Kultūra

Kas ir vērts miljonu dzīvību…? Saruna ar Dailes teātra aktrisi Ievu Segliņu 0


Ieva Segliņa
Ieva Segliņa
Foto – Timurs Subhankulovs

Piektdien, 29. janvārī, Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga, Evitas Mamajas un Dž. Dž. Džilindžera mūzikls “Žanna d’Arka” Dž. Dž. Džilindžera režijā. Titullomā – franču nacionālās varones un svētās Žannas d’Arkas tēlā – iejutīsies Ilze Ķuzule-Skrastiņa vai Ieva Segliņa. Ar Ievu tiekamies pirmizrādes priekšvakarā.

– Kādas ir un kā veidojušās tavas attiecības ar dziedāšanu, mūziku?

I. Segliņa: – Mūzika ar mani ir kopš bērnības. Triju gadu vecumā sāku dziedāt grupā “Knīpas un knauķi”, četrus gadus mūzikas skolā mācījos vijoli, arī klavieres, solfedžo…

– “Žanna d’Arka” ir tavs otrais mūzikls Dailes teātrī. Tās pašas radošās komandas iestudētajā “Jevgeņijā Oņeginā” tev bija uzticēta Tatjanas loma.

– “Žanna d’Arka” ir pilnīgi citāds mūzikls. Pilnīgi atšķirīgs arī dziedāšanas tehnikas ziņā. Tatjanu dziedāju akadēmiskajā balsī, vokālā, kas vairāk uz operas pusi, bet te jāmeklē pilnīgi citas nianses. “Oņegins” bija vairāk klasisks iestudējums, bet “Žanna d’Arka” Kārlim Lācim uzrakstījusies pilnīgi citā manierē. Kā aktieriem teic mūsu vokālā pedagoģe Ieva Kerēvica, tev jābūt sajūtai, ka tu runā, runā un pēkšņi sāc dziedāt, bez uzkrītoši nopietnas gatavošanās, lai paņemtu augsto noti. “Oņegina” iestudējumā lielāks akcents bija vērsts uz mūziku, bet “Žannā d’Arkā” svarīgākais ir dramatiskā puse un vēstījums.

Kā nospēlēt cilvēku, kuru citi iecēluši svēto kārtā? Kā tas ir – dzirdēt balsis, kas viņā iedveš to milzīgo pašpārliecinātību? Reāli domājot, tas principā ir pilnīgs ārprāts: septiņpadsmit gadus jauna meitene no laukiem, no bērnības ar viņu runā balsis, un tagad viņa ies glābt Franciju, principā – visu pasauli. Un no sirds tam tic, jo ar viņu runā Dievs. Tas ir ārkārtīgi interesanti… Taču – kā cīnīties? Žanna nonāk pie dilemmas – lai tiktu līdz mērķim, jāmirst ārkārtīgi daudziem… Mani karš ļoti satrauc. Nespēju saprast, kas to visu vada. Pasaulē nav bijis laika, kad kaut kur nekarotu. Esmu dzimusi 1990. gadā, četrdesmit piecus gadus pēc Otrā pasaules kara. Tas taču ir tepat blakus! Žanna aiziet no dzīves, lai cilvēki sajustu un saprastu viņas mērķi. Vai tas piepildījās? Nu jā, Franciju atbrīvoja… Taču es tās lietas sevī kārtoju citādi. Jo mani nesilda, kā aktrisei neko nedod tik tieša, nešaubīga pārliecība saukt uz karu… Izglābt valsti? Es laikam vairāk pasaulīgi domāju… Nogalināt miljonu cilvēku, lai valsts būtu brīva? Laikam neesmu cilvēks, kas tādā veidā cīnītos par valsti… Bet nu jau runāju kā Ieva, nevis Žanna… Nekad neesmu sapratusi agresiju, kaujas, nogalināšanu… Visi esam it kā viena pasaule, bet patiesībā tās pasaules katram ir tik dažādas. Islāma cilvēki vispār dzīvo pilnīgi savādāk nekā mēs, viņu domāšana ir pavisam citāda. Šo bezgala atšķirīgo pasauļu sajaukšanās rada īssavienojumu, kas notiks un jau notiek. Kad ieraugu mazus bērnus ar ieročiem rokās, man iekšā viss sāk drebēt. Bet viņi tā audzināti, tēvs kopš bērnības dēlam teicis – tu izaugsi liels un iesi karot, tu cīnīsies, glābsi, un mēs abi būsim brīvi. Agresiju sēj kopš mazotnes. Nesaprotami…

– Ko vajadzētu izdarīt cilvēkam mūsdienās, lai tauta viņu atcerētos uz mūžiem? Vai tas vispār iespējams?

– Ja tas nav pragmatiski izvirzīts mērķis, tad jā…. Bet to nevar izdomāt. Tā var notikt, ja cilvēks dara savu lietu un no sirds tai tic. Ir taču aktieri, kuri visu mūžu to vien darīja kā spēlēja uz skatuves un ar savām lomām palikuši tautas neizdzēšamā atmiņā… Žannas kontekstā daudzi apskauž cilvēku, kurš no sirds tic, kuram ir mērķis bez rezerves variantiem, bet ar skaidru ticību savam ceļam. Apskauž cilvēkus, kuriem piemīt tāda sirds tīrība. Tā ir liela laime, ja dzīvē dari, ko izjūti kā tev lemtu.

– Kādus atpazīstamus, prototipam līdzīgus vaibstus Žannas tēlā, protams, var nemeklēt…

– Ir tik daudz priekšstatu, kāda viņa būtu varējusi būt, bet nekā konkrēta. Kaut kādi sīkumi, ko meklējām arī kostīmos. Manā priekšstatā, piemēram, Lotringas jaunava ir pilnīga tumšmate, bet kostīmu mākslinieces acu priekšā nostājas kā blondīne. Kādam Žanna ir slima, vājprāte, kādam – svētā.

– Leģenda vēsta, ka Žannas sirdi uguns nav skārusi…

– Tas arī ir pārdomu vērts – cilvēki izveido brīnumu, grib tam ticēt un tikpat viegli paši to sagrauj, nomet zemē un samīda. Man, piemēram, bija nesaprotama daudzu attieksme pret “Prāta vētru”, ko visi it kā tā mīlam, bet, tikko mūziķi kādu soli paspēra sānis, uzreiz – virsū mēslu kaudze! Lasot interneta komentārus, biju šokēta. Izšļākt indi, īpaši virtuālajā vidē, ir tik apbrīnojami viegli, bet izdarīt ko labu – tur taču vajag piepūli. Nevis mēģināt saprast, bet uzreiz nonievāt, nonicināt, iznīcināt… Biju satriekta: kā, kāpēc?

– Vai runa par “Prāta vētras” piedalīšanos festivālā Maskavā?

– Es arī esmu no tiem laikam jau naivajiem, kas tic mākslas pasaulei un tās spējai sēt labo. Jā, jā, politiku no mākslas nevarot atdalīt, bet es šīs jomas tomēr atdalu. Varbūt tāpēc, ka esmu bijusi saistīta arī ar Maskavu, Krieviju, esmu tur dzīvojusi un četrus gadus Maskavas Dailes teātra studijā apguvusi aktiermeistarību. Esmu iepazinusi bezgala inteliģentus, sirdsgudrus, ģeniālus cilvēkus, kuri, protams, interesējas par politiku, taču viņi nav no politikāņu aprindām.

– Vai tev pašai savā dzīvē nācies cīnīties?

– Gluži otrādi. Reizēm licies – viss par daudz viegli. It kā kāds sūtītu lietas, ar kurām principā varētu lepoties, ja es tās būtu izcīnījusi pati. Arī nokļūšana Maskavā bija pilnīga nejaušība, kas pārvērta visu manu dzīvi. Un, tur studējot, pēkšņi Džilindžera zvans – nāc, ir vieta Dailes teātrī, mēs tevi gaidām.

– Ir režisori, kuri vēlas, lai aktieri būtu kā no švammes, mīksta māla…

– Es arī esmu no tām švammēm, gūstu baudu no tā, ja režisors konkrēti zina, ko izrādē no manis vēlas. Man pašai ļoti interesanti, ka varu izdarīt to, ko no manis grib. Protams, justos diskomfortā, ja tiktu ielikta rāmī – tā un tikai tā. Bet, ja kopā nonākam pie iecerētā, tas ir aizraujoši.

– Ir aktieri, kuri tiecas kļūt par režisoriem arī tādēļ, lai nebūtu pakļauti otram, bet paši diktētu spēles noteikumus.

– Nē, es šādi nekad neesmu domājusi. Ir ļoti svarīgi, ka ir režisors, šis viens cilvēks, kuram kā Žannai d’Arkai tu un visi pārējie radošajā komandā tic līdz pēdējam. Un, ja viņš iedveš šo ticību visiem pārējiem, mirklis, kad radošā komanda ir kā uz viena viļņa, sagādā fantastisku gandarījumu, katarsi un baudu.

– Vai kādreiz esi domājusi, kurā gadsimtā gribētu dzīvot?

– Mani ļoti pievelk pagājušā gadsimta 30. gadu stils. Uz pusstundiņu es gribētu iejusties 30. gados, uz pusstundu 50. gados ar rokenrolu, kleitām, Elvisu Presliju… Arī Padomju Savienības laiks man liekas ļoti interesants, gribētos zināt, kā īsti cilvēki dzīvoja. Kad tagad par to lasu, viss triepts vienā melnā krāsā, bet cilvēki, kuru jaunība pagāja tajā laikā, bija ļoti dažādi. Bija, kas cieta, un bija, kas no sirds ticēja to laiku ideāliem, kas izrādījās ārprātīgi meli. Bet mēs jau nevaram zināt, vai arī tagad nedzīvojam melos. Daudziem, arī manai vecmāmiņai, padomju laiki ir milzīga daļa no viņu dzīves, kurā bija arī daudz gaišu mirkļu. Un nevar teikt, ka viņi savu dzīvi aizvadījuši tikai un vienīgi slikti un velti. Tas būtu ārkārtīgi ciniski.

– No kurienes nāk tava balss?

– Nezinu… Mana vecmāmiņa ir angļu valodas skolotāja, kurai patīk mūzika, viņa spēlē klavieres. Varbūt no viņas. Mana mamma ļoti mīl teātri, kopš bērnības vedusi mani uz izrādēm. Tā kā tētis teātri nebija tik ļoti iecienījis, gāju mammai līdzi kopš agras bērnības. Arī uz diezgan sarežģītiem un smagiem iestudējumiem, kurus es esot ar interesi skatījusies. Mamma ļoti vēlējās, lai dziedu, lai mīlu teātri, laikam lielā mērā mana būšana šajā mākslas laukā ir viņas nopelns.

– Vai kādreiz dzīvē esi saskārusies ar tādu jēdzienu kā pareģojums?

– Kad man bija kādi vienpadsmit vai divpadsmit gadi, ar “Knīpām un knauķiem” piedalījāmies Dailes teātra iestudējumā “Īkstīte”. Kādi piecdesmit mazi bērni skraidelējām pa teātri. Režisors Džilindžers bija mani ievērojis, pienācis pie manas mammas un sacījis – jūsu meita būs aktrise. Un es esmu aktrise. Bet nez vai to var saukt par pareģojumu, droši vien ne, pārāk sadzīviski…

– Ko tu šajā dzīvē noteikti gribētu iespēt?

– Nemēdzu plānot un sapņot, jo dzīvē viss notiek ļoti ātri un mainīgi. Jā, pusaudzes gados sapņoju par teātri, lomām, bet to pārāk neielaidu sevī, jo, ja nepiepildītos gaidītais, būtu ļoti sāpīgi.

– Bet reāli?

– Reāli… nezinu. Nereāli es gribētu visu pasauli redzēt. Un kā būtu, ja cilvēki saprastu cits citu, ja nešķirtu dažādās valodas? Es gribētu arī ģimeni. Patlaban teātris ir milzīga daļa no manas dzīves. Un man tas patīk. Jo es tiešām mīlu to, ko daru. Ja man kādu brīdi nav teātra, kaut vai vasarās vai nupat, kad bija lielāka pauze starp mēģinājumiem, sākas diskomforts. Teātris ir tas, bez kā pagaidām nevaru. Un negribu. Iespējams, visu dzīvi spēlēšu teātri. Šobrīd neesmu pret.

– Kā tev šķiet, kur meklējama teātra īstā misija? Izklaidēt ar mūzikliem, bez šaubām, kvalitatīviem, labām komēdijām vai tomēr vairāk pievērsties nopietnām izrādēm, psiholoģiskajam dramatiskajam teātrim?

– Te vietā citēt Alvi Hermani. Teātrī laikam tomēr ir jādomā.

LA.lv