Māra Libeka: Partijām trūkst ideju, kur gūt papildu naudu medicīnai 1
“Kas krāj zināšanas, krāj ciešanas, kas daudz domā, daudz cieš” – tā ir mācītāja Salamana atziņa, kas joprojām dzīva. Kāpēc partijām pirms vēlēšanām vajadzētu piepūlēt smadzenes, ja tāpat neko jaunu nevar izdomāt? Vai vēl labāk – dažs politiskais spēks ar savām runām un solījumiem uzbur tādas brīnumu lietas, ka vēlētāju pārņem sajūta, it kā viņš jau atrodas Kampanellas Saules pilsētā, kur pa lielākai daļai dzīvosim līdz simt gadiem, bet daži arī līdz diviem simtiem.
Piemēram, partija “Latvijas attīstībai” ir pārliecināta, ka veselības jomu no katastrofas un krīzes varot glābt tikai un vienīgi Nīderlandes modelis, kur pēc 2006. gada izveidots vienots konkurētspējīgs veselības apdrošināšanas tirgus un patlaban valsts viena iedzīvotāja veselības aprūpei tērē gandrīz 4000 eiro, kamēr Latvijā šim mērķim paredzēti vien 385 eiro. Partijas vadītājs Einars Repše, kurš apņēmies nest veselības ministra portfeli, sola pa šiem gandrīz 400 eiro katram nopirkt veselības apdrošināšanas polisi, tikai nepasaka, ko par šo naudu valsts nodrošinās. Gints Konrads, ERGO Veselības apdrošināšanas departamenta direktors Baltijā, vaicā, vai jaunā sistēma padarīs veselības aprūpes pakalpojumus pieejamākus, to saņemšanas kārtību saprotamāku, mazinās rindas, palielinās kvotas u. tml.? Repši papildina Nīderlandes parlamenta deputāts un veselības komitejas loceklis Jeroens van Vijngardens, kas cenšas iestāstīt, ka vispārējās veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešana nav atkarīga no valsts labklājības līmeņa, jo, lūk, tur, kur ir zemāks dzīves līmenis, arī ārstu atalgojums un maksa par medicīnas pakalpojumiem izmaksājot mazāk. Tātad kaut mazturīgās Latvijas ārstu darbs Eiropas un dažās jomās pat pasaules līmenī ir augstu novērtēts, kaut medicīnas pakalpojumu izmaksas Eiropā ir samērā līdzīgas (ne velti Nacionālais veselības dienests, aprēķinot diagnožu izmaksas, vadās pēc izcenojumiem Skandināvijas valstīs), tik un tā Latvijas mediķi ir likteņa nolemti – viņu labklājības līmenis nebūs atkarīgs no veselības apdrošināšanas ieviešanas.
Politiskie spēki neiebilst, ka veselības aprūpei atvēlētais naudas maks ir par plānu un ka, vēlākais, līdz 2020. gadam būtu nepieciešami 5% no iekšzemes kopprodukta. Bet cik ir to, kas vismaz cenšas atrast papildu naudas iespējas?
“Vienotība” piedāvā pakāpeniski līdz 2,5% iezīmēt daļu no sociālās apdrošināšanas iemaksām un novirzīt to veselības aprūpei. Šai idejai pamatā ir piekritusi arī Finanšu ministrija, jo sociālajā budžetā ir uzkrājums un ar nodokļa iezīmēšanu netiktu apdalīti pensionāri, kā arī pabalstu saņēmēji. Taču Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) tam nepiekrīt, jo “Vienotība” medicīnas problēmas gribot risināt uz pensionāru rēķina, riskējot graut stabilu un sakārtotu sistēmu. Pati ZZS diemžēl nav norādījusi nevienu reālu “melno caurumu”, no kura papildināt veselības aprūpei paredzēto naudas maku.
Plēšanās par šo jautājumu nākamnedēļ turpināsies valdībā, jo “Vienotība” savu priekšlikumu vēlas iekļaut sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2014. – 2020. gadam, ko Ministru kabinets grasās pieņemt vēl pirms Saeimas vēlēšanām. Tātad būs jādomā un reizē jācieš, bet gudrs vēlētājs to novērtēs.
