Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
1. februāris, 2013
Drukāt

Kas notiek Gruzijā?


Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Pēc Gruzijas parlamenta vēlēšanu rezultātu apkopošanas pagājušā gada oktobrī kļuva skaidrs, ka gaidāma varas maiņa. Balsu vairākumu bija ieguvusi nevis iepriekš politikā dominējusī prezidenta Mihaila Saakašvili vadītā Apvienotā nacionālā kustība, bet opozīcijas koalīcija “Gruzijas sapnis”, kuras priekšgalā ir miljardieris Bidzina Ivanišvili (pēc žurnāla “Forbes” datiem, 158. bagātākais cilvēks pasaulē). Viņš arī kļuva par jauno premjeru.

 

Turpmākās ziņas no Gruzijas vēstīja, ka viens pēc otra tiek aizturēti prezidenta Saakašvili sabiedrotie, piemēram, bijušais aizsardzības ministrs un bruņoto spēku vadītājs. Izskanēja arī aizdomas par ārpolitikas kursa maiņu un iespējamo orientāciju uz Krieviju, ko jaunās varas pārstāvji gan kategoriski noliedz.
Par Gruzijā notiekošo saruna ar vienu no jaunās valdības pārstāvjiem – Eiropas un Eiroatlantiskās integrācijas jautājumu ministru Aleksi Petriašvili.

– Jums noteikti pēdējā laikā bieži nākas atbildēt uz jautājumu – vai Gruzijā pēc iekšpolitiskajām pārmaiņām gaidāma arī ārpolitiskā kursa maiņa?

– Uz šo jautājumu mēs faktiski jau atbildējām pirmsvēlēšanu kampaņas laikā. Jau tolaik programmā norādījām, ka Gruzijas galvenās ārpolitiskās prioritātes paliks integrācija Eiropas Savienībā un NATO. Arī pēc koalīcijas “Gruzijas sapnis” uzvaras vēlēšanās, kad tika izveidota jauna valdība, tā izplatīja vairākus oficiālus paziņojumus. Jaunā premjerministra Bidzinas Ivanišvili pirmā ārvalstu vizīte bija uz Briseli, ar ko viņš apliecināja, ka iepriekš noteiktās prioritātes paliek spēkā. Turklāt tā nav tikai atsevišķu partiju politika, tā ir Gruzijas tautas vēlme. 2008. gadā referendumā 75% pilsoņu nobalsoja par valsts dalību NATO. Arī vēlāk veiktās socioloģiskās aptaujas rāda, ka šis atbalsts nekad nav nolaidies zemāk par 65%, bet pēdējās aptaujās bija 77% NATO atbalstītāju. Šajā jautājumā mums nav nekādu domstarpību ar politiskajiem oponentiem, nesaskaņas ir par citiem jautājumiem – ekonomiku, sociālo politiku, budžeta jautājumiem, bet ne par ārpolitiku.

– Kur, jūsuprāt, būtu svarīgāk iestāties ātrāk – NATO vai ES? Vienkāršojot – kas Gruzijai šobrīd rūp vairāk – drošība vai ekonomiskie jautājumi?

– Tie ir vienlīdz svarīgi mērķi, un paralēli notiek sarunas ar abām organizācijām.

Vispār mēs uzskatām, ka Gruzija vēsturiski, filozofiski un mentāli ir Eiropas valsts un mūsu vieta ir Eiropā. NATO nav tikai drošība, tās ir demokrātiskās vērtības un mums ir jākļūst par šīs eiroatlantiskās telpas sastāvdaļu. Cik ātri tas notiks, tas lielā mērā atkarīgs no mūsu partneriem. No savas puses pieliksim visas pūles, lai izpildītu visus mājasdarbus.

Prognozes ir nepateicīga un pat visai riskanta lieta, un es no tām atturētos, taču varu teikt, ka šis gads būs ļoti svarīgs tieši sadarbībā ar ES. Mēs sagaidām, ka no ES puses tiks atzīta Gruzijas Eiropas perspektīva. Tas vēl nenozīmētu, ka mēs kļūstam par savienības kandidātvalsti, bet ES oficiāli atzītu mūsu vēlmi par tādu kļūt. Savukārt Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanai nozīmīgs būs 2014. gads, kad notiks NATO sammits.

Mums ir ļoti svarīgs draugu atbalsts. Latvija ir viens no mūsu nopietnākajiem partneriem, kas vienmēr atbalstījusi mūsu vēlmes un centienus iestāties ES un NATO, mūsu teritoriālo vienotību un suverenitāti, arī Gruzijai grūtākajos brīžos.

– Vai pēc varas maiņas Gruzijā tomēr nav jūtama lielāka piesardzība no Rietumu puses?

– Sākumā piesardzība bija, taču tagad tā ir mazinājusies.

Es teikšu atklāti – pirmsvēlēšanu kampaņā mūsu oponenti izmantoja dažādas metodes, lai mūs diskriminētu un liktu vēlētājiem šaubīties. Viens no tādiem spiediena instrumentiem bija apgalvojums, ka mēs esam prokrieviski un pretrietumnieciski. Tam nebija nekāda pamata.

Ivanišvili to apstiprināja jau uzreiz pēc iesaistīšanās politikā – uzaicinot savā komandā Brīvo demokrātu partiju un Republikāņu partiju, kas labi zināmas kā rietumnieciskā kursa atbalstītājas. Arī vēlāk tas vairākkārt ticis atkārtots dažādu līmeņu sanāksmēs.

– Taču valdības vadītājs ir paudis arī vēlmi uzlabot attiecības ar Krieviju.

– Jā, un mūsu Rietumu partneri to ir atbalstījuši. Visi ir ieinteresēti, lai Gruzija normalizētu attiecības ar savu lielāko kaimiņvalsti. Ir jautājumi, kurus šobrīd nav iespējams atrisināt, jo Gruzijas teritoriālā vienotība un deokupācija ir mūsu stratēģiskā prioritāte, bet Krievijai nav politiskās vēlēšanās atteikties no savas līdzšinējās nostājas. Taču mēs cenšamies dibināt tiešos kontaktus ar abhāziem un osetīniem, to varētu saukt par tautas diplomātiju. Ar Krieviju šie jautājumi tiek risināti tā sauktā Ženēvas procesa ietvaros, taču paralēli premjers Ivanišvili ir nolēmis iecelt īpašo pārstāvi attiecībām ar Krieviju. Tas ir Zurabs Abašidze, kuru labi pazīst gan Krievijā, gan Eiropā, jo viņš iepriekš bija Gruzijas pārstāvis ES un NATO, kā arī vēstnieks Krievijā. Premjers ir skaidri noteicis sarunu formātu un jautājumus, uz kuriem vajadzētu koncentrēties – tie ir kultūras, humānie un ekonomiskie jautājumi. Tos var risināt, neskarot “sarkanās līnijas” un jūtīgās tēmas abu valstu attiecībās. Mēs esam ieinteresēti, lai Gruzijas lauksaimniecības produkcija atgrieztos Krievijas tirgū. Krievijas bizness Gruzijā šobrīd ir pārstāvēts diezgan plaši, bet Gruzijas biznesa Krievijā diemžēl nav. Lai gan es zinu, ka Krievijā netrūkst uzņēmēju, kuri būtu ieinteresēti sadarboties.

Protams, svarīgākais politiskais jautājums abu valstu attiecībās paliek Krievijas karaspēka klātbūtne Gruzijas teritorijā, taču par tā risināšanu pagaidām ir pāragri runāt. Mēs negribētu sākt sarunas tieši ar šiem jautājumiem, jo tas nozīmētu uzreiz nonākt strupceļā.

– Kādu cenu Gruzija šodien ir gatava maksāt par attiecību uzlabošanu? Jūs taču rēķināties, ka Krievijai būs savas prasības…

– Pēc vēlēšanām bija jūtami atsevišķi signāli, kas nāca no elitei pietuvināto politisko ekspertu aprindām, ka Gruzijai būtu jāsper platāki soļi attiecību uzlabošanai, nepietiek tikai ar īpašā pārstāvja iecelšanu. Daži no šiem soļiem pat tika nosaukti – atteikšanās no eiroatlantiskās orientācijas, Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšana, pievienošanās Eirāzijas savienībai un tamlīdzīgi. Bet ziniet, mēs pat minūti netērējam, lai šos priekšlikumus nopietni apspriestu. Es ceru, arī Krievija ar laiku sapratīs, ka Gruzija ir demokrātiska Eiropas valsts un pašas Krievijas interesēs ir uzturēt labas attiecības, nevis mēģināt uzspiest savus noteikumus.

– Varbūt ir plānota premjerministra Ivanišvili vizīte Maskavā?

– Šaubos, ka tuvākajā laikā tāda varētu notikt. Premjers ir ļoti pragmatisks cilvēks, un tikšanos viņš organizētu tikai tad, ja tai būtu kādi konkrēti rezultāti. Vienkārši sarokoties ar Krievijas vadītājiem viņš nebrauks. Protams, viņš neizvairīsies no sarunām starptautiskās sanāksmēs, kurās piedalīsies Krievijas pārstāvji, taču vizītei nepieciešama rūpīga gatavošanās.

– Kā jūs raksturotu pašreizējo politisko situāciju Gruzijā? Vai pēc vēlēšanām nav novērojama sabiedrības šķelšanās?

– Šobrīd populārākais vārds Gruzijas politikā ir “koabitācija”, kas nozīmē lielāko politisko spēku sadzīvošanu.

Pirmo reizi vēsturē Gruzijā vara ir nodota mierīgā ceļā – pēc vēlēšanām. Tas ir ļoti nozīmīgs solis demokrātijas attīstībā. Un te vajag uzteikt abas puses – gan vēlēšanu uzvarētājus, kas nemeklēja citas metodes varas pārņemšanai, gan arī zaudētājus, kas piekrita atdot varu un ļaut izveidot jaunu valdību.

Protams, tas nebija viegli, bija uzkrājies daudz emociju un pirmās debates jaunievēlētajā parlamentā bija ļoti karstas. Taču ar laiku emociju vietā nāca pragmatisms. Ja ir jautājums par Gruzijas nacionālajām interesēm, piemēram, to pašu ārpolitiku, dažādu partiju politiķi spēj apspriesties lietišķi un pat atrast kompromisu. Mūsu Rietumu partneri to ir nosaukuši par testu, un ceru, ka mums to izdosies veiksmīgi nokārtot. Tagad nākamais pārbaudījums būs prezidenta vēlēšanas šā gada rudenī.

– Vai ir jau sākušās diskusijas, varbūt izskanējuši iespējamo kandidātu vārdi?

– Pagaidām par to pāragri runāt, bet esmu pārliecināts, ka mūsu koalīcijai būs cienījams kandidāts.

– Taču tas nebūs Ivanišvili kungs?

– Nē, viņš neplāno piedalīties prezidenta vēlēšanās. Valdības vadīšana faktiski nozīmē valsts vadīšanu. Priekšā ir daudzas reformas, tā ka darba viņam pietiek.

– Tiek ziņots par jaunās valdības represijām pret politiskajiem konkurentiem, dažādām “tīrīšanām”.

– Sabiedrībā bija prasība, ka valstī jāatjauno taisnīgums.

Mēs pirms vēlēšanām apsolījām, ka tiesas tiks atbrīvotas no politiskā spiediena, arī plašsaziņas līdzekļi būs brīvi no politiskās ietekmes, un šie solījumi tiek pildīti. Ir jautājumi par dažu augstu ierēdņu līdzšinējo darbību, un uz tiem ir jāsniedz atbildes. Taču tam ir jānotiek tiesiskā ceļā, ievērojot cilvēktiesības un demokrātijas normas.

Mēs esam aicinājuši un turpināsim aicināt starptautiskos ekspertus, lai viņi uzrauga šos procesus. Tie ir ļoti atklāti. Pat tie, kam ir izvirzītas apsūdzības, netiek turēti apcietinājumā, bet ir atbrīvoti pret drošības naudu. Visi tiesneši ir iecelti vēl pirms vēlēšanām un jaunās valdības apstiprināšanas, tā ka nevar pārmest viņu politisku ietekmēšanu. Kas attiecas uz tīrīšanām, tad, piemēram, manā ministrijā apmēram 90 procenti darbinieku ir tie paši, kas iepriekš.

– Un Ārlietu ministrijā?

– Tieši tāpat…

– Bet vairāki vēstnieki tikšot nomainīti.

– Daži paši paziņoja, ka pamet amatu, jo uzskata sevi par Saakašvili komandas pārstāvjiem un nevēlas pārstāvēt jauno valdību. Tā ir viņu izvēle. Taču ir arī daudzi vēstnieki, kam vienkārši beidzas pilnvaru termiņš, un viņi tiks norīkoti uz citu valsti vai arī atgriezīsies darbā ministrijā. Informācija, kas nāk no Gruzijas, ne vienmēr tiek precīzi interpretēta.

Jaunajā valdībā enerģētikas ministra amatu ieņem Kaha Kaladze, kurš vēl nesen bija starptautiski pazīstams profesionāls futbolists. Ja viņš būtu sporta ministrs, tad laikam tas nebūtu pārsteigums, bet pa kuru laiku viņš kļuvis par enerģētikas speciālistu?

– Sporta ministrs ir ne mazāk slavena futbolista Dāvida Kipijani dēls Leons, kurš ļoti labi orientējas šajos jautājumos. Bet Kaha Kaladze ir ļoti talantīgs cilvēks, kurš apguvis ne tikai futbola spēli, bet jau pierādījis sevi uzņēmējdarbībā. Es redzu, ka arī pašreizējā amatā viņš ļoti ātri iejuties, un ticu, ka izrādīsies spējīgs politiķis.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+