Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
8. janvāris, 2013
Drukāt

Kas ir laime, pēc kuras visi dzenas?

Foto - Stock.hxcngFoto - Stock.hxcng

“Daudz laimes jaunajā gadā!” – ierasti vēlēsim gadumijā. Lai gan par laimes simbolu mūsdienās kļuvusi dzeltenā, apaļā, smaidošā sejiņa, katrs zina – laimei ir tik daudz seju. Tās lūkojas tevī gan mirkļos, kad strādā, pūlies un ceri, gan tad, kad nedari un neceri neko, kad vienkārši esi.

 

Turklāt laime var būt kopā ar Džordžu Klūniju Saulkrastu mājā un laime var būt pirtiņā kā Pičukam ar Auci “Skroderdienās”. Kur ir tā laime, kāda tā ir? Lūkošu noskaidrot.

 

Kā izmērīt laimi?

Patiesībā jau mēs nezinām, kurā brīdī esam laimīgi. Mēs gaidām, kad būsim laimīgi. Kad tas brīdis pienāk, neesam nelaimīgi, bet neesam arī tik laimīgi, cik gaidījām. Un tad atceroties atskāršam, ka bijām laimīgāki, nekā bijām tajā brīdī. Mans piemērs: agrs rudens, skrienu gar jūru, gaisa temperatūra ir 12 grādi plusā. Bet es pats nezinu, ka esmu laimīgs tajā brīdī, – stāsta Ivars Austers, LU Pedagoģijas un mākslas fakultātes profesors. Vaicāju, kāpēc laimes zinātne pasaulē pēdējos desmit gados ir kļuvusi tik populāra. Ivars Austers skaidro, ka tam ir vairāki cēloņi. Protams, cilvēkiem interesē, kas ir laime. Kad jautā, ko dzīvē gribi, un nezini, ko atbildēt, bieži saki – gribu būt laimīgs. Lai gan paradoksālā kārtā ir tā – jo vairāk tiecies pēc laimes, jo mazāk iespēju, ka kļūsi laimīgs. Gadiem ilgi valdīja pārliecība, ka cilvēku apmierinātības ar dzīvi (kas ir sinonīms vārdam laime) radītājs ir IKP. Jo vairāk naudas apgrozās, jo cilvēki kļūst laimīgāki. Bet līdz noteiktam punktam. Arī Latvija šo punktu ir sasniegusi – 2011. gadā IKP bija 9700 eiro uz vienu iedzīvotāju. Bet tas pats par sevi neko nedod. Pat ļoti bagātās valstīs cilvēkiem laimei kaut kā pietrūkst. Un ekonomisti domā alternatīvus laimes rādītājus. Kā var laimi izmērīt?

Mēra pozitīvās emocijas un negatīvās, un skatās, cik daudz pozitīvās emocijas ir pārsvarā pār negatīvajām. Laime ir pozitīvu emociju pārsvars. Tā ir tehniska definīcija, turklāt saprotama, un visai labi prognozē cilvēka uzvedību. Pētījumos piemin arī hedonisko vāveres riteni. Cilvēks domā – man ir “Audi A4”, es neesmu galīgi nelaimīgs, bet, lai es būtu īsti laimīgs, man vajag nopirkt “Audi A6”. Strādā, lai nopirktu “Audi A6”. Un tiešām kādas divas nedēļas ļoti laimīgi brauc pa garāko ceļu, lai tikai ilgāk pabraukātos. Bet pēc tam sākas adaptācija.

Cilvēks vienkārši pierod un atgriežas tajā pašā laimes līmenī, kur bijis. Skaidrs, ka šāda veida patēriņš ir ekonomikas dzinējspēks, skaidrs, tas audzē IKP. Bet ar ekonomisko izaugsmi vien šobrīd nekas nebūs līdzēts, tas nenodrošina lielāku apmierinātību ar dzīvi, – skaidro Ivars Austers.

Sandrim Mūriņam, sociologam, LU un RSU pasniedzējam, jautāju, kāpēc aptaujās Latvijas iedzīvotāji nav laimīgāko valstu pulkā.

Tas saistīts ar kultūru. Mēs pieņemam veidu, kā skatāmies uz pasauli un notikumiem. Tas parādās teicienā: kam tagad ir viegli!? Pozitīvi raugāmies vienīgi uz pirmās brīvvalsts laiku, visu, kas nācis pēc tam, uztveram kā negatīvu, netaisnu un negodīgu. Mums ir daudz dienu gadā, kad jāizkar karogi ar sēru lentēm. Vārdu sakot, mēs esam nelaimīgāki, nekā objektīvi vajadzētu būt, – secina Sandris Mūriņš.

Jāpiekrīt, tā jau tas ir. Bet, lasot dižgaru atziņas, iepazīstoties ar pētījumiem par laimi, šķiet, ka jāiet pa bezgalīgu labirintu. Katrā ejā kāds laimes atzars – prieks, aizrautība, sajūsma, līksme, pacilātība, pateicība, veiksme… Kur lai atrod tīru laimi?

Sociologiem ir vienkāršāk. Pētām apmierinātību ar dzīvi. To aptaujātie paši nosaka skalā no 1 līdz 10. Vēl jautājam, cik laimīgs esi – ļoti laimīgs, laimīgs, nelaimīgs, ļoti nelaimīgs. Trešais – kā pavadīji laiku pagājušajā nedēļā, pasaki, kad juties labi.

Visvairāk cilvēku ir laimīgi aktīvās nodarbēs – sportošana, skriešana, sekss. Otrā vietā – ēšana. Trešā – pasīvā atpūta, tikšanās ar draugiem. Ceturtajā – mājas darbi. Beidzot – darbs. Un kad vaicā, kuri ir nelaimīgākie brīži dienā – braukšana uz darbu, braukšana no darba, darbs, – stāsta Sandris Mūriņš.

Un kas viņam ir laime? – Laime ir ikdienas brīžos, piemēram satiekoties ar draugiem, kopā aizejot uz kafejnīcu. Īpaši patīk apmeklēt klasiskās mūzikas koncertus, tad jūtos labi. Laime ir vienkāršās, mazās lietās.

 

Aiz smaida – nelaime

Bieži vien atiežam baltus zobus, lai tikai neviens neredzētu, ka patiesībā esam uz nervu sabrukuma robežas. Ekharts Tolle, tas pats, kurš nemitīgi māca dzīvot šeit un tagad, savā grāmatā “Jauna pasaule” skaidro, ka laime bieži vien ir loma, ko cilvēki spēlē, lai apslēptu (pat sev), ka ir nelaimīgi. Un pamāca: “Bet nesaki: “es esmu nelaimīgs”. Nelaime nekādi nav saistīta ar to, kas esi. Saki: “manī mīt nelaime”, tad izpēti to. Varbūt nepieciešama darbība, lai mainītu situāciju vai ļautu tev iziet no tās. Ja tu neko nespēj darīt, skaties acīs īstenībai un saki: jā, pašlaik ir, kā ir. Apzinies domas, ko domā. Nošķir tās no situācijas, kas vienmēr ir neitrāla – tāda, kāda tā ir. Ievēro faktus, nevis saceri stāstus. Piemēram, “esmu izputējis” ir stāsts. “Manā bankas kontā palikuši piecdesmit centi” ir fakts.

Skatīšanās acīs faktiem vienmēr dod iespēju. Apzinies, ka tavas domas lielā mērā rada emocijas, ko izjūti. Saskati saikni starp savām domām un emocijām. Esi aiz domām un emocijām stāvoša apzināšanās, nevis domas un emocijas. Nemeklē laimi. Ja to meklēsi, neatradīsi, jo meklēšana ir laimes tiešs pretstats.

Laime ir vienmēr izvairīga, bet brīvību no nelaimes iespējams gūt pašlaik, sastopoties ar esošo, nevis sacerot stāstus par to.” Ekharts Tolle atklāj arī laimes noslēpumu – būt vienotam ar dzīvi. Ļoti gudri, nodomāju. Bet kā to panākt? “Vaicā sev: vai manī šajā brīdī ir negativitāte? Pēc tam kļūsti modrs, pievērs uzmanību domām un arī emocijām. Piesargies no zema līmeņa nelaimes jebkādā formā, piemēram, neapmierinātības, nervozuma, apnikuma utt. Tu esi klātbūtnes gaisma, apzināšanās, kas ir pirms jebkuras domas un emocijas, kā arī dziļāka par tām.” Jā, šo tekstu izgriezīšu un pielikšu pie datora, lai varu ieskatīties. Paredzams pamatīgs darbs – atbildība par savu iekšējo stāvokli jebkurā brīdī.

 

Trenē laimes hormonus!

Mēs, Eiropas kultūrā auguši, tik daudz jau saprotam, ka laime ir mūsos, ne ārpusē. Bet kur tieši? Galvā, sirdī? Austrumu zinībās skolotie ir daudz drošāki, viņi slīd ķermenī uz leju. Un ir pārliecināti, ka laimes hormonus endorfīnus izstrādā ne vien smadzenes, bet jo īpaši saules pinums, vēders. Laimes hormoni atrasti pat zarnās. Ārsts Igors Kudrjavcevs rakstos un intervijās skaidro, ka dažkārt prātam piešķiram pārlieku lielu nozīmi. Patiesībā tas spējot ietekmēt tikai 7% mūsu psihes norišu. Tāpēc senie ķīnieši prātu uzskatījuši nevis par kādu no galvenajiem, bet gan par papildorgānu.

Galu galā vēderā esot vairāk nervu šūnu nekā galvā, tāpēc vēders tās pašas smadzenes vien ir. Un paši varam būt savas laimes kalēji – palīdzēt rasties laimes hormoniem. Ko darīt? Ar plaukstu viegli masēt vēderu zem nabas pulksteņrādītāja virzienā un pēc tam saules pinumu ap nabu atkal pulksteņrādītāja virzienā. Viegli nav, jo jāmasē veselas piecas minūtes.

Bet kļūst omulīgāk. Otrs triks – ja nemaz, nemaz negribas smaidīt, tomēr jāpasmaida mākslīgi, kādas desmit reizes. Prāts to uztver kā ziņu, ka viss kārtībā, un ķermenis nomierinās. Katrā ziņā tas ir daudz vieglāks un patīkamāks veids nekā Ekharta Tolles ieteiktais pastāvīgais darbs – būt savu domu un emociju sargam. Bet kā būtu, ja darītu gan vienu, gan otru? Laime pilnībā?

 

Esi sprukās – sintezē laimi!

Laimējās – uzzināju, ka laimi varam sintezēt. Šo procesu īpaši sekmējot brīži, kad viss saiet grīstē. Noderīgi, vai ne? Youtube uzgāju lekciju, kur Hārvardas psihologs “Pārsteidzošās laimes zinātnes” autors Dens Gilberts atklāj, kā darbojas mūsu “psiholoģiskā imūnsistēma”. Evolūcijas gaitā cilvēka smadzenes ir kļuvušas ne vien trīs reizes lielākas, bet galvenais – tajās radušās jaunas struktūras. Arī tādas, kas darbojas kā pieredzes simulators. Tas nozīmē, ka cilvēki var patiesi piedzīvot kaut ko savās galvās, pirms to izmēģina īstajā dzīvē. Pētījumi liecina, ka tie, kuri laimējuši loterijā miljonus, un tie, kuri pārdzīvojuši smagu slimību, pēc gada ir vienādi apmierināti ar dzīvi. Tātad piedzīvotajam ir mazāka ietekme, nekā sagaidām. Britu mūziķis Pīters Bests bija pirmais “The Beatles” bundzinieks. Pēc diviem gadiem bītli viņu atlaida, un par bundzinieku kļuva Ringo Stārs, kopā ar bītliem iemantodams pasaules slavu un kaudzi naudas. Cits Pītera Besta vietā visu mūžu justos “skrobīgs”, bet viņš joprojām spēlē bungas un 80. gadu vidū kādā intervijā atzīst: “Esmu laimīgāks, nekā būtu bijis ar bītliem.”

Kurš gan ticēs, ka, netiekot pie tā, ko vēlies, ir iespējams būt tikpat laimīgam, jautā pētnieks. Un apgalvo, ka sintētiska laime ir tikpat īsta un noturīga kā dabiska. Vēl eksperimentos secinājis, ka cilvēki atzīst – tas, kas viņiem pieder, ir labāks par to, ko nav ieguvuši. Izvēles brīvība tikai traucē sintezēt laimi, bet, ja slazds ir aizcirties…

Ja meitene aiziet uz randiņu ar puisi, kurš urbina degunu, otrreiz ar viņu netiksies. Bet, ja gadījies tādu apprecēt, saka: viņam ir zelta rokas. Mēs sintezējam laimi, kad saņemam to, ko nevēlamies, pretstatā dabiskai laime, kad saņemam to, ko vēlamies. Tā stāsta laimes zinātnieks Dens Gilberts.

 

Laime pirtiņā

Droši vien daudziem saskrien asaras acīs, skatoties Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienu “Silmačos”” ainu “Laime pirtiņā”. Kur “Silmaču” kalpi spriež, kā savu dēliņu labi audzinās, paši sīksti dzīvos, kā divi krami, bet puiku skolos un skolos, līdz pašai ģimnāzijai. Un Auce viņam izaudīs tādus smalkus krekliņus, smalkus un baltus kā ievas ziedus, un Pičuks no kviešu salmiem nopīs tādu skaistu, mazu platmalīti… un visi sacīs: skat, kas tiem Rudzīšiem par feinu puiku!

“Pičuks: … Ak, mīļā, es katram labam cilvēkam labprāt spiestu roku un teiktu: “Vai tu zini arī, cik es laimīgs?” Bet es jau nedrīkstu, viņi jau teiks, ka es dums palicis. Bet tā divatā… tavā priekšā… es tak varu… tu tak arī tāpat, tu tak arī tāpat no visas sirds… vai ne? (Spiež viņas roku.)

Auce (ar valgām acīm): Ko nu prasi, ko nu vēl prasi!

Pičuks: Ak, Auce… ak tu… Kas par dzīvi! Kas par dzīvi! (Noliek savu galvu uz viņas pleca).”

Un nedomāju, ka nieka vīna glāze, ko abi pēc kārtas lika pie lūpām, būtu Auci un Pičuku apdullinājusi. Tā viņi un tā Blaumanis saprata laimi. Bet mūsu laime, ka pirms 150 gadiem Blaumanis piedzima tieši mūsu tautā! Tāds meistars un smalkais laimes jutējs!

Laimīgas beigas :–)

 

Uzziņai

Cilvēku laimei ir saistība ar ienākumiem, ja valsts IKP uz vienu iedzīvotāju gadā sasniedz 10 000 – 15 000 USD. Ja materiālajā jomā klājas vēl labāk, iespējami varianti, piemēram, laime nav tikai naudā.

Nacionālā kopīgā laime (NKL) – šo jēdzienu 1972. gadā ieviesa Butānas toreizējais karalis, jo viņš gribēja, lai Butānas ekonomiskā izaugsme nesagandētu budisma garīgajām vērtībām caurausto kultūru. (NKL virzieni – ilgtspējīga attīstība, kultūras vērtību saglabāšana, dabiskas vides saglabāšana, laba valsts pārvalde).

Laimīgās planētas indeksu 2006. gadā publicēja “Jaunās ekonomikas fonds”. Šis indekss rāda, vai cilvēku labklājība un dzīves ilgums tiek sasniegts videi draudzīgi. (Vikipēdija)

 

Režisore Aija Bley, vairāk nekā 20 dokumentālo un animācijas filmu autore, fotogrāfe, ceļotāja. 2004. gadā viņa uzņēma spēlfilmu “Daudz laimes!” (“ILE Films”)
Bley12

Aija Bley: – Manā filmā “Daudz laimes” visi varoņi cieš. Viņi ir nelaimīgi, jo cīnās par savu laimi, taču laimei ir pārāk daudz nosacījumu. Kā lai esi laimīgs, ja tevi nemīl, ja mīl neīstais vai vispār nav skaidrs, ko mīlēt. Uzliekot laimei nosacījumus, cilvēks nevar būt ilgstoši laimīgs, jo viņa laime ir atkarīga no citiem, no ārējiem apstākļiem. Šāda laime ir īsi prieka mirkļi, acumirklīgi laimes uzplaiksnījumi, ko dzīve pasniedz kā negaidītu dāvanu. Justies ilgstoši, apzināti laimīgam ir garīgā brieduma pazīme. Tā ir spēja būt pateicīgam par savu dzīvību, par esības brīnumu. Tā ir spēja pieņemt gan labo, gan ļauno kā dzīves sastāvdaļu. Tā ir spēja piedot. Būt laimīgam ir grūti. Tāpēc tik daudzi izvēlas būt nelaimīgi. Jo galu galā, dzīvojot ar savu nelaimi, ir daudz vieglāk gūt spēcīgas emocijas atšķirībā no mierīgas, harmoniskas laimes apziņas sevī.

 

“Tava laime” ir Rīgas kinostudijas 1960. gada filma, režisore Ada Neretniece, galvenajās lomās – Dzidra Ritenberga, Jānis Kubilis. Šajā filmā pirmo kinolomu nospēlēja Nacionālā teātra aktieris Ģirts Jakovļevs, tikko ienācis teātrī, tolaik vēl Teātra fakultātes students. Filmas sižets: bankas finanšu inspektore Velta Roze ar sava priekšnieka atbalstu iestājas par kuģu remontrūpnīcas rekonstrukciju, kam projektu izstrādājis rūpnīcas brigadieris Juris Egle. Tomēr rūpnīcas galvenais inženieris Gunārs Liepa, kurš mīl Veltu, lūdz tai atteikties no projekta īstenošanas, lai pats varētu kāpt pa karjeras kāpnēm. Velta izšķiras ar Gunāru un satuvinās ar Juri.

Ģirts Jakovļevs: – Tava laime, ka neesi redzējis filmu “Tava laime” – , smej aktieris un sāk prātot, jo ar jautājumu – kas ir laime – esmu uzkritusi kā sniegs uz galvas: – Laime? Kas to zina, kas ir laime? Kad viss labi iet, ir laba veselība, labs garastāvoklis, labas attiecības cilvēku starpā. Viss tāds harmonisks…

 

LET_RacsGuntars Račs ir teksta autors “Dziesmai par laimi”, ko Fomins&Kleins (turklāt latviski!) dziedāja 2004. gada Eirovīzijā, un dziesmai, ko dzied Kaspars Antess “Daudz laimes!”, ko itin bieži rāda televīzijas apsveikumu raidījumā “Daudz laimes!”

Guntars Račs: – Laimi nevar izstāstīt. To var piedzīvot un sajust. Bet visvairāk pēc laimes var ilgoties, un šis laimes ilgošanās laiks ir visa mūsu dzīve.

Ir jau arī tādas mazas ikdienas laimītes – tava bērna smaids, tava mīļotā cilvēka prieks acīs un panākumi darbā.

Un ir tās lielās, tālās laimes, pēc kuras ilgojamies un par kuru domājam un uz kuru ceram, baidoties, ka tā reiz piepildīsies un tad vairs nebūs, pēc kā ilgoties.

Nejauksim laimi ar laimestiem, jo laimi nevar laimēt loterijā vai kazino. To nevar nopirkt un pārdot. Tas ir daudz kas vairāk.

Es nezinu, kas tas ir, es tikai zinu, ka man tas ir.

 

Kas gan vēl labāk zinās, kas ir laime, ja ne rokgrupa “Laime pilnīga”!?

Elvijs Mamedovs: – Laime patiesībā ir sīkumi, nekas sevišķs, bet tajā pašā laikā kaut kas neizskaidrojami maģisks – iespēja redzēt, dzirdēt, elpot, būt. Tā ir laime, kas ir vienmēr, bet lielākā daļa no mums to neapzinās un atļaujas publiski pīkstēt – “es esmu tik nelaimīgs…” Otrā līmeņa laime ir ikdienišķos sīkumos – mīļākais kārums, saules spožums, draugu smaidi, pozitīvas domas. Bet arī to reti klasificē kā laimi. Tad nu īstā laime, protams, ir laime pilnīga! Mums laime pilnīga ir spēlēt mūziku visiem kopā, pieskandināt klausītājiem pilnas zāles (ko klausītāji savukārt uztver kā mazo laimīti) un tad novērot skaņas ceļu – kā tā izplešas telpā, tad pilsētā un tad aiziet kaut kur kosmosā. Laime pilnīga ir tas ekstāzes mirklis, kad tu vienkārši zini, ka viss ir lieliski, kā Gēte rakstīja: “Jel mirkli kavējies, tu esi skaists!”, jo tajā mirklī, kad apzināmies laimi, lielais brīnums pagaist. Laime pilnīga ir tad, kad tu nemaz nezini, cik pilnīga tā ir, piemēram, kā spēja redzēt, dzirdēt, elpot, būt…

CITĀTI

“Laime ir lietu kārtība, vairāk nekas.”

Imants Ziedonis

“Esi apdomīgs nelaimē, vēl apdomīgāks laimē.”

Reinis Kaudzīte

“Ja pieder visādu veidu labumi – tas vēl nav viss. Gūt

baudu no tā, kas pieder, lūk, laime!”

Bomaršē

“Laime – neredzama un klusējoša viešņa, par kuras

klātesamību mēs uzzinām tikai tad, kad tā mūs pamet.”

Dekursels

“Lai būtu laimīgs, ir nepieciešams labs kuņģis, ļauna sirds

un sirdsapziņas neesamība.”

Didro

“Neviens muļķis nav laimīgs, bet neviens gudrais nav

nelaimīgs.”

Epikūrs

“Laime – izdomājums, tās meklējumi – visu nelaimju cēlonis

dzīvē.”

Flobērs

“Ja laimi izteiktu tikai fiziskā apmierinājuma sajūta, tad

par laimīgiem mēs dēvētu vēršus, kas mielojas zirņu

laukā.”

Heraklīts

“Kurš ienāk laimes namā caur baudu durvīm, tas parasti

iziet no tās caur ciešanu durvīm.”

Paskāls

“Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.”

Pitagors

“Dzīve citu labā ir absurds, nevis laime.”

Rainis

“Pirms bērēm nevienu nevar uzskatīt par laimīgu.”

Solons

“Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm,

taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un

nedzird tās klauvējienus.”

Tvens

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+