Latvijā
Politika

Aigars Freimanis: Kas izšāvis, nedrīkst apstāties 4


Aigars Freimanis
Aigars Freimanis
Foto – Valdis Semjonovs

“Latvijas Avīzē” viesojās “Latvijas faktu” sociologs, Ministru prezidenta padomnieks Aigars Freimanis. Vai Latvijā jau sākusies priekšvēlēšanu kampaņa? Kuram politiskajam spēkam pašlaik ir labākas starta pozīcijas? Vai sabiedriskās domas pētniekiem ir attaisnojums par neprecizitātēm, prognozējot pašvaldību vēlēšanu rezultātus? Par šīm un citām tēmām – mūsu saruna.

 

Atšķirībā no klimatiskās vasaras politiskā padevusies visai karsta. Ar pašvaldību vēlēšanām, nodokļu reformas pieņemšanu, “oligarhu sarunu” publikāciju un partiju pārgrupēšanos, gatavojoties 13. Saeimas vēlēšanām.

A. Freimanis: Pēc nesenās pagātnes pieredzes – augustā vienmēr kaut kas noticis. Tāds piesātināts mēnesis. Iespējams, izlaužas vasarā krātā enerģija, kad Saeima pēc Jāņiem dodas atvaļinājumā. Politiķi atsāk mēģinājumus kaut ko darīt, virzīt viens otram pretenzijas. Šāgada īpatnība ir tempa paātrināšana, kaut gan vēlēšanas patālu. Laikam konkurence topošo partiju spārnā ir par lielu un viņi negrib zaudēt laiku, visi steidzas sevi pieteikt. Kas vēl nav paguvuši dibināties, saskarsies ar diezgan lielu problēmu savākt nepieciešamo biedru skaitu, līdz ar to iespējamas apvienošanās, konsolidācijas. Cilvēki Latvijā vēlas distancēties, nesaistīt savu vārdu ar politisku organizāciju.

 

Vai aicinājumi būt aktīvākiem izskan tuksnesī? Cilvēki mītiņo, paraksta kustību manifestus…

… un otrā dienā pēc paraksta došanas pavēsta, ka netaisās piedalīties politikā.

 

Vai piekrītat, ka dots starta šāviens priekšvēlēšanu kampaņai?

Nenoliedzami, un tas, kurš izšāvis, vairs nedrīkst apstāties. Ja ir idejas, enerģija, cilvēki, nauda – jāskrien! Politikā nestrādā stāsts par “Duracel” zaķi, kuram ir tik velkošas baterijas, ka viņš, pēdējais ieskrējies, beigās visus apdzen.

 

Kādas kuram izredzes? Līdz šim partijas spiedās nacionālkonservatīvā spārnā, tagad parādās liberālās nišas ieņēmēji. Būs aizpildīts viss laukums?

Ideoloģijas kļuvušas visai nosacītas, partijas aizvien vairāk līdzinās, lai kā kura sauktos. Bioloģijas stundā mums mācīja dzīvības izcelšanās teoriju, ka pēc vulkānizvirduma vai zibens spēriena no neorganiskām vielām rodas organiskās. Es skolotājai biju apnicis, prasot tuvākus izskaidrojumus, līdz beigās viņa teica – tā bija Dieva dzirksts! Politikā ir nestabilo vai mirstošo partiju slānis un tās, kas veidojas, cenšoties ieņemt kādu nišu. Tur var skaitīt “Vienotību”, Latvijas Reģionu apvienību (LRA), “Latvijas attīstībai” (“LA”), Jauno Konservatīvo partiju (JKP), “Mēs par”, un tās cenšas uzšķilt Dieva dzirksti, tapt vai pārtapt. Bordāna partija, vismaz līdera personā, tiekusies uzsvērt ģimenes vērtības, pozicionēties konservatīvajā galā. Pretstatā ir Viņķeles kustība, kam nav iebildumu pret seksuālām minoritātēm, bet tas ir fona jautājums. Varbūt cīņā pret korupciju Daugavmalā mītiņā visi sadziedāsies kopā. Rīgā labi startējusī Reģionu apvienības un “Latvijas attīstībai” koalīcija šķiet iekļuvusi krīzītē Bondara atkāpšanās dēļ. Nav izslēgts, ka ieinteresētās personas kā, piemēram, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), gribēs uzsūkt reģionu cilvēkus. Tā kā pašlaik runa ir nevis par nišu ieņemšanu, bet kokteiļu maisīšanu, kur iznākumu grūti prognozēt.

 

Bet pastāvīgi skan runas par paaudžu maiņu, par jaunu partiju, personu uznākšanu uz skatuves. Tagad briest tāda situācija?

Cik sevi atceros vērojam politiku, par nepieciešamo paaudžu maiņu runāts bez mitas. Saeimas sastāvs daļēji mainās vienmēr, partijas dzimst un izlaiž garu, bet nepamet sajūta, ka vecie vēži visu laiku rullē. Ko relatīvi precīzi var minēt? To, ka 13. Saeimā saglabāsies elektorāta lojalitāte “Saskaņai”. Pietiekami stabils ir Nacionālās apvienības vēlētāju loks, jautājums vien, cik lielā skaitā. Un ZZS – joprojām ietekmīgi. Tā ir horizontāli stipra partija, kur vertikāle nestrādā, par ko pārliecināmies Jūrmalā. Brigmanis, Krauze, Zaļo priekšniecība diez vai var noskaldīt pilsētā uzvarējušiem – veči, dariet tā, tas būs partijas interesēs! Bet arī tāds veidojums strādā. Labu laiku izplatīts vēstījums, ka ZZS veidos koalīciju ar “Saskaņu”. Atgādināšu, ka pirmais to gribēja Valdis Zatlers. Iedomāties, ka šo figūru gribētu atkārtot “zemnieki”? Nu nē! Sliecos domāt, ka tajā daļā, kas šobrīd meklē konsolidācijas, drīzāk var augt un briest spēki, kas gribētu kopdarbību ar “Saskaņu”. Gandrīz nešaubos, kā šāda ideja tur modīsies.

Rīgā varas partijām atbalsts stipri nokritās. Ušakovs uzvarēja caur adatas aci. Labi panākumi bija tieši jauniem spēkiem. Vai tā nav liecība un tendence, ka nacionālā mērogā vēlētāji gribēs laist citus pie vārda?

Sociālās politikas modelis, ko piedāvā “Saskaņa”/ “Gods kalpot Rīgai”, pamazām sevi izsmeļ. Cilvēkiem gribas ko vairāk. Šoreiz ar to vēl izbrauca cauri. ZZS nekad nav bijusi Rīgas partija. Tās balsts ir lauki. Citiem, piemēram, Bondara listei, bija daudz aktīvāka kampaņa, ar ko tā iestūma sevi vēlētāju apziņā. Pārsteigums bija JKP uzrāviens no zemām starta pozīcijām. Vai no tā iezīmējas tendences nacionālajās vēlēšanās, nezinu.

 

Apdomīgi cilvēki brīdina, ka no latviešu partiju berzēšanās savā starpā iegūst “Saskaņa”.

Nedomāju. Latvijā vēsture mēdz atkārtoties dīvainos veidos, un saskatu attālas “Saskaņas” analoģijas ar pirmskara sociāldemokrātiem. Tie arī bija trokšņaini, paskaļi, bet regulāri ieņēma opozīcijas vietas, baudot nedalītu atbalstu dažos sociālos slāņos.

 

Kādu nospiedumu uz vēlēšanām atstās “Rīdzenes” sarunu nodošana atklātībā? Mazinās iesaistīto popularitāti?

Patlaban reitingi nerāda, ka vēlētāju attieksme pret ZZS tādējādi iespaidota. Sarunas nav gluži trāpījušas mērķī. Vienas partijas biedriem izdevies stiprināt savu atpazīstamību, bet, ja citu resursu nav, naivi cerēt, ka iespaids būs ilgtermiņā. Bet jāgaida divas lietas. Ko papildus izmeklēs Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) un ko veiks Saeimas izmeklēšanas komisija. Pieredze māca, ka izmeklēšanas komisijas nav sevišķi efektīvas, bet ej nu zini.

 

Mūsu lasītāju vidū ir vilšanās, ka nav sekojusi asa politiska reakcija. Daudzi gribētu klusināt, aizvākt sarunas no uzmanības degpunkta.

Ko nozīmētu asāka reakcija? Ja ir tiesiska valsts, jāiet šis, nevis revolucionārais ceļš.

 

Reakcija būtu ZZS norobežošanās no Lemberga.

Tad vaicāsim Ventspils vēlētājiem, kuri atkal nobalsoja par Aivaru Lembergu. Neesmu viņa fans. Smaidu, skatoties Lemberga preses konferences. Nezinu, viņa vēlētājs nomanipulēts vai sazāļots, bet drīzāk, ka ne viens, ne otrs, un vairākums balso par Lembergu.

 

“Atindēšana” nav iespējama?

Ar laiku viss iespējams, bet šobrīd Lembergs ir konkurētspējīgākais politiķis Ventspilī. Pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka likt cilvēkiem mainīt viedokli nav tik vienkārši.

 

Kāda zīme dota vēlētājiem, ja Ingunu Sudrabu ieceļ par Saeimas izmeklēšanas komisijas vadītāju? Par to lasītāji arī sašutuši.

Lasītājiem derētu ieiet Saeimas mājā un saprast, kā lietas kārtojas. Krīzes piemeklēta “Vienotība” pēkšņi uzmetas par arbitru un lietas virzītāju. ZZS – pārsvarā pasīvs, ne aktīvs spēks – ļoti retos gadījumos ietekmējis darba kārtību. Parasti ļāvies plūsmai, ko piedāvā situācija vai partneri. Tas nav labi varas partijai, kurai kaut kā pietrūkst – vai nu intelektuālā jaudas, vai iekšējās motivācijas, bet dabiski, ka ZZS nepatīk, kad cits uzmetas par noteicēju. Vēl pastāv neformāli mehānismi. “Saskaņas” frakcijā sēž parlamentārieši no pagājušā gadsimta, un ZZS arī tādi ir. Viņi saprotas no pusvārdiem, acu skatiem – labāk nekā ar “Vienotību”. Skaidrs, ka tur ir iekšējā konkurence, kur katram sava loma. Saskaņieši nav potenciālo partneru listē, bet koalīcijas partijas dažkārt izmanto “palīdzību no malas”. Jāņem vērā stāvoklis, kad “Vienotība” irst pa vīlēm, kas pie varas rada lielu problēmu. Arī Ministru prezidentam jāsaprot, ar kuru tur runāt. Pagaidām vēl ir okei, bet, kā tas attīstīsies, nav zināms.

 

Rīt notiek “Vienotības” kongress. Vai sagaidāma otrā elpa?

Paredzamā lieta, ka vadības maiņa būs. Brīžam pat man neērti, kā sociālajos tīklos nomelno bijušo līderi Solvitu Āboltiņu. Tā ir ētikas lieta, bet aizejošu nevajadzētu tik riebīgi spārdīt. To, vai tagad priekšā nostāsies pārejas perioda līderis vai revolucionārāks, izšķirs kongress. Ja revolucionārs, tad acīmredzot būs jaunas partijas radītājs uz mirstošās bāzes vai saplūšanas veicinātājs ar citu zīmolu. Laikam jāiziet laulības šķiršanas process, kad Viņķele, Čigāne kādu laiku dzīvo atsevišķi, līdz nāk citas apjausmas. Politikā no svara trīs lietas – cilvēku, intelektuālie, finanšu resursi, un katrai partijai jāatbild, vai to būs pietiekami, lai cienījami konkurētu.

 

Mēs jau par vērtībām balsojam!

Latvijā daudzu paaudžu negatīvu pieredžu dēļ stabilitāte ir viena no augstākām politiskajām vērtībām. Stabilitāte ir izdzīvošana, prognozējamība, kaut kas pieņemams vidusmēra latvietim, kam nav sevišķas tieksmes paraudzīties, “kas ir aiz horizonta”. Mums ir zemniecisks apdomīgums, nevis vēlme traukties nez kādās tālēs. Kad stabilitāte vēršas par stagnāciju, totālu uz vietas stāvēšanu, vēlētājs reaģē, un tam nav bijušas problēmas kļūt nelojālam pret veco partiju un balsot par jaunradītām – vienu, otru vai trešo. Apmēram 40% no kopskaita ir klaiņojošie vēlētāji. Liekas, etniskais faktors arī mūžīgi nespēlēs savu lomu. Kolīdz iekšā nāks vairāk nelatviešu vēlētāju, kuri veidojuši dzīvi, karjeru latviešu valodas vidē, viņiem aizvien mazsvarīgāka kļūs piederība savai kopienai un noteiktiem politiskiem uzskatiem.

 

Par jūsu konsultējamo – Māri Kučinski. Uz cita fona sabiedrībai maz ievērots, garām paslīdējis fakts, ka premjers izpildījis virsmērķi, ko izvirzīja, stājoties amatā. Viņš teica, ka jāsasniedz 5% ekonomiskā izaugsme, par ko vīpsnāja, bet tagad analītiķi piekrīt, ka tā būs šogad un turpināsies citugad.

Tas daudziem likās jokains, maz ticams mērķis. Mārim Kučinskim toreiz viennozīmīgi bija grūti apstrīdams viedoklis, ka 5% pieaugums ir vienīgais veids, kā varam tuvoties ES vidējam dzīves līmenim. Ar zemāku ciparu virzība būs par lēnu, valsts tālāk depopulizēsies, tāpēc bija uzdevums – jādzenas pēc augstākiem rādītājiem. Ka tāds sasniegums iespējams – tās bija prognozes sakarā ar ES fondu līdzekļu ieplūšanu.

 

Ko tālāk? Vai premjeram tuvu stāvoša persona apstiprina, ka pēc nodokļu reformas kā nākamā reforma sekos valsts aparāta efektivizācija?

Plāns pārveidot birokrātisko sistēmu ir klusā reforma. Tajā nozīmē, ka tieši neskar lielāko daļu iedzīvotāju. Skaļās reformas, ar ko valdībai jātiek galā, ir izglītībā, ko sauc par skolu tīkla optimizāciju, piemērojoties sociālajai situācijai, skolēnu skaitam, kāds ir Latvijā, un veselībā. E-veselības ieviešana ļautu kontrolēt naudas plūsmas, ārstniecības vēsturi, recepšu izdošanu, un tas laikam biedē. Ja biedē vien tāpēc, ka tehnoloģiski ne viss ir paveikts, to noteikti var novērst. Ja “apakšā” ir kas cits, tad reforma jāveic pēc iespējas straujāk. Finansējums medicīnai ir jāpalielina, bet sistēmai jākļūst caurskatāmai. Abas reformas ir ievilkušās, bet Kučinskim, par laimi, izdevies abas iestumt politiskajā dienas kārtībā.

 

Cienījamais Freimani, cilvēki pārmetuši par sociologu misēkļiem un tiešām – aptaujas Rīgā nesakrita ar domes vēlēšanu iznākumu. Sociologi zaudējuši kvalifikāciju?

Dažas dienas pirms vēlēšanām publicētā aptauja patiesībā bija notikusi vairākas nedēļas iepriekš. Aptauju veicējiem bija vieglāk strādāt, labāk justies, kad vēl nebija ierobežojumu partiju reklāmām medijos. Sabiedriskā doma tika visu laiku vadīta, bet tagad kļūst arvien noslēpumaināka. Tajā ziņā, ka izvēli pietaupa pēdējam brīdim. Otrkārt, partiju uzrašanās nereti ir negaidīta. Man arī radās šaubas, vai JKP tiešām ir tik mazs reitings. Datu apstrādātāji teica – tā ir. Un pēdējās nedēļas ar debatēm, aktivitātēm bildi stipri pamainīja. Tāpat LRA un “LA” nebaudīja atbalstu sabiedriskajā domā, kamēr netika sajūgtas kopā ar Bondara vārdu. “Vienotības” reitings lēnām auga, laikam Ķirsis ar dobju basu pārliecināja piekritējus, ka vērts uzticēties. Un JKP bija vienīgais melnais zirdziņš, kurš izlēca akurāt uz vēlēšanām.

 

Jau pailgi tiek praktizētas priekšaptaujas balsošanas dienā pie iecirkņiem. Tūlīt pēc slēgšanas atklāj rezultātus, taču provizoriskie reti kad sakrīt ar oficiālajiem, kurus uzzina vēlāk. Kā pret šādām aptaujām attiekties?

Saistītie raksti

Priekšaptaujas ir diezgan dārgs pasākums. Jo vairāk līdzekļu un cilvēku resursu ieguldīs, jo korektāks būs rezultāts. Ja intervētāji izvietoti tikai vietumis, izlases kārtā, tad tas vairs ir tikai sports.

 

Kļūdas rodas, ja cilvēki neatbild un neatzīstas, par ko balsojuši. Vai cittautieši neatklāj izvēli?

Krieviski runājošie biežāk neatbild. To var labot, ja uz attiecīgu iecirkni sūta krievu valodu pārvaldošu intervētāju. Cita īpatnība, ka arī vecāka gadagājuma ļaudis nereti neuzticas, negrib teikt. Rīgas vēlēšanās daļēji nojaušams – kāpēc. Jo balsojuši par Ušakovu. Tāpēc “Saskaņas” rezultāti parasti pavelkas uz augšu, citiem nokrītas. Par vakarā televīzijā paziņoto rezultātu var teikt – pagaidiet otru rītu, kad Cimdara ļaudis no Centrālās vēlēšanu komisijas būs saskaitījuši īsto iznākumu.

LA.lv