Kas ministrei skaidrojams Buzajevam un Giļmanam? 8
Laikā, kad pie Izglītības un zinātnes ministrijas notika agresīvs pikets pret izglītību valsts valodā, ministre Ina Druviete, īpaši neafišējot, tikās ar diviem skandaloziem politiķiem Vladimiru Buzajevu un Aleksandru Giļmanu. Pēdējais izcēlies ar īpaši naidīgiem izteikumiem par Latviju, tostarp kalis plānus, kā “likumīgi likvidēt šo valsti”, un arī apgalvojis, ka 1941. gada 14. jūnija deportācijas nemaz tik traģiskas nav bijušas.
I. Druviete teic, ka abi aktīvisti sarunās nav pārstāvējuši nevienu organizāciju, bet gan ieradušies kā privātpersonas, piesakot savu vizīti ministres birojā. Viņa uzskata, ka saruna bijusi profesionāla un civilizēta, par šo aktīvistu uzvedību ministrei neesot iemesla sūdzēties. Taču kas ministrei ar šādām personām vispār runājams? “Es tā nešķiroju, ar ko ir vērts runāt un ar ko ne,” atbild I. Druviete. “Vēlos izmantot katru iespēju skaidrot valdības politiku.”
Ministres nostājai piekrīt Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars, kurš savulaik ar domubiedriem no organizācijas “Visu Latvijai” pat izspēlēja simbolisku A. Giļmana iesēdināšanu vilcienā uz Maskavu, taču nu kļuvis mīkstsirdīgāks. “Giļmans ir ğeopolitiski apmaldījies cilvēks. Bet es uzskatu, ka runāt var faktiski ar jebkuru. Jautājums, protams, ir – kāds ir sarunas saturs un iznākums? Ja sarunai ir pozitīvs iznākums, neredzu neko nosodāmu tajā, ka Druvietes kundze ar šiem cilvēkiem sarunājusies. Tas, ka Druvietes kundze ar viņiem runājusi, pat liecina par viņas iekšējo pārliecību un spēku. Tas ir simbolisks žests,” teic R. Dzintars. Viņš piebilst, ka vairāk par ministres sarunu biedriem viņu uztrauc tas, vai tiešām notiks reāla virzība uz skolu latviskošanu. Viņaprāt, nepieciešams izstrādāt attiecīgus grozījumus Izglītības likumā, kas patlaban netiek darīts. R. Dzintars bažījas, ka daļa valdošās koalīcijas tikai tuvojošos vēlēšanu dēļ piekritusi koalīcijas līgumā ierakstīt punktu par mācībām latviešu valodā, bet reālā šā punkta izpildē nav ieinteresēta.
