Latvijā
Politika

Kas notiek Ordeņu kapitula aizkulisēs 16

Ordeņu kapituls neizpauž pieteikumu iesniedzējiem, kāpēc konkrētajai personai augstākais valsts apbalvojums tiek atteikts. Tomēr nav tā, ka par to pilnīgi neko nav iespējams uzzināt un arī loģiski izsecināt.

Ordeņu kapituls ir tiesīgs pieprasīt un saņemt no valsts un pašvaldību ie­stādēm, kā arī no citām juridiskajām personām bezmaksas informāciju par apbalvošanai ieteiktajām personām. Neoficiāli zināms, ka šo iestāžu vidū ir drošības iestādes, kurām ir būtiska nozīme pieteikto personu vērtēšanā. Pat tāds kritērijs kā nosliece uz alkoholismu var kļūt par šķērsli ordeņa saņemšanai.

Nereti viedoklis tiekot prasīts arī Ārlietu ministrijai un nevalstiskajām organizācijām. Ja apbalvošanai izvirzītā persona ir iesaistīta kādā strīdā, tad gandrīz simtprocentīgi skaidrs, ka sekošot atteikums, jo valsts augstākie apbalvojumi nedrīkst kļūt par strīdu atbalstīšanas instrumentu. Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga mēdza atgādināt, ka nevis ordenis daiļo cilvēku, bet cilvēks – ordeni. iespējams, strīdi bija viens no iemesliem, kāpēc nesen publiskotajā apbalvoto sarakstā netika iekļauts Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzeja, Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir” valdes priekšsēdētājs rabīns Menahems Barkahans. “Šamir” nav Ebreju draudžu un kopienu padomē, ko vada Rietumu bankas baņķieris Arkādijs Suharenko, un abu organizāciju vadībai ir smagas domstarpības vairākos būtiskos jautājumos, tostarp arī ebreju īpašumu restitūcijas lietā. Patlaban to starpā norit pat tiesvedība. Taču tajā pašā laikā nevar noliegt arī politisko pieskaņu potenciālo apbalvojamo vērtēšanā. Zināms, ka ASV īpašie sūtņi holokausta jautājumos, kuri viesojušies Latvijā, uztur attiecības ar Suharenko, nevis rabīna vadīto organizāciju. Politisks smārds savulaik bija jūtams arī pret apbalvojumam izvirzīto Martu Cakari – baltiešu leģionāru žēlsirdīgo māsu Zviedrijā, leģendāru personību, kuru savos darbos ne reizi vien pieminējusi Zenta Mauriņa, bet kurai atteica piešķirt valsts augstāko apbalvojumu.

Kaut gan kapitula nolikumā norādīts, ka lēmums ir pieņemts, ja vairākums no klātesošajiem balsstiesīgajiem balsojuši “par”, tomēr neoficiāli zināms, ka Ordeņu kapituls, pieņemot lēmumu, ievēro “consensus” jeb vienprātības principu – ja kaut viens no kapitula locekļiem ir pret ordeņa piešķiršanu, pamatojot savu viedokli ar vērā ņemamiem argumentiem, persona apbalvojumu nesaņem.

“Ordeņa kapituls izskata pilnīgi visus saņemtos iesniegumus, vienalga, cik cilvēku šo iesniegumu ir parakstījuši. Publisks parakstu vākšanas process kandidāta atbalstam vēl nav arguments pozitīvam lēmumam, tas var pat kaitēt. Gadījies arī, kad divi cilvēki lūdz piešķirt ordeni viens otram,” atklāj bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers savā grāmatā “Kas es esmu”.

Ordeņa kapituls negatīvi raugās, ja organizācijas vai personas atsūta kandidātu listi, nevis katram cilvēkam atsevišķu pieteikumu. Parasti šādi kopīgi saraksti, ko atsūtījusi, piemēram, slimnīcas valde vai cita uzņēmuma administrācija, netiekot izskatīti. Tomēr pastāv izņēmumi un tie bija, piemēram, bijušie Bauskas milicijas darbinieki, kuri kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieriem par sevišķiem nopelniem valsts neatkarības aizstāvēšanā. Tomēr visi, kas bija iekļauti sarakstā, apbalvojumu nesaņēma atsevišķu kapitulam nepieņemamu biogrāfisku faktu dēļ.

Ordeņa kapituls drīkst prasīt atsauksmes par apbalvojumam izvirzīto personu viņa darbavietas vadībai. Gadās, kad priekšniecībai skauž, ka ordeni vēlas piešķirt padotajam, nevis augstākajai vadībai. “Reiz apbalvoja pastnieci, kura četrdesmit gadus bez pārtraukuma bija piegādājusi pastu pēc vienām un tām pašām adresēm. Palūdzām atbalstīt šo kandidatūru arī pasta vadībai. Telefona otrā galā gandrīz sašutums: “Kāpēc tieši viņai? Mums te daudz labu pastnieku!” Lūdzām rakstīt arī par citiem, bet nevienu iesniegumu no pasta priekšnieka tā arī nesaņēmām,” atceras eksprezidents Zatlers.

Saistītie raksti

Ne visi cilvēki ir bijuši gandarīti par piešķirto valsts apbalvojumu un no tā atteikušies. Piemēram, Jaunā Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis to nevēlējās saņemt no Valsts prezidenta Valda Zatlera rokām, bet piekrita, ka to pasniedz nākamais valsts prezidents Andris Bērziņš. Taču PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece Lidija Lasmane-Doroņina Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa laikā piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni nevēlas saņemt līdz pat šim brīdim. Viņa atceras, ka bijusi izsaukta tikties ar tā laika Ordeņu domi un arī prezidentu Ulmani, kurš vēlējies noskaidrot atteikuma motivāciju. “Paskaidroju, ka, strādājot Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, uzzināju, ka augstāko valsts apbalvojumu nolemts piešķirt arī četriem bijušajiem VDK aģentiem. Ulmanis interesējās: kuriem? Taču likums man aizliedza šo informāciju izpaust trešajām personām. Toreiz, motivējot savu atteikumu, es vienlaikus rosināju, lai Valsts prezidents palīdz noorganizēt sarunu, kurā iesaistītu arī bijušos aģentus un kopīgi varētu tikt galā ar to mūžīgo naidu pret bijušajiem čekistiem. Ja toreiz tas būtu izdarīts, šodien mēs būtu krietni tālāk,” secina L. Lasmane-Doroņina.

Toreiz Einars Repše, kurš bija iekļauts Ordeņu domē, norādījis, ka, lūk, ASV prezidentu Bilu Klintonu (prezidents viesojās Latvijā 1994. gada jūlijā) pavadošās personas izsvītrojušas no svinīgo vakariņu saraksta personas, kas pārstāv Latviju, bet kurām Klintons nevēlas spiest roku, turpretī dome bez aizspriedumiem piešķir augstākos valsts apbalvojumus bijušajiem čekistiem.

 

LA.lv