Foto – Karīna Miezāja

Jānis Vādons: Kas ir īstā māksla?
 7

Strīds par īsto un vērtīgo mākslu droši vien ir tikpat sens, cik pats mākslas jēdziens. Diskusiju vienkāršākais slānis ir vīpsnāšana par šlāgeru mīlētājiem vai šausmināšanās par kritiķu slavētiem “slima suņa murgiem”.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Bieži rodas iespaids, ka cilvēki, kaismīgi iegrimuši šāda veida viedokļu apmaiņā, īsti nemaz nezina, kāpēc par to strīdas un ko tieši viņi iegūtu, ja rastos cerība vienoties par visiem pieņemamu atbildi. Vēl var pamanīt, ka ievērojami vairāk šis jautājums uztrauc t.s. augstās mākslas apoloģētus – sak, jāved tak tā tauta pie gara gaismas. Bet tauta nedz pēc tā kāro, nedz ļauj sevi pārliecināt, ka, piemēram, Raimonda Paula dziesmas nav vienīgie un izcilākie mūzikas šedevri, kas Latvijā jebkad radīti.

Pats esmu ne reizi vien iekarsis, strīdēdamies par šo tēmu. Atzīstot vienas pareizās atbildes neiespējamību un pieļaujot iespēju, ka pasaule itin labi varētu iztikt bez šādas atbildes, ir pietiekami svarīgi apzināties diskusijas cēloņus un tās nozīmības iemeslus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Saruna par mākslu, kvalitātes kritērijiem un attīstību ir saistīta un tai jābūt saistītai ar cilvēka garīgo vertikāli, t.i., ar cilvēka garīgumu tā pozitīvajā darbībā. Atslēgvārdi ir “pozitīvā darbība”, jo gan cilvēka brīvība, gan radošums, gan pats garīgums ir abpus vērsti (ne velti tautas valodā zinām “tumsas spēkus” un “gaismas spēkus”), tāpēc vēlamas un pozitīvas šīs abstrakcijas darbībā kļūst tad, kad attīsta un veido, nevis grauj un pazemina. Vēl vairāk, lai atceramies Raiņa “pastāvēs, kas pārvērtīsies” – cilvēce izdzīvo kustībā, apstāšanās un izvēle nevis radīt, bet neradīt ir tikai vēl viens [sevis] iznīcināšanas veids.

Māksla ir cilvēka garīguma pozitīvās darbības izpausme, kas savukārt ir nepieciešama, lai mēs attīstītos. Arī diskusija par mākslu ir svarīga, jo mēs paužam rūpes par savu eksistenci, turklāt eksistenci aktīvā, uz pašsaglabāšanos vērstā veidolā. Tāpēc nav svarīgi strīdēties par īstu vai neīstu, labu vai nelabu mākslu. Vienīgais, ko spēj saruna, kuras pamatā ir šādas kategorijas, ir konfrontācija un norobežošanās katram savā “ierakumu” pusē. Nevienam nepatīk, ja viņu sauc par dumju un atpalikušu. Un neba kāds tādēļ nokaunējies un krasi mainījis gaumi, drīzāk vēl vairāk neieredz visu, ko pārstāv vai aizstāv apvainotājs.

Varbūt jāmeklē jauni akcenti, jāizmanto jauni jēdzieni, lai sarunā par šo, vēlreiz uzsvēršu, svarīgo tēmu iesaistītos vairāk cilvēku. Varbūt vienas atbildes neiespējamība slēpjas ne tikai dažādās gaumēs, bet ārkārtīgi dažādajās māk-slas izpausmēs, kas veido šīs dažādās gaumes. Varbūt nav svarīgi, vai katrs “patērētais” mākslas darbs ir no augstā vai zemā plaukta, bet gan cik pilnvērtīgs un daudzveidīgs ir mūsu redzesloks, t.i., cik daudzveidīgi izmantojam iespējas garīgi attīstīties pozitīvā darbībā. Tāpēc pieņemamāki būtu jēdzieni, piemēram, “izklaidējoša māk-sla” jeb “māksla atpūtai” un “nopietni uztveramā māk-sla” jeb “attīstošā māksla”. Izklaidējošā māksla ir pasīva māksla attiecībā uz tās potenciālu attīstīt un attīstīties, paverot un aizsniedzot jaunus apvāršņus. To labi apliecina fakts, ka izklaides māksla nereti aizgūst no t.s. nopietnās mākslas, taču pretējs process nenotiek. Attīstošā māksla nav labāka vai augstāka, bet tās vērtība ir cita līmeņa emocionālais un intelektuālais piesātinājums, kas ne vien ļauj realizēties cilvēka garīgajam potenciālam, bet turpina tā pilnveidošanos. Tāpēc mēs atzīstam katra laikmeta augstākās mākslas virsotnes, kas turklāt nezaudē vērtību un aktualitāti, lai gan pārliecināmies, ka arvien uzrodas kāds, kas uzkāpj vēl augstāk. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc ir attaisnojama mākslas palikšana ārpus brīvā tirgus likumībām, neprasot apliecināt vērtību noieta un pieprasījuma mērauklās. Māksla kā garīga izpausme ir ne tikai mūsu brīvības, bet arī dzīvības elpa. Jautājums par mūsu gaumi un tās ietilpību, daudzveidību ir jautājums par to, kā un ko mēs elpojam. Un tas ir jautājums par to, vai elpas mums vispār pietiks.