Kas kukurūzai vajadzīgs? 0
Savas saimniecības vajadzībām apmēram pushektāra platībā audzējam kukurūzu. Kādi minerālmēsli tai ir vispiemērotākie? Kādu barības elementu trūkst, ja augi izskatās bāli? Pagājušajā gadā kukurūza auga ļoti negribīgi… Zaiga N. Kārsavas novadā
Vai audzējot kukurūzu skābēšanai, to ir ieteicams apsaldēt rudens salnās? A. Ozoliņa Mārupes novadā
Pie mums kukurūzu galvenokārt audzē zaļbarībai un skābbarībai lopkopības saimniecībās. Taču Latvija atrodas tuvu kukurūzas audzēšanas galējai ziemeļu robežai, ne katrs gads šai kultūrai labvēlīgs.
Vairāk siltuma!
Kukurūzas audzēšana Latvijā vienmēr ir bijusi nedaudz riskanta (sevišķi, ja izmanto hibrīdus ar vēlāku ienākšanos). – Kaut kādu zaļo masu jau iespējams izaudzēt arī daudz tālāk uz ziemeļiem, – saka SIA “Proventus Farms Pluss” skābbarības tehnoloģiju speciāliste Dace Kravale. – Tomēr jārēķinās, ka kukurūzas audzēšana ir visai dārga. Prāvie izdevumi par sēklu, minerālmēsliem, nezāļu apkarošanas līdzekļiem neatmaksājas, ja rudenī iegūst nelielu vai arī nekvalitatīvu, ūdeņainu ražu, kurā zems sausnas un enerģijas saturs.
Vispiemērotākie kukurūzas audzēšanai ir līdzeni lauki (vai ar nelielu reljefu), vislabākā augsne – smilšmāls un mālsmilts ar pH 5,5 – 7. Labu ražu var iegūt tikai auglīgās, labi drenētās augsnēs, pārmitras neder. Kukurūzai patīk tā sauktie siltie lauki – dienvidu vai dienvidrietumu nogāzes un meža ieloki (tad gan jārēķinās ar mežacūku postījumiem).
Ja augsnes virskārtas temperatūra (5 – 8 cm dziļumā) sasniegusi vismaz +10 °C, sēklas uzdīgst vienmērīgi. Pareizā laikā laikus iesēta kukurūza dod augstāku ražu. Mūsu klimata apstākļos optimālais sējas laiks mēdz variēt no aprīļa pēdējās dekādes sākuma līdz maija pirmās dekādes beigām.
Audzēšanai vajadzētu izvēlēties pietiekami agrīnu kukurūzas hibrīdu, kas sasniegtu novākšanas gatavību pirms rudens salnām. Optimālā izsējas norma: 80 – 100 tūkstoši sēklu uz hektāru, lai novākšanas laikā 1 kvadrātmetrā būtu vismaz septiņi astoņi augi. Kukurūzas sēklām noteikti jābūt apstrādātām ar fungicīda kodni, lai pasargātu augus no postošām slimībām. Ja laukos iepriekš bijusi drātstārpu invāzija, jāsēj sēklas, kas kodinātas ar insekticīdu. Ir kodnes, kas no sēklām izaugušos jaunos dīgstus padara rūgtus – tas svarīgi vietās, kur sējumus apdraud putni.
Labi jāmēslo
Lai kukurūzu nebojātu kaitēkļi un slimības, svarīgi jau no paša sākuma nodrošināt visus apstākļus straujai augšanai. Tātad jāmēslo, turklāt bagātīgi, jo augs ir liels. Kukurūzai ļoti pa prātam, ja augsne ielabota ar kūtsmēsliem: uz 1 hektāru varētu dot 30 – 40 t, iestrādājot tos reizē ar rudens aršanu. Ja kukurūzu audzē kā monokultūru un intensīvi izmanto organisko mēslojumu, ik pēc četriem pieciem gadiem obligāti jāveic augsnes analīzes, lai nepārsniegtu fosfora un kālija daudzumu. Pētījumi rāda, ka 50 tonnām zaļmasas ar sausnas saturu 25 % nepieciešami 150 kg slāpekļa, 60 kg fosfora un 150 – 180 kg/ha kālija.
– Līdz ar pamatmēslojumu svarīgi dot arī papildmēslojumu. Kukurūza ir ļoti prasīga pēc cinka. Ja šā mikroelementa trūkst, augiem ir izteikti bālas lapas plātnes dzīslojuma vietās, – norāda agronome Aiva Kupfere. Papildmēslošanai viņa iesaka izmantot lapu mēslojumu Folicare 19-11-24, kurā līdz ar pamatelementiem NPK ir arī cinks un citi augu attīstībai nepieciešamie mikroelementi. Piebaro, kad kukurūza ir 4 – 8 lapu attīstības stadijā, dodot 5 – 10 kg uz hektāru. Mēslojumu var izmantot maisījumā ar augu aizsardzības līdzekļiem.
Vēlāk papildmēslojums nav nepieciešams, jo kukurūza veido dziļu sakņu sistēmu, kas spēj nodrošināt augus ar barības vielām no dziļākajiem augsnes slāņiem.
Šķidrmēslojums
Labas ražas iegūšanai noderīgs arī šķidrmēslojums digestāts, kas paliek pāri no biogāzes reaktorā izstrādātās zaļās masas. Pērn ar to mēsloja SIA “Zeltezeri” kukurūzas izmēģinājuma laukus Iecavas novadā. Izmēģinājums bija organizēts Valsts Lauku tīkla pasākuma “Demonstrējumi lauku saimniecībās” ietvaros, to vadīja LLKC Bauskas konsultāciju biroja speciāliste augkopībā Ieva Litiņa. Viņa apstiprina, ka no visiem SIA “Zeltezeri” laukiem, kuros pērn iesēta kukurūza, vislabāk tā padevusies tieši ar digestātu apstrādātajos. Izmantoja dažādas mēslošanas tehnoloģijas: digestātu iestrādāja tikai pamatmēslojumā pirms sējas (50 t/ha), pēc tam veģetācijas periodā deva virsmēslojumu ar minerālmēsliem. Citā variantā digestātu divas reizes sezonā deva kā virsmēslojumu, katrreiz 25 t uz hektāru. Augu papildmēslošanai vienreiz lietoja arī slāpekļa minerālmēslus. Pierādījās, ka digestāts ir noderīgāks pamatmēslojumā: kukurūza sasniedza vairāk nekā 2 m augumu, no hektāra ieguva 68 t zaļmasas. Lietojot digestātu virsmēslojumā, iegūtā nopļautās masas raža bija 62 t, savukārt trešajā (kontroles) variantā, kur nemēsloja ar digestātu, – 51 t no hektāra.
Tā kā biogāzes ražošanas blakusprodukts nodrošina augus ar fosforu un kāliju, papildus virsmēslojumā vienreiz jādod arī slāpekļa mēslojums, jo tas ietekmē ražas iznākumu visvairāk. Minerālmēslus nedrīkst kaisīt uz kukurūzas lapām, jo tad tās apdeg. Tādēļ nepieciešams ar speciālām ierīcēm aprīkots agregāts, kas novada mēslojumu rindstarpās, tieši uz zemes.
– Digestātu lietderīgi izmantot tajās saimniecībās, kuras atrodas 7 – 10 km rādiusā ap biogāzes ražošanas uzņēmumiem. Iegādājoties šķidrmēslojumu, no ražotājiem noteikti jāpieprasa ķīmisko analīžu rezultāti, jo tajos uzrādīts, cik daudz digestātā ir sausnas, fosfora, kālija un slāpekļa. Pirms sējas arī jāveic augsnes analīzes, lai noskaidrotu, cik daudz barības elementu tīrvielā kukurūzai būs nepieciešams dot, – uzsver I. Litiņa.
Ražas laiks
Audzējot kukurūzu skābbarībai, svarīgi iegūt enerģijas bagātu barību. Tas nozīmē, ka kokšķiedras frakciju NDF un ADF saturam jābūt zemam, turpretī NEL (neto enerģija laktācijai) – maksimāli augstam. Mūsu klimata apstākļos kukurūzas kvalitāti nosaka ne vien izvēlētais hibrīds un precīzi ievērota agrotehnika, bet arī laika apstākļi visā veģetācijas periodā.
Lai sagatavotu kvalitatīvu skābbarību, kukurūzas zaļmasas sausnas saturam novākšanas laikā jāsasniedz vismaz 28 % (optimāli 30 – 35 %), bet mūsu vasaras bieži ir vēsas, un gadās, ka novākšanas laikā masas sausnas saturs ir tikai 25 % vai pat zemāks.
Ja kukurūzu grib izmantot kā zaļmasu govju ēdināšanai, vākšanu var uzsākt jau augustā – tad kukurūzā ir vairāk kopproteīna un mazāk enerģijas nekā septembrī. Govīm šāda zaļbarība ļoti garšo, jo tā ir līdzīgāka zālei, turklāt saldāka. Augustā kukurūzas kokšķiedra vēl ir labi sagremojama, bet graudos uzkrājies maz cietes, tādēļ enerģiju govis iegūst no lapām un stublājiem. Ja kukurūzas zaļmasu izēdina septembrī, graudos ir uzkrājusies ciete, kas ir enerģijas avots, bet kopproteīna jau ir mazāk, tādēļ barības devā jāiekļauj arī proteīna bagāta barība, ko nodrošina āboliņa vai lucernas atāli (vai to skābbarība), rapša rauši, saulespuķu vai sojas spraukumi. Jāņem vērā, ka kukurūzas zaļbarības ķīmiskais sastāvs, augiem nobriestot, strauji mainās. Tādējādi, izēdinot kukurūzas zaļbarību, bieži jāpārrēķina barības deva.
Latvijas apstākļos optimālais laiks ir septembra otrā puse (ja nav salnu). Kukurūzas audzēšanai ļoti labvēlīgā gadā novākšanu skābēšanai reizēm var uzsākt septembra vidū. Gan sējas laiks, gan novākšanas termiņi dažādos Latvijas reģionos var ļoti atšķirties. Ilggadīgi pētījumi par optimālo kukurūzas novākšanas laiku veikti LLU mācību pētījumu saimniecībā “Vecauce”.
Vēl negatavā kukurūzā ir daudz mitruma un cukuru, kas mitrā vidē ir labs barības avots dažādām baktērijām. Skābbarība var ieskābt tik stipri, ka kļūst negaršīga.
Apsaldēšana
Viena no metodēm, kā paaugstināt kukurūzas sausnas saturu, ir apsaldēšana. Lapas apsalst un izskatās, ka augi kļuvuši sausāki, taču lielu sausnas palielināšanos tā iegūt nevar. Stublājos joprojām ir saglabājies liels mitruma daudzums. Ja no apsaldēšanas gribētu panākt lielāku efektu, kukurūza pēc salnām vēl pāris nedēļu būtu jāatstāj uz lauka. Bet tas ir ļoti riskanti, jo Latvijā parasti drīz pēc salnām sākas lietus periods. Mitrā laikā uz apsalušajiem augiem, sevišķi vālīšu galos un uz lapām, strauji vairojas pelējumsēnes, kas izdala indīgas vielas – mikotoksīnus (tie ir ļoti kaitīgi dzīvnieku veselībai). Turklāt zemā temperatūrā (zem 0 °C) pelējumsēnes mikotoksīnus izdala aktīvāk un vairāk. Pēc salnām var palielināties arī kokšķiedras frakciju NDF un ADF saturs kukurūzā, vienlaikus samazinoties enerģijai.
– Apsaldēta kukurūza pēc salnām nekavējoties jānovāc, – saka Dace Kravale. Un piebilst, ka pēdējos gados pārdošanā ir arī tādu hibrīdu sēklas, kuru aprakstos teikts, ka augi paliek tikpat zaļi arī pēc apsalšanas. Tos varot vākt trīs nedēļas, nezaudējot barības vērtību.
