Kas notiek aiz priekškara? Ieva Rodiņa vērtē izrādi “Dūja” Nacionālajā teātrī 1
Toma Treiņa jaunākā izrāde “Dūja” ir mēģinājums ievest teātra pasaulē ar paša teātra izteiksmes līdzekļiem – grotesku, ironiju un spēli – kā dzīves un mākslas rades pamatprincipiem. Iestudējuma tēma – teātra aizkulišu dzīve ar tās sadzīviskajiem un mākslinieciskajiem konfliktiem – ir potenciāli aizraujošs temats gan tiem, kas šaipus priekškaram, gan tiem, kas uz skatuves un kulisēs. Tomēr Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Dūja” jaunā režisora interpretācijā un aktieransambļa izpildījumā stāstu par to, kas notiek aiz priekškara, izstāsta visai lielā aptuvenībā.
Režisora izvēle iestudēt igauņa Andri Lūpa 2008. gadā sarakstīto un 2014. gada Baltijas Drāmas festivāla izrāžu skates programmā iekļauto darbu “Dūja” (Tuvi) nepārsteidz. Jau iepriekšējos Toma Treiņa skatuves darbos jūtama vēlme pētīt teātra iekšējos mehānismus, un igauņu vidējās paaudzes mākslinieks Andri Lūps (1972) labi pazīst teātra “drēbi”, jo aktīvi darbojas ne tikai kā dramaturgs, bet arī kā teātra un kino režisors, scenogrāfs un aktieris. Autora piedāvātais stāsts par dzīvi teātra aizkulisēs balstīts visai bagātīgā, taču vienlaikus apzināti shematiskā sižetā, kurā saskatāmas netiešas paralēles ar Antona Čehova lugas “Kaija” idejisko vēstījumu. Lūpa lugā konflikti veidojas starp teātra praktisko pusi pārstāvošo skatuves strādnieku un aktieriem, kuri nenovērtē viņa ieguldīto darbu; starp direktoru, kurš par varītēm vēlas celt, cik noprotams, puspajukušā teātra “Hermejs” prestižu, un viņa padotajiem, kuri katrs centrējas tikai uz savām problēmām; starp jauno un vecāko mākslinieku paaudzes uzskatiem par to, kas ir teātris, u. tml.
“Dūjas” vēstījumu būtībā veido konflikts starp katra varoņa iztēloto ideālo pasauli, kurā visam jānotiek pēc viņa prāta, un realitāti, kurā individuālās vēlmes un ambīcijas negribot jāpakļauj teātra kā kolektīva reālajām iespējām. Izrāde šim aspektam praktiski nepieskaras, pamatā koncentrējoties uz viegli panākamu skatītāju smīdināšanu, nevis teātra iekšējo likumsakarību atklāsmi. Režisors aktieriem devis uzdevumu radīt spilgtus tipāžus un izspēlēt komiski absurdas situācijas no teātra ikdienas dzīves, un tieši to arī var redzēt uz skatuves. Izrāde kopumā rada nevienmērīgi izstrādātu anekdotisku etīžu virkni, kurā aktieri izspēlē konkrētajā brīdī savam tēlam aktuālo “sāpi”.
Spēles principu piesaka jau scenogrāfa Kristapa Kramiņa iekārtotā skatuves telpa. Nacionālā teātra Aktieru zāles tuvplāns pāris metru attālumā no skatītājiem ir meistarības pārbaude gan aktieriem, kuru spēles veids ir neslēpti ironisks, gan režisoram, kuram jāpanāk, lai aktieru groteskā “plosīšanās” lomās aizvestu arī pie filozofiska vispārinājuma. “Dūjā” balanss starp formu un saturu diezgan nomācoši nosliecies uz formas pusi.
Viskonsekventāk izrādes gaitā savu tēlu iekšējo dzīvi vienotā līnijā izdodas izturēt Uldim Anžem, gaumīgi imitējot pašpārliecināta teātra premjera uzvedību, un Voldemāram Šoriņam, kurš precīzi un pašironiski nospēlē vecākās paaudzes aktiera pretošanos jauna režisora “novatoriskajām” mēģinājumu metodēm (otrā sastāvā šajā lomā redzams Ģirts Jakovļevs). Tikmēr trīs stundu garajā izrādē neskaidri iezīmēti paliek vairāku tēlu raksturi. Līgas Zeļģes aktrise (Rita Grēta), Raimonda Celma jaunais režisors (Misha Madis), Jura Hirša (otrā sastāvā – Jura Lisnera) skatuves strādnieks (Pēteris Hendriks jeb Brunis), Zanes Jančevskas fanātiskā pielūdzēja un Madaras Bores aklā, pa teātri klīstošā ministra meita (Bjanka) ir vienkārši uzbūvēti komiski tipāži, kas tā arī neieinteresē kā dzīvas personības.
Paralēli blāviem teātra jokiem izrādē ieskanas arī vairākas lokāli nozīmīgas frāzes – līdzīgi kā pārnesot Gunāra Priedes lugas “Zilā” darbību no padomju laika uz mūsdienām, arī “Dūjā” Toms Treinis strādājis ar teksta detaļām, ļaujot nepārprotami noprast, ka darbība notiek tieši šeit un tagad. Vairākkārt ieskanas nosaukums “Nacionālais teātris “Hermejs””, varoņiem nedaudz neveikli iesākot diskusiju par to, kas īsti ir nacionāls teātris, bet sentimentālajā finālā kā nosacīts sveiciens Alvja Hermaņa kulta izrādei “Klusuma skaņas” skan Saimona un Garfunkela dziesma “The Sound of Silence”. Lokalizācijas tēma ieskanas arī teātra direktora Viļa Sniega tēlā, kuru aktieris Mārtiņš Brūveris atveido kā skaļas balss un plašu žestu īpašnieku, direktoram izmisīgi mēģinot ieviest disciplīnu dezorganizētajā teātra kolektīvā, cenšoties pielabināties Kultūras ministrijas prasībām un sapņojot par skatuves ripu kā risinājumu visām teātra finansiālajām un mākslinieciskajām problēmām.
Nacionālā teātra izrāde “Dūja” rada priekšstatu par teātri kā pasauli, kurā visi cilvēki sadalīti pa “plauktiņiem”, ļaujot par tiem pasmaidīt un aizmirst. Taču līdz būtībai nokļūt nav izdevies.
Uzziņa
Andri Lūps, “Dūja”, iestudējums Nacionālā teātra Aktieru zālē
Režisors: Toms Treinis, scenogrāfs Kristaps Kramiņš, kostīmu māksliniece Gerda Šadurska, Janusa Johansona tulkojums, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, komponists Mārtiņš Zariņš.
Lomās: Ģirts Jakovļevs vai Voldemārs Šoriņš, Uldis Anže, Juris Hiršs vai Juris Lisners, Līga Zeļģe, Mārtiņš Brūveris, Raimonds Celms u. c.
Nākamā izrāde: 25. aprīlī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Sandra Briede: “Brīnišķīga izrāde visiem, kam pielipis teātra bacilis.”
Iveta: “Man arī izrāde patika. Tikai man tā nelikās komēdija. Tā ir objektīvs skats no malas uz problēmām, kas skar visus: paaudžu nomaiņa, nepiepildīti sapņi, neatbildēta mīlestība, atbildība… Izrāde vairāk liek domāt, nevis vienkārši smieties…”
Eva: “Ļoti forša izrāde. Patiešām asprātīga, ar lielisku aktieru darbu. Bieži tādas latviešu teātrī negadās! Man lieka šķita sentimentālā līnija, bet kaitinoši tas nebija.”
teatris.lv
