa darbā atklātos pārsteigumus.

Jura Urtāna atklājumi

Zem akmens tika atklāts dzīvnieka, šķiet, vērša galvaskauss un citi kauli, ko var skaidrot kā ziedojumu. Bet, rokot dziļāk, atradumi parādīja, ka šī vieta ir divu dažādu laikmetu kapsēta.

Arheoloģiski tika noskaidrots, ka sākotnēji še bijis 3. – 5. gadsimta baltu senkapu uzkalniņš. Kad pagāja tūkstoš gadu, 15. – 16. gadsimtā, šeit atkal sāka apglabāt mirušos kā vietējo zemnieku kapsētā. Profesors, turpinādams pētījumus par Draudavu dubultkapsētu, domā, ka šeit, iespējams, viduslaikos apglabāti mērī vai kādā citā sērgā miruši zemnieki. Uz to vedina savādā krustakmeņa zīme. Šāds krusts kristīgajā ikonogrāfijā tiek saukts par ēģiptiešu jeb Svētā Antonija krustu. Livonijā Sv. Antonijs bija svētais, ko piesauca aizsardzībai pret mēri. Šim svētajam par godu 15. gadsimtā dibināti altāri un vikārijas Rīgas baznīcās, celtas viņa vārdā sauktas lauku kapelas. Rīgā 1514. gadā bija sērga, un tad pat Lielvārdē ierīkots antonītu klosteris, kas darbojās kā hospitālis ar sērgām saslimušo kopšanai. Latviešu un igauņu tradīcijās šis svētais bija ļoti populārs. Pēc reformācijas Sv. Antonijs pārvertās par cūku Teni un kļuva ļoti iemīļots kā cūkkopības aizbildnis. Antonija dienu 17. janvārī kā cūku svētkus ar dažādām tradīcijām svinēja līdz pat 20. gadsimta sākumam. Līdzīga nozīme Sv. Antonijam bija arī citās katoļu zemēs, par ko liecina bagātīgā Sv. Antonija ikonogrāfija.

Profesors Juris Urtāns turpina meklēt pierādījumus un apzināt tās vietas, kur Latvijā kādreiz ir stāvējuši šādi Svētā Antonija krustakmeņi ar apaļām cilpām krusta augšējā zara vietā. Tāds krustakmens ir atradies pie Skultes Kursīšiem. Uz šā 150 cm garā akmeņa bija iekalti trīs tādi paši cilpu krusti kā Draudavu krustakmenī – uz katras akmeņa šķautnes savs krusts. Šo krustu pētījis, zīmējis un fotografējis A. Gusars un 1932. gadā materiālus nodevis Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģiskā departamenta krājumos. Tālāk pētot šā visnotaļ interesantā krusta likteni, Juris Urtāns ir uzzinājis, ka pagājušā gadsimta 60. gadu vidū Kursīšu krustakmens sadauzīts un aizvests iemūrēt kādas ēkas pamatos. Pie akmens bijusi baznīcas vieta un kapsēta. Līdzīgas zīmes ir konstatētas arī netālu no Draudavām pie Vietalvas Kapmaļiem un Dricānu Apšeniekos. Ir vairākas nepārbaudītas ziņas par šādu zīmju esamību vēl citos Latvijas akmeņos.

Jurģīšu akmens noslēpums

Sanāca tā, ka 1979. gada jūnijā dižkoku ekspedīcijas laikā, četras dienas pēc Draudavu krustakmeņa apskates, tieši 24. jūnijā es atklāju vēl nevienam pētniekam nezināmu akmeni ar citādiem iekalumiem 14 kilometrus ziemeļaustrumos no Draudavu krustakmeņa. Par šāda zīmēs iekalta akmens esamību pastāstīja pa ceļam sastaptais kolhoza traktorists. Viņš domājot, ka zem tā varētu būt paslēpti kādi zviedru ieroči, tamdēļ esot nodomājis ar traktoru šito akmeni no savas vietas izraut. Noslēpumainais akmens iegūlies lēzenā gravas nogāzē 120 m no Jurģīšu mājām Pļaviņu novadā, Vietalvas pagastā. Akmens izmēri 1,4 m x 1,3 m, virsma plakana, bet slīpa. Šis ir pavisam citāda satura akmens salīdzinājumā ar Draudavu krustakmeni. Iekalto līniju attēlojumā līdz šodienai nav izdevies izprast zīmējuma jēgu, lai gan līniju izskats, izmērs un veidols ir līdzīgs Draudavu akmenī ieklātajām līnijām: platums 2 – 4 cm, dziļums 1 – 2 cm. Iekaluma rievas raupjas. Domājams, ka tās iekaltas ar akmeni vai ļoti strupu metāla instrumentu. Visu iekalto līniju kopgarums ir 3,8 m. Izteikti minējumi, ka akmens virsmā varētu būt attēlots apkārtējo lauku vai ceļu un taciņu izvietojums.

Jurģīšu mājas iezīmētas jau 1839. gada kartē. Varbūt akmeni un Jurģīšu māju nosaukumu var saistīt ar Jura dienu 23. aprīlī, kas latviešu mitoloģijā bija pavasara sākuma svētki.

Jurģos lopus laida pirmo reizi ganos un jāja zirgus pieguļā. Jurģos barojuši dieviņus pie veciem kokiem un akmeņiem. Jurģis bija zirgu patrons. Jurģa dienas rītā kāva melnu gaili.

Saistītie raksti

Akmenī iekaltajās līnijās saskatīt gaiļa atveidojumu diezgan pagrūti. Kaut gan zinām, ka senais zemnieks nebija nekāds zīmēšanas mākslinieks, vēl jo vairāk ar strupu instrumentu kaļot akmenī. Ja labāk pacenšas, iekaluma līnijās var saskatīt kantainu gaiļa galvu ar vaļēju knābi, pretējā pusē kuplu asti, pa vidu dūšīgu gaiļa krūti un apakšā vienu līniju, kas attēlo abas kājas vienā projekcijā.

Pagājušā gada rudenī atkal braucām apskatīt Draudavu krustakmeni un pētīt Jurģīšu akmeni. Atradām, ka Jurģīšu akmens ir ieaudzis milzīgā zālē, jo pļavu vairs nepļauj. Un krūmi no gravas jau pienākuši tuvāk klāt. Melnās pļavu skudras pie akmeņa un virs tā savilkušas milzīgu perēkli. Krūmu noēnojums veicinājis visa akmens apaugšanu ar biezu sūnas kārtu. Pašam akmenim atlauzts neliels stūrītis. Mēs akmeni apkopām – attīrījām no skudru savilktajām smiltīm un sūnas. Atbrīvojām akmens malas no zāļu kumšķiem.

Lai noskaidrotu akmens izmērus, pazemē rakām šurfu (tranšeju). Viena metra dziļumā sasniedzām akmens apakšu. Tātad viss akmens biezums jeb augstums ir 1,4 m. Redzam, ka Jurģīšu akmens visās trijās dimensijās ir gandrīz vienāds 1,4 m x 1,3 x 1,4 metri. Žēl, bet šurfa rakšanas gaitā kultūras slāni nesaskatījām. Turpat gravas malā biezos krūmos 40 m uz austrumiem no akmens aug dižozols. 1979. gadā tā stumbra apkārtmērs bija 3,93 m, 2015. gadā – 4,46 m. Ozols 36 gados pieaudzis resnumā par 53 centimetriem. Tagad skaistajam dižozolam draud lēna nāve, jo to ielenc ātraudzīgie koki un biezi krūmi, apakšējie zari jau nokaltuši. Dižozolu nepieciešams steidzami atbrīvot. Bet atminējums par Jurģīšu akmens iekaluma noslēpumu nav pavirzījies ne soli.

LA.lv