Pasaulē

Kas notiks Kubā pēc Kastro? 16


Fidela Kastro portrets pie Kubas vēstniecības ēkas Čīles galvaspilsētā Santjago.
Fidela Kastro portrets pie Kubas vēstniecības ēkas Čīles galvaspilsētā Santjago.
Foto – AFP/LETA

Sestdien 90 gadu vecumā miris Kubas komunistiskās revolūcijas simbols Fidels Kastro, kas valdīja pusgadsimtu – no 1959. līdz 2008. gadam – un vēl trīs gadus, ja pieskaita atrašanos kompartijas vadoņa amatā līdz 2011. gadam. ASV specdienesti esot izplānojuši vairākus simtus atentāta mēģinājumu pret Kastro, taču viņš pārdzīvoja desmit ASV prezidentus no Eizenhauera līdz Obamam. 1961. gadā Kastro armija sakāva ASV atbalstītos kubiešu emigrantu kaujiniekus, kas bija izcēlušies Kubas piekrastē. 1962. gadā Fidels esot bijis gatavs dot pavēli raidīt Kubā izvietotās padomju raķetes pret ASV, un tikai Kremļa politiskā ugunsdzēsēja Anastasa Mikojana steidzama ierašanās Havanā palīdzēja apvaldīt emocijas un novērst varbūtēju kodollielvaru sadursmi. Krīzes karstumā Kastro nosūtīja telegrammu Maskavai, mudinot Padomju Savienību sākt kodolkaru pret ASV, ja ASV iebruktu Kubā. Acīmredzot viņš uzskatīja, ka Maskava būtu gatava sākt karu un riskēt ar pašas iznīcību, lai aizsargātu Kubu. Hruščova atbilde liecina, ka padomijas vadonim nebija nodoma sākt kodolkaru, lai kas notiktu ar Kubu.

Kastro pieredzēja ASV un Kubas diplomātisko attiecību atjaunošanu 2014. gadā, kas notika ar viņa brāļa un politiskā mantinieka Raula svētību, taču palika imūns pret “amerikāņu imperiālistu medainajām runām”. Kubas varas iestādes izsludinājušas valstī deviņu dienu sēras. Pēc kremācijas Kastro pelni tiks vesti procesijā cauri visai Kubai pirms apbedīšanas 4. decembrī valsts otrajā lielākajā pilsētā Santjago de Kubā kapsētā, kur atdusas Kubas nacionālais varonis Hosē Marti un citi 19. gadsimta neatkarības cīņu vadoņi.

 

Kubieši grib pārmaiņas

Vairākas kubiešu paaudzes ir uzaugušas Kastro režīma laikā, un valstī nav gaidāmas straujas pārmaiņas pēc viņa aiziešanas mūžībā, atzīmē analītiķi. Fidela brālis, 85 gadus vecais Rauls Kastro, ir pārņēmis politisko un militāro varu, drošības dienestam stingri kontrolējot stāvokli valstī un nepieļaujot organizētu opozīciju vai masu nemierus. Taču Kastro nāve iezīmē psiholoģisku atdalīšanos no Kubas pagātnes un vadoņa, kas noteica valsts dzīvi pusgadsimtu. Jūtams milzīgs spiediens, īpaši no jaunākās paaudzes puses, paātrināt pārmaiņu īstenošanu, lai celtu dzīves līmeni un vairotu pilsoniskās brīvības. Pēc ziņas par Kastro nāvi Kubā nebija ne nemieru, ne uzkrītošu sēru izpausmju, atzīmē raidsabiedrība BBC, jo kubieši ir noguruši no revolucionārās retorikas pusgadsimta garumā un vēlas mierīgu dzīvi pasaulei atvērtā valstī. Pārsimt kilometru tālāk Floridas šauruma otrā pusē esošajā Maiami pilsētā, kur apmetušies simtiem tūkstošu kubiešu, kas dažādos laikos un dažādos veidos aizbēguši no “sociālisma paradīzes”, gan bija vērojama līksmība par diktatora nāvi, jo viņa represīvā politika lika daudziem doties trimdā.

 

Fidela māsa nebūs bērēs

Politisko trimdinieku vidū ir arī Kastro māsa Huanita Kastro, kas jau vairākus desmitus gadu dzīvo Maiami. Viņa paziņojusi, ka neapmeklēs Fidela bēres. “Es nepriecājos nepar viena cilvēka nāvi un nepriecāšos arī par to, kuram ir manas ģimenes vārds. Kā Fidela māsa es pārdzīvoju cilvēka zaudējumu, kuram bija tās pašas asinis kā man, taču es nekad neesmu atgriezusies šajā salā un neplānoju to darīt,” Huanita Kastro teica intervijā laikrakstam “El Nuevo Herald”, kas iznāk Maiami. Fidela un Raula Kastro vecākiem bija pavisam septiņi bērni. No tiem 1933. gadā dzimusī Huanita bija vienīgā, kas publiski nostājās opozīcijā Kubas komunistu režīmam, kuru viņas brālis vadījis pusgadsimtu. Huanita Kastro kopš 1964. gada dzīvo Maiami, kur mīt daudz imigrantu no Kubas. Viņa atzinusi, ka ir sadarbojusies ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi neveiksmīgā sazvērestībā ar mērķi gāzt Fidelu. Var nepiekrist Kastro uzskatiem, taču jāatzīst viņa personiskā un politiskā drosme, esot nelielas un mazattīstītas valsts vadītājam, mest izaicinājumu visvarenākajai pasaules valstij tās tiešā tuvumā. Fidels nekad nav vairījies atklāti paust savus uzskatus. Kastro pārdzīvojis neskaitāmus atentātu mēģinājumus, ko rīkoja ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģenti, tajā skaitā mēģinājumu saindēt tabaku kaislīgā smēķētāja cigāros. Pēdējos gados pēc ārstu ieteikuma Fidels centies atturēties no smēķēšanas.

 

Pat draugi vīlušies Kastro režīmā

Fidela Kastro patstāvība un vēršanās pret jebkādu ārzemju spiedienu palīdz viņam saglabāt popularitāti iedzīvotāju vidū, taču nežēlīgā vēršanās pret opozīciju izraisījusi nopietnas bažas viņa ārzemju draugos. Pat agrākie Kastro atbalstītāji, piemēram, Nobela prēmijas laureāts Portugāles rakstnieks Hosē Saramago un Urugvajas rakstnieks Eduardo Galeano, kas reiz slavēja Kubas vadoni kā “nacionālās cieņas simbolu”, pauduši vilšanos par režīma izvērstajām represijām pret citādi domājošajiem. Kubas ekonomika pārdzīvo grūtus laikus. Pēdējos gados bijušas mazas cukurniedru ražas, samazinājusies niķeļa ieguve un sarucis ārzemju tūristu skaits, bet cukurs, niķelis un tūrisms dod lielākos ienākumus valsts kasē. Lai gan Kubai ir panākumi vispārējās izglītības un veselības aprūpes ieviešanā, pēc pusgadsimta valdīšanas Kastro bijis jāatzīst, ka vairākumam no 11 miljoniem viņa tautiešu dzīve ir smaga. Veselības aprūpe un izglītības sistēma ir Kastro režīma lepnums, taču šīs jomas agrāk tika finansētas, galvenokārt pateicoties padomijas dāsnajām subsīdijām “komunisma priekšpostenim Rietumu puslodē”. Kubā ir tikai pusprocents lasītnepratēju, un kubiešu vidējais dzīves ilgums tuvojas 80 gadiem, taču valstī trūkst dzīvokļu, pārtikas, daudzas preces ir normētas, bet preces bez valsts subsīdijām ir pārāk dārgas vairākumam iedzīvotāju. Personisko brīvību ierobežošana likusi meklēt patvērumu ASV pat vadoņa meitai.

 

Ekonomika ideoloģiskos žņaugos

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Havanā izcēlās nemieri, jo pēc padomijas sabrukuma Kuba zaudēja gadu desmitiem no Maskavas saņemtās miljoniem dolāru subsīdijas un valstij draudēja bads. Fidela autoritāte un viņa maģiskā oratora prasme palīdzēja apvaldīt kubiešu emocijas. Pirms dažiem gadiem krītot Čavesa režīmam Venecuēlā, Kuba zaudēja politisko sabiedroto un ekonomisko labvēli, kura sūtītā degviela uzturēja gaismu un vēsinātājus Havanā, vēl atstājot zināmu daļu reeksportam peļņas gūšanai. Fidela Kastro režīma laikā kubiešiem bija pieejami pamata pakalpojumi veselības aprūpes, izglītības un iztikas jomā, taču ideoloģiskos žņaugos turētā valsts ekonomika nīkuļoja. Rauls Kastro atvēra Kubu ārzemju tūristiem, un pērn valsti apmeklēja 3,5 miljoni ārzemnieku, daudz vairāk nekā pirms 1959. gada, kad Fidels slēdza visus kazino un pārņēma viesnīcas. Eksperti uzskata, ka saimnieciskās reformas Kubā varētu paātrināties pēc Fidela Kastro nāves. Šā gada aprīlī Rauls Kastro paziņoja, ka Kuba īstenībā neesot vienpartijas valsts. “Mums ir divas partijas, gluži kā ASV,” teica Rauls. “Ir Fidela jeb Komunistu partija, un manējā, ko varat saukt, kā gribat.” Raulam trūkst brāļa harismas, tāpēc novērotāji uzskata viņu par pārejas laika figūru. Rauls Kastro plānojot atkāpties 2018. gadā un nodot varu 56 gadus vecajam viceprezidentam un kompartijas funkcionāram Migelam Diazam-Kanelam. Analītiķi atzīmē, ka Kubas politisko un ekonomisko nākotni noteiks spēku samērs starp Fidela Kastro spārna stingrās līnijas “pret­imperiālistiem” un Raula Kastro un viņa domubiedru reformistiem.

 

Kas notiks tālāk?

Vadoņa lozungs “Sociālisms vai nāve” joprojām ir daudzviet redzams Kubā. Var uzskatīt par bravūru Kastro vārdus, ka “Kubu var noslaucīt no zemes virsas, bet tā nekad nepadosies iebiedēšanai un nekad necietīs sakāvi”, taču daudziem kubiešiem ir pa prātam vadoņa nelokāmā nostāja. Kubiešu attieksmē pret Kastro vēl joprojām pārsvarā ir revolucionārā jūsma, ko vairo ASV ekonomisko sankciju politika. Šķiet, ja ASV būtu izvēlējušās atvērtu durvju politiku, Kastro režīmam nebūtu iespējas izvirzīt pretamerikānisma saukli kā nāciju vienojošu faktoru. ASV diplomātiskā neelastība un racionāli neizskaidrojams politisks trulums un Kubas revolucionārais maksimālisms un nepiekāpība ir noveduši abu valstu attiecības strupceļā. Kubas valdība ir spērusi pirmos piesardzīgos soļus attiecību atjaunošanā ar ASV, kas bija iesaldētas kopš 1961. gada. ASV prezidents Baraks Obama paziņojis, ka Amerika ir gatava “sniegt draudzības roku” Kubai, taču nav skaidrs, kāda būs jaun­ievēlētā prezidenta Donalda Trampa attieksme.

 

Jezuītu skolas absolvents un azartisks taisnības meklētājs

“Kubai nav vajadzīga ārzemju palīdzība, lai izdzīvotu,” tā vienmēr izaicinošais un neatkarīgais Fidels Kastro mēdza uzrunāt sajūsminātu ļaužu pūli Kubas revolūcijas svētkos 26. jūlijā. Režīmam pakļautā prese neskopojās ar slavinājumiem “dižajam dumpiniekam un stratēģim”, “mūsu slepenajam ierocim”, “pazemoto aizstāvim”, “izturības paraugam”, “neizmērojamas gudrības un optimisma iemiesojumam”, “mūsdienu donam Kihotam”, “nācijas dvēseles turētājam”. Fidela tēvs, trūcīgs zemnieks, ieradās Kubā no Galisijas apgabala Spānijā un kādu laiku bija parasts laukstrādnieks, taču, iekrājis naudu, prata kļūt par 10 000 hekt­āru plašas cukurniedru plantācijas īpašnieku. Spānijā dzīvojis būdā ar māla grīdu, Kubā viņš pamanījās kļūt par latifundistu, par kuru apkarotāju vēlāk kļuva viņa marksistiski noskaņotais dēls. Fidela tēvs varēja atļauties sūtīt dēlu prestižā privātskolā. Fidels beidzis trīs jezuītu ordeņa uzturētas skolas, kur guvis labu klasisko izglītību un arī jezuītisku prasmi ticami noliegt nevēlamo, kas viņam lieti noderējusi gan advokāta praksē, gan valstsvīra darbā. Viņa mīļākie mācību priekšmeti bija vēsture, ģeogrāfija, literatūra. Fidels kļuva par skolas labāko sportistu. Viņam īpaši patika beisbols, basketbols, bokss, peldēšana. Fidels spēlējis Kubas koledžu basketbola izlasē, kur bija labākais spēka uzbrucējs. Beisbolā Fidels bija “pitčers” – bumbas sviedējs. “Es dzīvē vienmēr esmu bijis servētājs, kas ievada bumbu spēlē, nevis to uztver,” saka Fidels, jaunībā atlēts, bet vēlāk spilgts orators ar spēcīgu argumentāciju. Par efektīvāko politiskās cīņas metodi viņš uzskatīja vēršanos pie tautas masām ar dedzīgām runām. 1949. gadā, kad Fidels tikko bija sācis studijas Havanas universitātē, viņam tika piedāvāts 5000 dolāru avanss, lai parakstītu līgumu par spēlēšanu populārajā Ņujorkas “Giants” beisbola komandā. Komandas pārstāvis nespēja noticēt atteikumam: “Nekad agrāk neviens no Latīņamerikas nebija mums teicis “nē”.” Taču Fidels uzskatīja, ka viņa misija ir pabeigt Hosē Marti 19. gadsimtā aizsākto revolūciju.

24 gadu vecumā Fidels kļuva par tiesību doktoru Havanas universitātē un būtu varējis bez bēdām baudīt dzīvi, taču izvēlējās dumpinieka ceļu. Visu mūžu viņš bijis azartisks taisnības meklētājs, sākot ar valstiski svarīgiem sociāliem jautājumiem un beidzot ar personiskā goda un cieņas aizstāvēšanu, nekad nepiedodot pāridarījumus un nepiekāpjoties nevienā politiskā diskusijā vai personiskā konfliktā.” Viņa iemīļotākais teiciens: “Gods augstāks par visu.” Viņš agri apprecējās, tomēr revolucionāra gaitas drīz noveda pie šķiršanās. Viņa sieva neizturēja savas ģimenes spiedienu un pameta Fidelu. Divus gadus nostrādājis par juristu un bez panākumiem mēģinājis panākt varas maiņu tiesiskā ceļā, 1953. gadā viņš vadīja partizānu uzbrukumu diktatora Batistas garnizonam Santjago pilsētā. Fidelu notvēra, un divus gadus viņš pavadīja ieslodzījumā Kubā, tad – trimdā Meksikā un ASV. Tiesā 1953. gada oktobrī viņš teica savu slaveno aizstāvības runu, kas beidzās ar vārdiem “vēsture mani attaisnos”. Šī runa neapšaubāmi ir spožs oratora mākslas paraugs, taču revolucionārā dedzība un mesiāniskais priekšstats par sociālistisko Kubu kā pretsvaru kapitālistiskajai ASV pusgadsimtu liedza Kastro racionāli izvērtēt savas valsts iespējas un pievērsties saimnieciskās dzīves sakārtošanai.

LA.lv