Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
11. jūnijs, 2013
Drukāt

Kas notiek krievu jauniešu galvās?


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Neatkarīgās Latvijas skolā izglītojies jaunietis stundā, pārbaudes darbā un eksāmenā, jautāts par 1940. gada notikumiem, atbildēs “pareizi” – bija Latvijas okupācija, bet drīz vien draugu kompānijā dosies pie “Uzvaras” pieminekļa līksmot par “atbrīvošanu”.


Diemžēl tāds iespaids radās, cenšoties noskaidrot, kāda ir krievu skolēnu attieksme pret vēstures jautājumiem. Kaut latviešu un krievu skolās vēsturi mācās no vienām un tām pašām grāmatām, attieksme pret Latvijas vēsturi ir krasi atšķirīga.

9. maijā arī es devos pie “Uzvaras” pieminekļa, lai, aprunājoties ar tur sastaptajiem jauniešiem, censtos noskaidrot, ar kādu mērķi viņi nākuši pie monumenta, ko vēlas svinēt.

No dzirdētā secināju, ka pamatskolēni par vēstures jautājumiem nav būtiski aizdomājušies un pie pieminekļa vairāk dodas, bara instinkta vadīti; vidusskolēni toties nepiekrīt valsts nostājai par okupāciju un gatavi savu viedokli aizstāvēt. Taču nesen vidusskolu beigušie jau ir samiernieciskāk noskaņoti un teic, ka katrai pusei ir sava taisnība.

 

15 lati veterānam
9maijs7_TS_4

Kāpēc jauni cilvēki gana kuplā skaitā 9. maijā ierodas uz šo pirmkārt jau kara veterāniem veltīto pasākumu? “Šodien taču ir diženi svētki,” par manu neizpratni bija pārsteigts kāds no sarunu biedriem.

Taču galvenais iemesls, kas 9. maijā bija atvedis viņus pie “Uzvaras” pieminekļa, esot vēlme pateikties kara veterāniem par to, ko viņi darījuši. Izturēties ar cieņu pret 9. maiju esot jauno cilvēku pienākums. “Mums šie ir svētki, kad varam pateikties kara dalībniekiem par to, ka viņi karoja, aizstāvēja to, kam ticēja, vēlēt viņiem veselību,” man teica Natālija, kura skolu pabeigusi pirms dažiem gadiem.

Jaunieši nebija nākuši tukšām rokām. Lielākā daļa dalīja veterāniem ziedus, citi ziedoja naudu viņu atbalsta fondā, bet Natālija un viņas draudzene Mlada pat kopā bija savākušas 160 latus, saņemot arī divus pārskaitījumus no Krievijas, un par šo naudu sagatavojušas 16 pārtikas paciņas kara veterāniem, kurās bija eļļa, griķi, rīsi, medus, halva, zefīrs 10 latu vērtībā. Daži veterāni gan no veltes atteikušies, sakot, ka viņiem pašiem visa ir gana.

Kā noprotams, veterānu sveikšana notikusi ne tikai pie pieminekļa, bet arī apmeklējot viņus mājās. “Pirms 9. maija pie manis ieradās divi puiši no krievu skolas, lai apsveiktu kā kara veterānu, kartīti atnesa un naudiņu arī bija savākuši, 15 latus aploksnē iedeva. Viņi sāka ar mani runāt krieviski, es teicu – runāsim latviski, un izrādījās, ka viņi tīri labi prot latviešu valodu,” stāstīja mūsu lasītājs Zigurds Mežavilks.

Atbalstīt cienījama vecuma ļaudis ir labi, taču bažas rada tas, ka liela daļa krievu jauniešu acīmredzami padomju armiju joprojām uztver tikai kā varonīgu cīnītāju un necenšas kritiski izvērtēt PSRS lomu Otrā pasaules kara notikumos.

No sarunām nākas secināt, ka diemžēl jauniešiem bijis maz iespēju attīstīt šo kritisko domāšanu, – ģimenē stāstīts par padomju armijas varonību un mūsu valsts skolā nav izdevies vai nav pat gribēts iemācīties uz to paraudzīties arī ar Latvijas acīm.

 

Stulbās runas 
par okupāciju?

Daļa jauniešu stāstīja: nav bijis tā, ka mājās runātais būtu nonācis pretrunā ar skolā stāstīto un nācies domāt, kam tad ir taisnība, sākt šaubīties par ģimenē dzirdēto. “Mums skolā teica, ka bija Otrais pasaules karš un PSRS uzvarēja,” atcerējās Natālija.

“Es neatbalstu tos, kas ļoti iestājas par 9. maiju kā svētkiem, bet tāpat neatbalstu tos, kas asi iebilst. Ir cilvēki, kam šī diena ir svarīga, un viņiem ir tiesības to svinēt. Uzskatu, ka nevajag traucēt arī tos, kas 16. martā vēlas likt ziedus pie Brīvības pieminekļa,” teica Mlada.

“Es nenosodu nevienā pusē karojošos. Katrs rīkojās saskaņā ar savu pārliecību un apstākļiem, kuros bija,” sacīja Natālija.

Aptuveni desmit jauniešu liels pulciņš pie pieminekļa bija ieradies no Rīgas 40. vidusskolas (šeit un turpmāk minētas skolas saskaņā ar aptaujāto personu teikto; autore nav pārbaudījusi, vai intervētās personas tiešām mācās minētajās mācību iestādēs. – I. K.). Viņi teica: skolā stāstītais no ģimenē runātā daudz neatšķiroties, Latvijas vēstures mācību grāmatās gan rakstot “pavisam ko citu”. “Par Otro pasaules karu šajā grāmatā ir tikai divas lappuses,” sašutis kāds 40. vidusskolas skolēns. “Kamēr par Latvijas okupāciju – veselas 30 lappuses. Man nav skaidrs, kāpēc tas tā.”

“Man nav nekas pret hipotēzi, ko par okupāciju izvirza Latvija, bet man ir interesanti palasīt arī to, ko par to saka citu valstu vēsturnieki,” gudri izteicās cits jaunietis. “Un lielākajai daļai tomēr ir cits viedoklis nekā Latvijai.”

“Es varbūt izteikšos rupji, bet uzskatīt, ka bija okupācija – tā ir stulba pozīcija,” man sacīja Maksims no Rīgas 89. vidusskolas. “Jo Krievija vienmēr ir palīdzējusi Latvijai, nevis okupējusi. Kad sākās karš, latvieši gāja karot Vācijas pusē, bet, kad Krievija vinnēja, pielaizījās.”

Klātesošie skolasbiedri bija noskaņoti piekrītoši. Skolā gan puiši tā nedrīkstot izrunāties. Tad skolotāji draudot ar vieninieku. Jaunieši sūdzas: pedagogiem neesot svarīgas viņu domas. Ja skolā izsaucot, nākoties runāt to, ko nedomā. “Mēs dzīvojam Latvijā, tāpēc skolā jārunā ne tas, ko domājam,” sūdzējās viens no zēniem.

Kāds pedagogs pat ieteicis valdīt mēli, citādi par tādām latviešiem netīkamām runām jaunekļus varot ielikt cietumā.

Tādus vārdus dzirdot, pārņem atskārsme, ka esmu sastapusies ar paralēlo pasauli: kamēr man šķiet, ka dzīvojam vārda un uzskatu brīvības laikmetā, daļa sabiedrības domā, ka Latvijā valda represīvs režīms un tāpat kā padomju laikos dažviet savus uzskatus nākas slēpt. Tā vietā, lai skola mācītu kritiski domāt un nenest līdzi padomju cilvēku klišejas, skola, šķiet, māca aizvērties.

Puiši gan atzina: augsni saviem uzskatiem viņi gūst ne tik daudz no skolas, cik no ģimenes – “vecmāmiņām un vectētiņiem, kuri karoja”.

 

Joprojām padomju skolotājas?

Privātās Rīgas Tehnolingvistiskās ģimnāzijas skolniece Valērija ir neizpratnē, kā sabiedrībā ir neviennozīmīga attieksme pret “Uzvaras” pieminekli
un 9. maija svinībām – karā taču cietušas visas tautas, visiem jāpriecājas par tā beigām. Un kāds uzvarai karā sakars ar okupāciju?

“Tas, ka vēstures mācību grāmatā rakstīts viens, bet es domāju ko citu, mani nesatrauc. Daudzās grāmatās taču rakstīts kas tāds, kam es nepiekrītu,” viņa turpināja.
 Skolotājs gan stundās Latvijas vēstures mācību grāmatu neizmantojot, bet lietojot kādus citus materiālus, turklāt nesaka, ka Latvija bijusi okupēta.

Arī Arsens un Kirils no Rīgas Purvciema vidusskolas stāstīja, ka vēsturi mācās ne pēc grāmatas, bet stundās uzzina par “dažādiem viedokļiem”. Mēdzot būt arī diskusijas par to, kas tad īsti Latvijā noticis pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. “Es pats uzskatu, ka okupācijas nebija, un vairākums manu klasesbiedru domā tāpat,” neslēpa Arsens. Vēl daļa savu viedokli nepaužot, bet citiem esot vienalga, vai okupācija bija vai nebija. Skolotāja vairāk pārstāvot “padomju valsts pozīciju”. Arī Arsens un Kirils pie pieminekļa ne tikai svinēja, bet parasti arī iesaistās pasākuma organizēšanā un teritorijas sakopšanā vakara noslēgumā. Arsens apzinās, ka Otrais pasaules karš nav tikai varonība, uzvara tajā saistās ar daudziem upuriem.

Citi satiktie jaunieši man stāstīja, ka skolā vēsture mācīta neitrāli – padomju armija nav slavināta, taču nav arī apgalvots, ka okupācija bijusi. Pedagogi tikai teikuši, ka ir tāds viedoklis, ka bijusi okupācija.

Satiku arī meitenes, kas neslēpa, ka doties pie pieminekļa 9. maijā viņām ieteikts tieši skolā.

 

Reaģē 
tikai uz sūdzībām

Pēdējā mācību gada laikā Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) aptaujāja skolēnus, viņi vecākus, skolotājus un skolu vadību, cenšoties noskaidrot, kā skolās norit audzināšanas darbs. No 277 skolām, kurās tika veikta anketēšana, 75 bija mazākumtautību skolas, vēl 49 – skolas, kurās iespējams izglītoties gan latviešu, gan krievu valodā.

Vai anketēšana parādīja kādas būtiskas atšķirības attieksmē pret valsti, tās vēsturi latviešu un mazākumtautību skolās? IKVD Uzraudzības departamenta direktora vietniece Aiva Kenkle atbildēja: “Būtiskas atšķirības anketēšanas dati neparādīja.”

Skolēniem jautāja arī par mīļākajiem vēstures priekšmetiem, un izrādījās, ka mazākumtautību skolās vēstures stundas ir pat iemīļotākas nekā latviešu skolās.

Vai šāda analīze parāda to, kas patiesībā notiek krievu skolās? To nesteidz apgalvot ne pētījuma autori, kas atzīst, ka “analītiskajā izpētē nav datu, lai pateiktu, kāda vēsturisko notikumu interpretācija ir dominējošā mazākumtautību programmu skolēniem”, ne Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete, kas norāda:

“Ar civilizētā sabiedrībā pieņemtām metodēm grūti izkontrolēt, kas patiesībā notiek šajās skolās. Policejiskas metodes radītu tikai vēl lielāku pretestību.”

IKVD arī bilst: dienestam šobrīd trūkst finansējuma plānotām pārbaudēm. Tas reaģē tikai uz sūdzībām. Ja kādi vecāki sūdzētos, ka bērns skolā tiek audzināts pretvalstiskā garā, pārbaudes būtu, bet bez sūdzības neko nevar iesākt.

 

Sabiedrībā 
jādiskutē vairāk

Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās un profesionālās izglītības departamenta vadītāja Evija Papule uzskata, ka vēstures izpratnei būtu jāuzlabojas jau tāpēc vien, ka tagad pamatskolās Latvijas vēsture tiek mācīta atsevišķi. Tas gan nākšot par labu ne tikai krievu, bet arī latviešu bērnu zināšanām.

Uz skolām būtu jāiet vēstures studentiem un jādiskutē ar jauniešiem par pagātnes notikumiem. “Taču skola vien nevar visu mainīt. Skolēni ļoti ietekmējas gan no ģimenes, gan dažādu ekstrēmu uzskatu paudējiem,” norāda E. Papule. Viņasprāt, sabiedrībā vispār vairāk jārunā par Latvijas vēsturi, arī jādiskutē vairāk. Labāk lai jaunietis atklāti pasaka savus uzskatus nekā patur tos pie sevis. Vairāk informācijas par Latvijas vēsturi būtu jāpublicē internetā.

E. Papule, kas bija atbildīgā amatā IZM pirms desmit gadiem, kad notika aktīvi protesti pret mācībām latviešu valodā, uzskata, ka toreizējie protestu organizētāji lieliski mācējuši krievu jauniešus aizraut. Valsts politikas veidotājiem būtu no tā ko pamācīties.

Bet ko IZM var darīt, lai skolās nebūtu valstij nelojālu skolotāju? “Ar skolotājiem jārunā atkal un atkal,” tā E. Papule.

Anketas arī atklāja, ka vienlīdz aktīvi Latvijas valsts svētku svinētāji sastopami gan latviešu, gan mazākumtautību skolās. 18. novembris saskaņā ar anketēšanas datiem ir vienlīdz svarīgs abu grupu skolēniem. Lāčplēša diena gan populārāka ir latviešu skolēnu vidū.

Pie pieminekļa sastaptie jaunieši lielākoties atzina, ka arī 18. novembris viņiem ir svētki, jo “mēs taču esam dzimuši šajā valstī”, bet bija arī tādi, kuri atzina, ka neatkarīgās Latvijas dzimšanas dienu nesvin. Diemžēl nācās dzirdēt stāstus, ka arī skolā nav valsts svētku pasākumu. Piederība Latvijai un tās atzīšana aprobežojas tikai ar Valsts prezidenta ģīmetni, ģerboni un himnu, kas izkārti redzamākajā vietā. “Pokazuha (ārišķība – no krievu val.),” smīnot saka kāds no maniem sarunu biedriem.

 

Labi piemēri ir

Starptautiskā vēstures konkursa “Vēsture ap mums” uzvarētāja Anas-tasija Smirnova mācās Rīgas 72. vidusskolā – krievu skolā. Daudz bērnu, kuri tajā mācās, gan nāk no jauktajām ģimenēm. Anastasija stāsta: “Ir tā, ka skolā daļa bērnu iebilst, ja skolotāja runā par Latvijas okupāciju. Man vārdus “Latvija nebija okupēta” ir sāpīgi dzirdēt, jo manas ģimenes vēsture liecina, ka okupācija bija.”

Pozitīvi ir arī tas, ka jaunsardzes vienības tiek dibinātas ne tikai latviešu skolās. Jaunsardzes pašpārvaldes vadītājs Pauls Maurers teic, ka jaunsardzes pasākumos nekad nav jauniešu strīdu par vēstures izpratni. Jaunsargi visi ir patrioti neatkarīgi no etniskās izcelsmes. Taču pa vidu jaunajiem 9. maija glorificētājiem un patriotiem ir pelēkā masa, kam nav sava viedokļa, tikai saklausītas “gudrības”. Valstij jāstrādā, lai “pelēkie” pieņemtu Latvijas valsts vērtības.

 

Pieredze

Latviešu valodas sarunvalodu ir iemācījušies

Anita Krila (vārds mainīts), latviešu valodas skolotāja kādā Rīgas mazākumtautību skolā: “Skolā strādā tikai trīs skolotājas latvietes, bet nekad neesmu dzirdējusi, ka skolēni vai mani kolēģi paustu kādus Latvijas valstij nelojālus uzskatus. Taču, protams, nezinu, ko viņi runā, kad manis nav klāt. Tikpat kā nedzirdu no skolēniem iebildumus par to, ka jāmācās latviešu valoda. Viņi zina manu nostāju: katra valoda ir bagātība, un nav par to ko diskutēt. Ja atnāk kāds no citas skolas, gadās, ka negrib mācīties. Bet tie ir tādi bērni, kuri ne tikai latviešu valodu – viņi neko negrib mācīties un tā klīst no vienas skolas uz otru.

Lielākā daļa skolēnu latviešu valodas sarunvalodu zina labi, bet ar literāro tekstu lasīšanu gan iet grūti. Elitārajās skolās varbūt bērniem vecāki ir izglītotāki, labi prot latviešu valodu, tad bērns var paprasīt padomu. Manā mikrorajona skolā bērniem vecāki vismaz latviešu valodā nespēj palīdzēt.

Daudziem turklāt vecāki ārzemēs, palikuši ar septiņdesmitgadīgu omi, kas gribēdama nevar palīdzēt. Jūtami labāk valodu apgūst tie, kuriem ir iespēja ikdienā kontaktēties ar latviešiem.

Ir bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Tāds uz skolu atnāk neēdis. Cik gan rožaina attieksme viņam var būt pret valsti? Bērns domā tikai par to, kā ātrāk pabeigt skolu un tikt prom no mājām, arī no Latvijas…”

 

 

Viedoklis

Kā panākt jauniešos vienotu vēstures izpratni un audzināt Latvijas patriotus arī mazākumtautību skolās?

Ina Druviete, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja: “Jārēķinās, ka mazākumtautību skolu spektrs ir ļoti plašs. Esmu redzējusi izcilus piemērus, kad mazākumtautību skolas ļoti labi iekļāvušās kopējā sistēmā, un arī sliktus piemērus.

Valsts var noteikt vadlīnijas, bet kas notiek klasē, tas lielā mērā ir skolotāja un skolas vadības ziņā. To, ka valsts iespējas ko ietekmēt ir ļoti mazas, pierāda kaut vai gadījums ar valstij nelojālo skolotāju, kurš, pēc manā rīcībā esošās informācijas, tā arī turpina strādāt Rīgas 40. vidusskolā.

Ja visu laiku runāsim, ka krievi ir tie sliktie, konfrontācija tikai pastiprināsies. Tāpēc jābūt ļoti smalkjūtīgiem un uzmanīgiem.

Runājot pat patriotismu, ne jau tikai skola to veido. Skolai būs ļoti grūti veidot patriotismu, ja ģimene, vide un arī mediji centīsies radīt jauniešos citu attieksmi pret valsti.”

 

Pareizo atbildi zina

Sastaptie jaunieši atzina, ka viņi zina, kāda ir skolā vai eksāmenā sniedzamā pareizā atbilde par Latvijas 20. gadsimta vēstures sāpīgākajām lappusēm.

“Ja es kārtotu vēstures eksāmenu, tajā atbildētu, ka okupācija bija. Taču savu viedokli paturētu pie sevis,” neslēpa Kirils. “Varbūt nedaudz mani uztrauktu tas, ka atbilde ir pretrunā ar manām īstajām domām, bet nevajag taisīt no tā problēmu.”

To, ka skolā krievu skolēni māk atbildēt pareizi, apliecina vidusskolas absolventu kārtotie centralizēto eksāmenu vēsturē un 9. klases absolventu pārbaudījuma vēsturē rezultāti. Izrādās, krievu skolu absolventi eksāmenus vēsturē kārto labāk nekā latviešu skolu beidzēji. Tā centralizēto eksāmenu vēsturē pērn krievu jaunieši nokārtojuši, vidēji sniedzot 59,2 procentus pareizu atbilžu, bet latviešu skolu absolventi atbildējuši pareizi 56,8 procentos gadījumu. Vēstures eksāmens vidusskolas beidzējiem ir izvēles eksāmens, līdz ar to tas nav uzspiests. Tomēr mazākumtautību skolu absolventu interese par iespēju to kārtot ir diezgan liela, stāsta Valsts izglītības un satura centra pārstāve Kristīne Ilgaža. Jo sevišķi savas zināšanas vēsturē vēlas apliecināt profesionālo vidusskolu absolventi.


Jau rakstīju, ka pērn eksāmena uzdevumā, runājot par 1940. gada notikumiem, gan bija izmantots termins “inkorporācija”, bet pirms diviem gadiem lietoti gan jēdziens “okupācija”, gan “inkorporācija” kā okupācijas sekas.

Obligāta ir vēstures zināšanu pārbaude, beidzot 9. klasi. 2011./2012. mācību gadā vislabākos rezultātus uzrādīja tieši mazākumtautību – poļu, ukraiņu u. c. (izņemot krievu) – skolu beidzēji, kuru vidējais rezultāts bija 73,83 savāktie procentpunkti. Sekoja krievu skolu absolventi ar 69,11 procentpunktiem un tikai tad – ar 65,58 procentpunktiem sekoja latviešu skolu absolventi. Krievu skolu skolēniem jāpilda tādi paši uzdevumi kā latviešu skolās izglītojamiem. Tikai teksts tiek iztulkots krieviski. Apskatot pērnā gada uzdevumus, redzams, ka tajos daudz runāts tieši par 20. gadsimta notikumiem, minēts arī, ka Molotova–Ribentropa pakts noveda pie Latvijas okupācijas. Pildot eksāmena testu, skolēniem jāprot secināt, ka teksts par pakta noslēgšanu saistāms ar karikatūru, kur ironizēts par Hitlera un Staļina precībām.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+