Māris Antonevičs
Māris Antonevičs
Foto: Timurs Subhankulovs

Māris Antonevičs: Politiķu reitingi pamatīgi atšķiras, ja atdala krievu un latviešu viedokli 7

Varbūt kādreiz esat piedalījušies kādā konkursā, kur vadītājs ierosina noteikt uzvarētāju pēc tā, “kuram būs visskaļākie aplausi”. Nekādi skaņas mērīšanas instrumenti netiek izmantoti, un nereti pat šķiet, ka vadītājs ar vienu ausi ir nedaudz pakurls, bet tas, protams, nav būtiski, jo šie konkursi ir vairāk izklaide, nevis kāda nopietna sacīkste. Labāk gan, ja aplausi kalpo par uzmundrinājumu, nevis kritēriju lēmumu pieņemšanā.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Manuprāt, ir būtiski, ka, runājot par valsts vadīšanu, tiek runāts par reputāciju, arī līderim nepieciešamajām īpašībām un nostāju svarīgos jautājumos. Var, protams, ieskatīties arī partiju un politiķu reitingos, taču aizraušanās ar tiem var kļūt pat bīstama, kā to var redzēt no kaimiņvalsts piemēra. Tur pēc pēdējām ziņām, prezidenta Vladimira Putina atbalsta reitings esot 89,9%, un daži Putina kritiķi spriež, ka gan jau pienākšot laiks, kad tikšot sasniegts simtprocentīgs rezultāts. Atpakaļceļa vienkārši nevar būt, jo tas tikšot uzskatīts par vājuma izpausmi. Ir arī viedoklis, ka tieši vēlme saglabāt augstu popularitāti pēdējos gados ir bijis viens no Putina iekšpolitikas un ārpolitikas vadmotīviem. Viņu ļoti biedē tā sauktās krāsainās revolūcijas, kuru rezultātā neapmierināts pūlis padzen diktatoru vai arī valstī iestājas haoss. Kad 2012. – 2013. gadā Krievijā sākās aktīvi opozīcijas protesti, vara kļuva nervoza. Bija skaidrs, ka ar “skrūvju pievilkšanu” nebūs līdzēts, jo noskaņojums ātri izplatās sabiedrībā. Reitingu izdevās pacelt, atņemot kaimiņvalstij 27 tūkstošus kvadrātkilometru (Krimas aneksija), izvēršot propagandas karu un pastiprinot impērisko retoriku.

Te mēs nonākam pie būtiskas atziņas – nevis reitinga skaitlis ir svarīgs, bet tas, kas un kā to veido. Pat ja sabiedrības noskaņojuma mērījumi ir ticami, reti kad tiek vērtēts, kas lācītim vēderā. Ik pa brīdim atskan vēsts, ka populārākie premjera kandidāti Latvijā ir Ventspils mērs Aivars Lembergs un Rīgas mērs Nils Ušakovs. “Es reizēm skatos politiķu popularitātes aptaujas, un man asinis sastingst dzīslās par tiem cilvēkiem, kurus uzskata par populārākajiem,” nesen ziņu aģentūrai BNS bija izteicies bijušais Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns, kurš pārmet, ka “esam iekrituši milzīgā populismā”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Taču ne tikai populisms te ir no svara. Politkorekti jau būtu teikt, ka “Latvijas iedzīvotājus pēc tautības nešķiro”. Taču paši tautībām piederīgie iedzīvotāji šķiro, un kā vēl. Izrādās, ka Lembergs un Ušakovs ir pārliecinoši līderi tikai krievu vidū, kamēr latviešu vēlētājiem Lembergs īpaši neizceļas pretendentu bariņā, bet Ušakovs, protams, ir krietni zemāk.

SKDS pētījuma tabulā, kuru šonedēļ publicējusi “NRA”, Lembergu kā piemērotu valdības vadītāju atzīst 61,8% krievu, bet tikai 22,9% latviešu (latviešu vidū viņš ir mazāk populārs nekā, piemēram, Mārtiņš Bondars vai Andris Piebalgs un līdzīgs reitings ir arī Robertam Zīlem un Artim Pabrikam). Bet Ušakovam, kuru atbalsta 54,5% krievu, starp latviešiem atbalsts ir vien 6,8%. Protams, ja tiek gatavots ģeopolitisks pavērsiens, tad varētu arī klausīties, kuram skan skaļākie aplausi. Bet labāk tomēr ne.