Viedokļi
Komentāri

Vija Beinerte: Kas nav mūžīgs, tā nemaz nav dzīvība 10

Foto – Valts Kleins

Cik lielā mērā varam būt droši, ka bērniņš, kas priekš divtūkstoš gadiem piedzima kūtī Bētlemē, patiešām ir Kristus? Tas, protams, ir ticības jautājums. Gluži tāpat kā tas, vai trīsdesmit trīs gadus vēlāk Viņš, krustā piesists, ir nomiris un trešajā dienā pats savā spēkā augšāmcēlies. Taču šis ticības jautājums vienlaikus ir arī dzīvības vai nāves jautājums. Jo, ja tik tiešām pats visuvarenais Dievs apvilka miesu un nāca kā cilvēks pie cilvēkiem, lai salauztu grēka jeb nāves varu, tad patiesībā tas ir arī jautājums par to, vai tu pats esi nemirstams. Un te, kā saka draugs mācītājs Ingmars Zemzaris, atbilde ir jāizdomā ar sirdi, jo racionālais prāts un miesas jutekļu pieredze ticības lietās nedarbojas.

Cik sevi atceros, esmu ticējusi Dievam. Vēl jo vairāk: ja kāds man – piecus, septiņus vai divpadsmit gadus vecai – būtu jautājis, vai patiešām es ticu Dievam, es būtu atbildējusi: es nevis ticu, bet zinu! Jo tolaik man šķita, ka zināt ir drošāk nekā ticēt.

Nemāku teikt, no kurienes šī pārliecība bija cēlusies, jo neviens, itin neviens man par Dievu nebija stāstījis. Mūsu ģimenē tika mācīti un, cik nu tas cilvēka spēkos, arī ievēroti baušļi, sākot no ceturtā. Par pirmajiem trim netika runāts. Un tomēr es ne mirkli nešaubījos, ka Dievs ir. Turklāt ir nevis kaut kur tālu aiz zvaigznēm – visuvarens un neaizsniedzams, bet ar mani un manī, ik mirkli. It kā manī pašā būtu kāds slepens portāls, caur kuru es jebkurā brīdī varu ar Viņu sarunāties vai vienkārši būt kopā. Protams, es to nemācētu ne izskaidrot, nedz kaut cik sakarīgi pamatot. Bet, tā kā neviens man neko nebija stāstījis, man nevienam nekas nebija jāizskaidro vai jāpierāda. Īstenībā ilgus gadus tas bija mans noslēpums. Nezinu, varbūt tā Dievs vēlējās apliecināt, ka var mūs uzrunāt arī bez starpniekiem. Pieļauju, ka to varēja būt ietekmējuši arī notikumi ar un ap manu piedzimšanu, par kuriem es nemaz nezinātu, nebijis kādas sievietes, kas reiz ielūkojās man cieši acīs un pēkšņi pateica: “Tu, bērns, esi divreiz piedzimusi. Tu biji šeit, aizgāji un tad vēlreiz atgriezies. Tas notika laikā ap tavu dzimšanu.” Mājās pārnākusi, metos iztaujāt vecākus, un tad atklājās, ka tētim, kas uz klīniku bija atskrējis ar klēpi maigi rozā rožu, sākumā esot pateikts, ka bērniņš dzemdībās miris. Bet māmiņa atcerējās, ka mani viņai atnesuši tikai trešajā dienā.

Varbūt tāpēc bērnībā sapņos es redzēju baltus tempļus, piramīdas un gaismas pielietus, mirdzošus plašumus, bet mana galvenā lūgšana bija: “Mīļais Dievs, dari visus cilvēkus laimīgus un, lūdzu, nekad vairs neatņem man atmiņu…” Jo man bija sajūta, ka viss, itin viss, kas jāzina par lietu kārtību un radības noslēpumiem, ir manī – jau sākotnēji, man tikai jāspēj to visu atcerēties, izcelt no atmiņas un apziņas dzīlēm.

Kad man bija septiņi gadi, es saņēmu nepelnītu dāvanu. Kalnos negaisa naktī es piedzīvoju, ka Dievs ir mīlestība un viss, kas ir radīts, ir radīts mīlestībā un mīlestībai.

Dažus gadus vēlāk, kad nomira mana vecmāmiņa, es sapratu, ka nāves nav. Jūs maldāties, es teicu, lai gan neviens manī tobrīd īsti neklausījās. Taču es zināju skaidri, ka tas, kas tiek guldīts kapā, nav vecmāmiņa pati, bet tikai viņas apvalks, čaula, vecais, savu laiku nokalpojušais mētelītis. Mūsu patiesā daļa ir nemirstama.

Nesen es sarunājos ar cilvēku, kas bija ieskatījies nāvei acīs. Šādas sarunas tuvina. Ļoti. Un pēkšņi viņš man saka: “Tev ir vieglāk, tu tici… Kaut es tā spētu…” Mēs uz mirkli pieklusām un tad apskāvāmies, cieši jo cieši. Un es klusībā lūdzu, lai viņā ieplūst prieks, paļāvība un miers. Ticību nevar iedot. Ticību nevar iemācīt. Ticība pat nav viedoklis par to, ka Dievs eksistē. Ticību neveido domas, ka Dievs ir un kāds viņš ir. Tāpēc starp ticīgiem cilvēkiem ir tik daudz neliešu, kam ir pareizas domas par Dievu, taču viņu rīcība ir galīgi aplama. Īstenībā cilvēks bez mīlestības un bez jebkādas līdzjutības ir lielākais no ļaunumiem virs zemes. Ticība ir spēja domāt ar sirdi. Tu domās apskauj Dievu ar visu savu mīlestību un turi ciet ar visu savu gribu. Un vēl ticība ir mīlestības acugaisma. Jo mīlestība bez ticības ir akla. Gluži tāpat kā ticība bez mīlestības ir auksta un nedzīva – kā gaisma, kurā nav siltuma. Ar to cilvēks, kas par Dievu domā, runā un strīdas, atšķiras no cilvēka, kas Dievam klausa un dzīvo, kā Kristus ir mācījis. Visvienkāršāk pārliecināties par Viņa vārdu patiesumu ir, ja dzīvo saskaņā ar tiem.

Saistītie raksti

Protams, var jautāt, kam tas vajadzīgs. Vai ticība ir ļāvusi man nonākt pie turības? Nē. Vai mīlestība ir pasargājusi mani no bēdām un ciešanām? Nē. Bet tās ir palīdzējušas nesabrukt zem pārbaudījumu sloga. Un vienmēr zināt, ka mans spēka un dzīvības avots ir Kristus.

Ko šajos Ziemsvētkos gribu novēlēt mums visiem? Prieku un iedvesmu. Vēlmi dzīties nevis pēc tā, ko nevar paturēt, bet gan pēc tā, ko nevar pazaudēt; un prasmi atšķirt tos vienu no otra. Un lai katram no mums ir tāda vieta, kur varam justies gaidīti, novērtēti un droši. Un sniegs lai uzsnieg – asniem zem zemes lai būtu silti.

LA.lv