Kas notiks Eiropā pēc Merkeles? 4
Nākamgad Vācijā būs federālās vēlēšanas un jaunais Bundestāgs izraudzīs valsts nākamo kancleru. Vai Angelai Merkelei izdosies saglabāt amatu – šobrīd viņai un Kristīgo demokrātu savienībai (CDU) neklājas labi. Viens ir skaidrs: Vācijas kanclers vairs nebūs de facto Eiropas kanclers. Tas būtiski izmainīs lietu kārtību Eiropā – daļēji uz labu. Taču pārrāvums var būt nelāgs.
No Kola un Šrēdera līdz Merkelei
Vācijas kancleram nebija neizbēgami jāiegūst tik liela ietekme Eiropas Savienībā. To panāca kanclers Helmūts Kols. Pārraudzījis Vācijas apvienošanu 1989. – 1990. gadā, viņš pievērsās paša par vēsturisku uzdevumu uzskatītajam Eiropas apvienošanas uzdevumam. Kols vadīja Eiropu no Māstrihtas līguma 1991. gadā līdz izšķirošajiem lēmumiem par eiro izveidi 1998. gadā. Eiropas vienotās valūtas plāns šajos gados varēja vairākkārt iznīkt. Kola tuvs sabiedrotais Volfgangs Šoible, kurš tagad ir Vācijas finanšu ministrs, 1994. gadā apgalvoja, ka tikai piecas valstis – neietverot Itāliju – bija gatavas ieviest vienoto valūtu. Taču Kols uzstāja, ka process ir jāturpina, ietverot arī Itāliju. Kola pēctecis Gerhards Šrēders ieņēma ļoti atšķirīgu nostāju. Nebūdams personisko atmiņu gūstā par Otro pasaules karu – tāpat kā arvien lielāka vācu sabiedrības daļa –, viņš bija pārliecināts, ka Vācija var paļauties uz sevi, bez pastāvīgas saikņu apliecināšanas ar Eiropu. Šrēders aktīvi aizstāvēja Vācijas nacionālās intereses. Viņš kritizēja Eiropas Centrālo banku, kad tā turēja pārāk augstas procentu likmes. Viņa valdība izaicināja Eiropas finanšu noteikumus, ko toreizējais Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi bija nodēvējis par “muļķīgiem”. Vācijas ekonomika bija apsīkusi, un plašāki taupības pasākumi būtu radījuši vēl lielāku un, iespējams, ilgtermiņa kaitējumu. Šrēders gandrīz sagrāva ES firmu pārņemšanas noteikumus, lai aizsargātu autobūves kompāniju “Volkswagen”. Viņa vienīgais “proeiropeiskais” žests bija Grieķijas uzaicināšana eirozonā.
“Eiropas kanclere” ar Vācijas interesēm
Savas valdīšanas sākumā 2005. gada novembrī Merkele vairāk likās atgādinām Šrēderu nekā Kolu. Būdama jaunāka par Šrēderu un uzaugusi Austrumvācijā, viņa bija vēl mazāk saistīta ar “pēckara Eiropas” svarīgumu kā laika, tā ģeogrāfijas ziņā. Nejūtot vajadzību pastāvīgi apliecināt savu “proeiropeisko” nostāju, viņa darbojās vienkārši kā Vācijas kanclere. Sākumā viss gāja labi. Eiropas valstis – tajā skaitā Vācija – izmantoja milzīgo globālo ekonomisko un finanšu burbuli. Gandrīz katrai valstij izvairoties no fiskālo noteikumu ievērošanas, eiropieši ticēja, ka eiro uztur ekonomisko augsmi un galu galā novedīs viņus līdz politiskai savienībai. Īsi sakot, Eiropai nevajadzēja kancleru. Viss mainījās pēc 2008. gada globālās ekonomiskās lejupslīdes, kas atklāja vājās vietas monetārās savienības struktūrā. Līdz ar kaitējumu no globālās ekonomikas likstām eirozona sadūrās ar briestošo Grieķijas valdības bankrotu. 2010. gada martā kļuva skaidrs, ka Grieķijas krīze pati par sevi neatrisināsies, un Merkele lēni, bet pārliecinoši pārņēma vadību. Viņu nesajūsmināja šis uzdevums. Gluži otrādi, viņa darbojās ar pieņēmumu, ka eiro ir “elles mašīna” – juceklis un nasta viņai un viņas valstij. Bet viņai bija niecīga izvēle; kad vien vajadzēja pieņemt svarīgu lēmumu par krīzes pārvaldību, visas acis pievērsās viņai.
Merkele darbojās kā Eiropas kanclere, bet vienmēr centrā paturēja Vācijas intereses. Viņa saprata, ka vācu sabiedrība necietīs tās nodokļu izlietošanu Eiropai. Īpašu neapmierinātību izraisīja nemitīgie aizdevumi Grieķijai. Tāpēc Merkele paveica nepieciešamo minimumu – tikai tik daudz, lai nepieļautu sabrukumu, bet daudz par maz, lai izbeigtu Grieķijas vai plašāko eirozonas krīzi. Bīstamā krīze turpinājās, un Itālijas banku sektorā iezīmējās “Eiropas lūzuma līnija”. Merkele ieņēma principiālu nostāju bēgļu krīzes jautājumā, uzņemot Vācijā vairāk nekā miljonu patvēruma meklētāju. Bet viņa to darīja bez konsultēšanās ar Eiropas partneriem vai pašas valsts iedzīvotājiem. Federālo zemju landtāgu vēlēšanās CDU ir cietusi virkni pazemojošu zaudējumu, panākumus gūstot galēji labējai partijai “AfD” (“Alternatīva Vācijai”), kas apvieno eiroskeptiķus un Merkeles liberālās imigrācijas politikas pretiniekus.
Pagaidām Merkele saglabā savu lomu kā de facto Eiropas kanclere, jo vienkārši nav alternatīvas. Itālijas premjerministrs Mateo Renci apspriežas ar Merkeli, kad viņam vajag “elastību” budžeta noteikumos. Britānijas premjerministre Terēze Meja pirmajā oficiālajā ārzemju braucienā devās uz Berlīni. Taču kā Vācija, tā Eiropa mainās. Partijas “AfD” nesenie panākumi ir uzjundījuši ksenofobisku noskaņojumu. Pat tad, ja Merkele paliek Vācijas kaclera amatā pēc vēlēšanām nākamgad, atbalsts viņai būs daudz vājāks. Eiropas ekonomikā turpinās lejupslīde, Itālijas lūzuma līnijai draudot ar satricinājumiem visai Eiropai. Uzticība ES iestādēm ir izsīkusi, un tirdzniecības sakari starp Eiropas valstīm ir apsīkuši, eksportētājiem raugoties uz straujāk augošiem tirgiem Āzijā un ASV. Vācijas nākamajam kancleram, lai kas tas būtu, nebūs ne Vācijas atbalsta, ne Eiropas piekrišanas kalpot kā Eiropas kancleram. Taču visas sekas varētu nebūt sliktas. Bez konkrēta atbildīgā “muļķīgie” ES fiskālie noteikumi varētu tikt vieglāk ignorēti. Šāda nacionālās suverenitātes paplašināšana varētu būt pozitīva attīstība, ja tā ved uz “atbildīgu nacionālismu”, kā to apzīmējis Hārvarda universitātes profesors Lerijs Samerss. Eirozonas valdībām būs jākalpo saviem pilsoņiem, nevis kādam abstraktam Eiropas ideālam, un jādzīvo pēc vēlēšanu urnu un tirgus disciplīnas.
Ašoka Modijs, SVF pārstāvniecības bijušais vadītājs Vācijā un Īrijā, Prinstonas universitātes ekonomikas profesors
© Project Syndicate
Tulkojis Valdis Bērziņš
