Kas ir vērtīga auzu šķirne? 0
Katrs graudu audzētājs, domājot par sēju, grib izvēlēties tikai labas un vērtīgas šķirnes, no kurām gūt maksimālo labumu. Bet kas tad īsti ir vērtīga šķirne? Protams, vispirms katrs ar to saprot maksimālas ražas ik gadu, bet vai tas tiešām ir viss?
Katru gadu Stendē ekoloģiskajā šķirņu salīdzinājumā tiek novērtētas Latvijas Augu šķirņu katalogā iekļautās, kā arī perspektīvākās Eiropas Savienības katalogā reģistrētās auzu šķirnes, lai pārbaudītu to piemērotību audzēšanai mūsu agroklimatiskajos apstākļos, kā arī lai palīdzētu graudu audzētājiem izvēlēties sev audzēšanai piemērotāko šķirni. Ražības rādītāju novērtēšanai un salīdzināšanai kā standartšķirne tiek izmantota Latvijā šobrīd visplašāk audzētā ‘Laima’. Lai gūtu objektīvāku priekšstatu par katras auzu šķirnes īpašībām, analizēti pēdējo divu gadu (2010.–2011.) rādītāji. Auzas audzētas pēc vienotas metodikas, tādēļ šķirņu novērtējuma rādītājus visbūtiskāk ietekmējušas to iedzimtās jeb genotipiskās īpašības un agroklimatisko apstākļu atšķirības pa gadiem.
‘Pergamon’ un ‘Scorpion’ ar lielāko tilpummasu
Šķirnes ražība audzētājiem neapšaubāmi ir pats svarīgākais šķirni raksturotājs rādītājs no saimnieciskā viedokļa, jo augstāks ražības līmenis nodrošina lielākus ienākumus. Tātad šī ir viena no svarīgākajām pazīmēm, pēc kuras šķirni uzskata par vērtīgu. Ražība ir atkarīga gan no šķirnes iedzimtajām īpašībām, gan no agrometeoroloģiskajiem apstākļiem. Kopumā 2011. gadā auzu ražības rādītāji, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija labi, jo veģetācijas perioda otrajā pusē siltuma un nokrišņu netrūka, kas labvēlīgi ietekmēja augu attīstību. 2010.–2011. gadu periodā vidējās auzu ražas variēja no 3,36 līdz 7,41 t/ha (sk. 1. tab.). Ražīgākās bijušas: zviedru šķirne ‘Vendela’ – 7,30 t/ha un trīs poļu šķirnes: ‘Cwal’ – 7,41 t/ha, ‘Scorpion’ – 7,11 t/ha un ‘Pergamon’ – 7,02 t/ha. No trim Latvijas izcelsmes šķirnēm ražīgākā bijusi standartšķirne ‘Laima’– 6,68 t/ha, bet zemākais graudu ražas līmenis bijis šķirnei ‘Arta’ – 5,56 t/ha, kamēr graudu kvalitātes rādītāju ziņā šī šķirne sevi parādījusi no labākās puses. Jāņem vērā, ka šādas ražas iegūtas no lauciņiem.
Graudu rupjums arī ir nozīmīgs ražību raksturojošs struktūrelements, ko izsaka ar 1000 graudu masu. Augstražīgai šķirnei, kā pierādījies praksē, parasti ir arī lielāka 1000 graudu masa. Lai nodrošinātu kvalitatīvu šķirnes kopējo ražu un optimālu graudu izstrādājumu iznākumu, par optimālu tiek uzskatīta 1000 graudu masa 35–40 grami. Novērtējot šķirnes pēc vidējās 1000 graudu masas, jāsecina, ka šiem kvalitatīvu graudu rupjuma kritērijiem atbilda astoņas šķirnes, kuru starpā ar īpaši rupjiem graudiem izcēlās poļu šķirnes: ‘Scorpion’– 43,05 g, ‘Pergamon’ – 39,90 g un vācu izcelsmes auzu šķirne ‘Ivory’ – 39,75 g. Zemākie rezultāti iegūti no vietējām šķirnēm ‘Arta’ un ‘St. Darta’, kā arī vācu ‘Duffy’. Analizējot graudu rupjuma vidējās vērtības divu gadu laika periodā, redzam, ka šī rādītāja variācija pa gadiem ir bijusi niecīga.
Plēkšņainība ir pazīme, kas ļoti būtiski ietekmē graudu pārstrādes produktu iznākumu un kvalitāti. Auzu plēkšņu barības vērtība ir visai niecīga, tāpēc no pārstrādātāju viedokļa tās uzskatāmas kā lieks balasts, kas veido gandrīz ceturto daļu no graudu masas. Selekcijas procesa mērķis ir tādu šķirņu radīšana, kuru graudi saturētu iespējami mazāku plēkšņu daudzumu. Kvalitatīvu pārtikas graudu ražas kilogramā par plēkšņu daudzuma augstāko robežu tiek uzskatīti 240 g/kg. Novērtējot plēkšņu daudzumu graudos auzu šķirnēm, konstatēts, ka tā bijusi robežās no 211,6 g/kg līdz 301,3 g/kg. Vislielākā plēkšņainība konstatēta poļu šķirnei ‘Cwal’ – 301,3 g/kg un zviedru ‘SW Ingeborg’ – 287,1 g/kg, bet ar zemāko plēkšņu daudzumu graudos stabili izcēlusies vietējā šķirne ‘Arta’– 219,3 g/kg, kas vienīgā atbilda graudu pārstrādātāju ieteiktajai maksimālajai plēkšņu īpatsvara vērtībai.
Graudu pārstrādes uzņēmumiem viens no galvenajiem iepērkamo graudu kvalitātes rādītājiem ir tilpummasa. Lielāks pieprasījums neapšaubāmi ir graudiem, kas noteiktā tilpuma vienībā ir smagāki. Pārstrādes procesā ir pierādījies, ka pēc šī rādītāja ir iespējams aptuveni prognozēt produkta iznākumu: tas ir, graudu masas skaitliskā vērtība noteiktā tilpuma vienībā aptuveni atbilst produkcijas iznākumam kilogramos no vienas tonnas graudu. Lai graudi atbilstu valsts standarta prasībām, to tilpummasai jābūt ne zemākai par 480 g/L.
Analizējot vidējo tilpummasu līmeni auzu šķirnēm Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūtā 2010.–2011. gadā, redzams, ka kvalitatīviem graudiem noteiktajai robežvērtībai 2010. gadā atbilda visas analizētās auzu šķirnes, kamēr 2011. gadā atbilstošas bija tikai piecas šķirnes. Graudu tilpummasu būtiski ietekmē auga augšanas apstākļi, tādēļ šis rādītājs pa gadiem ir ļoti mainīgs. Gados, kad graudu veidošanās periodā bijis mitruma deficīts vai aizkavētas auga attīstības dēļ veidojušies daudz sānu dzinumu ar mazāk piepildītiem graudiem, tilpummasa ir zemāka. Gan audzētāji, gan pārstrādātāji vēlas iegūt graudus ar stabili augstu tilpummasu. Analizētajā laika periodā stabilas un samērā augstas graudu tilpummasas vērtības ir fiksētas poļu šķirnēm ‘Pergamon’ un ‘Scorpion’, kā arī vietējai ‘Artai’.
‘Arta’ bagāta ar proteīnu
Auzas pamatoti var saukt par vienu no vērtīgākajiem graudaugiem sava ķīmiskā sastāva dēļ. Augstā enerģētiskā vērtība, sabalansētais neaizstājamo aminoskābju sastāvs, viegli izmantojamā ciete, šķīstošo šķiedrvielu, galvenokārt ß–glikāna, kā arī vitamīnu, minerālvielu un antioksidantu daudzums padara auzas ļoti īpašas un pievilcīgas no uztura vērtības viedokļa.
Pārtikas produktu ražotāji, iepērkot auzu graudus, kā graudu kvalitātes kritērijus neizmanto to bioķīmiskā sastāva rādītājus – proteīna, tauku, cietes un ß–glikāna daudzumu, tomēr neapšaubāmi šķirnes, kurām šie rādītāji ir augstāki, uzskatāmas par augstvērtīgākām. Tā kā auzu graudus pārtikai izmanto galvenokārt diētiskās produkcijas ražošanā, tad labi graudu bioķīmiskie rādītāji būs garants saražotās produkcijas diētiskajai vērtībai. Arī izmantojot auzu graudus lopbarībai, būtu svarīgi izvērtēt to bioķīmisko sastāvu, līdz ar to barības vērtību.
Proteīni jeb olbaltumvielas ir svarīgākā graudu bioķīmiskā sastāva daļa. Pārtikas graudos īpaši vērtīgas ir proteīnu sastāvā ietilpstošās vērtīgās aminoskābes dabiski sabalansētās attiecībās. Proteīnus enerģētiskajā ziņā pārspēj vienīgi tauki. Augstvērtīgākās ir šķirnes ar iespējami lielu proteīnu daudzumu graudos. Tas ir atkarīgs gan no konkrētajai šķirnei raksturīgajām iedzimtajām īpašībām, gan no meteoroloģiskajiem apstākļiem veģetācijas periodā. Saulainas un sausas vasaras pozitīvi ietekmē šo nozīmīgo graudu kvalitātes rādītāju. Šajā novērojumu periodā visvairāk proteīna graudos bijis vietējai auzu šķirnei ‘Arta’ – attiecīgi 127,5 un 122,4 g/kg (sk. 2. tab.). Salīdzinot šķirņu vidējos rādītājus ar standartšķirni ‘Laima’ proteīna daudzuma ziņā 2011. gadā, tikai divas šķirnes pārsniedza standartšķirnes līmeni (sk. 3. tab.).
Tauki ir enerģētiskajā ziņā vissvarīgākā graudu bioķīmiskā sastāvdaļa. Tas ir īpaši nozīmīgi lopbarībai izmantojamiem graudiem. Arī no diētiskā viedokļa liels koptauku daudzums graudos vērtējams pozitīvi tajos esošo cilvēkam ļoti nozīmīgo nepiesātināto taukskābju dēļ. Tomēr pēc iespējas lielāks koptauku daudzums graudos nav vērtējams viennozīmīgi pozitīvi. Tas saistīts ar problēmām graudu produktu ilgstošas uzglabāšanas laikā, kad tauku šķelšanās produktu dēļ graudu izstrādājumi iegūst rūgtenu piegaršu. Tādējādi no graudu pārstrādātāju viedokļa priekšroka dodama tādu šķirņu graudiem, kuros tauku ir pēc iespējas mazāk. Šīm prasībām vairāk atbilda Zviedrijā un Vācijā veidotās šķirnes: ‘Vendela’, ‘SW Kerstin’, ‘SW Ingeborg’, ‘Duffy’ un ‘Corona’, kamēr poļu šķirne ‘Cwal’ un vietējās ‘St. Darta’ un ‘Laima’ izcēlušās ar salīdzinoši lielu koptauku daudzumu graudos.
Grauda sausnas lielāko daļu veido cietes graudiņi. Cietes vēlamais līmenis graudos atkarīgs no šķirnes izmantošanas virziena. Auzu graudos esošā ciete ir viegli sagremojama, tādēļ īpaši vēlama diētiskajos produktos. 2. tabulā attēlotie šķirņu salīdzinājuma rezultāti liecina, ka cietes daudzums graudos variē robežās no 449,3 g/kg (‘Arta’) līdz 488,8 g/kg (‘SW Kerstin’). Visvairāk cietes graudos bija zviedru šķirnēm ‘SW Kerstin’, ‘SW Ingeborg’, bet zemākās vērtības fiksētas vietējām šķirnēm ‘Arta’ un ‘Stendes Darta’. Tāds rezultāts ir likumsakarīgs, jo šo šķirņu graudos bija augsts proteīna līmenis.
Saskaņā ar vielu uzkrāšanās mehānisma darbību graudā nekad nebūs gan augsts proteīna, gan cietes līmenis vienlaikus. Standartšķirnei ‘Laima’ 2011. gadā bijis vismazāk cietes graudos (sk. 3. tab.).
Fizioloģiski īpaši nozīmīgs auzu graudu ķīmiskā sastāva komponents ir ūdenī šķīstošs polisaharīds ß–glikāns. Šim polisaharīdam pastiprināta uzmanība, īpaši pēdējā laikā, tiek pievērsta tā diētiskā un medicīniskā nozīmīguma dēļ. Mazākos daudzumos tas atrodams visu labību graudos, bet salīdzinoši daudz šīs vielas satur tieši auzu graudi. Salīdzinājumā iekļauto auzu šķirņu graudos ß–glikāna vidējais daudzums sasniedzis 32,00 g/kg, variējot no 27,3 g/kg līdz 38,3 g/kg, kas vērtējams kā viduvējs rādītājs. Konstatēts, ka visaugstākās šī graudu kvalitātes rādītāja skaitliskās vērtības sasniegušas tieši Latvijā izveidotās auzu šķirnes, bet īpaši šai ziņā izceļama šķirne ‘Arta’.
