Kas patiesībā bija partizāns Ramanausks? Skandāls nerimst 1
Viļņas pilsētas rajona tiesa atcēlusi Lietuvas Ģenerālprokuratūras lēmumu atteikties ierosināt krimināllietu par rakstnieces un sabiedrisko attiecību speciālistes Rūtas Vanagaites apgalvojumiem attiecībā uz vienu no lietuviešu nacionālo partizānu kustības komandieriem – Ādolfu Ramanausku-Vanagu, tāpēc Ģenerālprokuratūrai sie izteikumi būs jāizvērtē atkārtoti, raksta portāls “Lrytas.lt”.
Kā ziņots, oktobra nogalē Lietuvas sabiedrībā asu reakciju izraisīja Vanagaites publiskie apgalvojumi, ka Ramanausks-Vanags – patiesībā “nav nekāds varonis”, bet, iespējams, parakstījis sadarbības līgumu ar padomju okupācijas varas drošības dienestiem un pēc apcietināšanas 1956.gadā nevis spīdzināts, bet mēģinājis izdarīt pašnāvību. Savukārt viņas dzīvesdraugs, Simona Vīzentāla centra direktors Jeruzalemē Efraims Zurofs izteicās, ka Ramanausks-Vanags, iespējams, bijis saistīts ar ebreju holokaustu.
Lietuvas vēsturnieki vienprātīgi uzsvēra, ka šie apgalvojumi neatbilst patiesībai. Viņi atsaucās uz publiski pieejamām mediķu uzziņām, kas neatstāj nekādu iemeslu apšaubīt, ka Ramanausks-Vanags ticis nežēlīgi spīdzināts, un vienlaikus norādīja, ka nav nekādu datu, ka viņš būtu piedalījies holokaustā.
Arī plašāka sabiedrība uz Vanagaites apgalvojumiem reaģēja asi. Cita starpā apgāds “Alma littera” pavēstīja, ka pārtrauc sadarbību ar rakstnieci, norobežojas no viņas izteikumiem un izņem no apgrozības visus viņas darbus, kuru skaitā ir arī pērn izdotā un visai pretrunīgi vērtētā grāmata “Mūsējie”, kurā viņa pievēršas jautājumam par lietuviešu dalību ebreju holokaustā, cita starpā daudz atsaucoties uz PSRS Valsts drošības komiteju (VDK) nopratināšanas protokoliem un tā izpelnoties vēsturnieku kritiku par neprofesionālismu un paviršību.
Novembra sākumā Vanagaite atklātā vēstulē atzinās, ka izplatījusi nepatiesus apgalvojumus, un pauda dziļu nožēlu par saviem “pārsteidzīgajiem un augstprātīgajiem komentāriem”.
10.novembrī Ģenerālprokuratūra noraidīja Lietuvas Brīvības cīņas kustības pieprasījumu sākt pirmstiesas izmeklēšanu par mirušas personas piemiņas nomelnošanu. Tā norādīja, ka Vanagaites izteikumi nevar tikt atzīti par noziegumu, jo nav datu, ka viņa būtu apzināti izplatījusi nepatiesus izdomājumus nolūkā aizskart personas cieņu un godu. Saskaņā ar prokuratūras atzinumu Vanagaites izteikumi vērtējami tikai no ētikas un morāles viedokļa.
Alītas skolotāju semināra pasniedzējs Ramanausks partizānu kustībā iesaistījās 1945.gada pavasarī, sākoties otrajai padomju okupācijai. 1948.gadā viņš tika ievēlēts par Dienvidlietuvas partizānu apriņķa komandieri. 1956.gadā Ramanausks un viņa sieva Kauņā tika apcietināti un gadu vēlāk viņam izpildīts nāvessods. Cietuma mediķu rakstītie dokumenti liecina, ka jau drīz pēc aizturēšanas viņš nežēlīgi spīdzināts, faktiski kastrēts, viņam izdurta acs un viņš bijis gandrīz komas stāvoklī.
Kā skaidrojis Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās pētījumu centra vēsturnieks Darjus Juodis, Ramanausks ticis vervēts sadarbībai ar okupācijas varas drošības dienestu, kura redzeslokā viņš nonācis saistībā ar semināra audzēkņu izspēlētu joku ap Ļeņina krūšutēlu.
Viņam pieprasīts ziņot par audzēkņiem un, nevēlēdamies to darīt, viņš aizgājis mežā. Kā izteicies Juodis, ja partizānu lietas lasītu tā, kā to darījusi Vanagaite, katru dienu varētu nākt klajā ar kādu “sensāciju”.
Novembra vidū Lietuvas Seims nolēma pasludināt 2018.gadu par Ramanauska-Vanaga piemiņas gadu, jo nākamgad aprit 100 gadi kopš viņa dzimšanas.
