Kas patiesībā notiek ar Latvijas Vēstures institūtu? 2
GUNTIS ZEMĪTIS
Pēc tam, kad tika publiskots Latvijas zinātnisko institūciju starptautiskais vērtējums, un mēs vēsturnieki, izteicām neapmierinātību par dažiem ārzemju ekspertu atzinumiem, esam saņēmuši lielu atbalstu – gan no kolēģiem, gan sabiedrības. Īpašs paldies “Latvijas Avīzei”, kura vienmēr izrādījusi interesi par Latvijas humanitārajām zinātnēm un to institūciju, kuras strādā šai jomā, likteni. Paldies par atbalstu noteikti pienākas mūsu draugiem un sadarbības partneriem no Turaidas muzejrezervāta, Cēsu vēstures muzeja, vēsturniekam Valdim Bērziņam un daudziem citiem.
Šāds atbalsts kārtējo reizi apliecina, ka humanitāro institūtu darbības gala produktu – ietekmi uz sabiedrību, nav iespējams tik viegli izmērīt, un mēs ar zināmu pārliecību varam teikt, ka tā ir lielāka nekā ārzemju ekspertu piešķirtie divi punkti. Mūsu pārliecību par institūta darba nozīmīgumu, neapšaubāmi stiprinājis arī Latvijai nedraudzīgajos medijos izskanējušais neslēptais prieks par to, ka “Latvijas vēstures institūtu paredzēts likvidēt”.
Rakstu, jo gribu nedaudz nomierināt gan mūsu atbalstītājus, gan, iespējams, sarūgtināt nelabvēļus: LU Latvijas vēstures institūtu nav paredzēts likvidēt. To neparedzēja arī starptautiskie vērtētāji. Institūta zinātniskā darbība tika vērtēta ar “trīs”. Tas nozīmē, ka institūts ir “nozīmīgs vietējais spēlētājs”, kurš daļēji kļuvis arī par ” starptautisku spēlētāju”. Mēs piekrītam vairākām starptautisko vērtētāju kritiskajām atziņām, ka institūta iekšējā struktūra jāvienkāršo, ka institūtam jāpiesaista jauni cilvēki, ka jāuzlabo sadarbība ar citām Latvijas Universitātes aģentūrām un struktūrvienībām. Tas viss tiek darīts. Mēs vēl jo vairāk piekrītam galvenajai starptautisko vērtētāju atziņai, ka mūsu zinātne visvairāk cieš no finansējuma trūkuma un valstij nav skaidras izpratnes par zinātnes vietu un lomu tajā.
Saprotams, ES satrauc, ka tās sastāvā ir valsts ar nīkuļojošu zinātni. Laika posmā līdz 2020. gadam Latvijas zinātnes attīstībai no ES varētu tikt atvēlēta pieklājīga summa, kura būs pieejama, ja vien tiks radīta pārliecība, ka naudu patiešām izlietos atbilstoši paredzētajam mērķim – t.i. zinātnei, un izlietos gana efektīvi. Tātad nepieciešama zinātnisko institūciju tālāka attīstība un to kapacitātes paaugstināšana.
Kāds tad ir gaidāmais LU Latvijas vēstures institūta liktenis? Latvijas Universitāte zinātniskajiem institūtiem, kuri līdz šim bija universitātes aģentūru statusā, piedāvā divas iespējas: vai nu kļūt par universitātes struktūrvienībām, vai apvienoties un veidot Latvijas Universitātes zinātņu akadēmijas – Dzīvības zinātņu, Dabas zinātņu, Humanitāro zinātņu u.c.
Iecere ir padarīt institūtus stiprākus cīņā par Eiropas naudu zinātnei. Bet šī perspektīva izraisa arī satraukumu, jo daudzi tajā saskata institūtu kā patstāvīgu struktūrvienību, ja ne gluži iznīcināšanu, tad patstāvības sašaurināšanu gan. Latvijas Universitātes piedāvātajā plānā paredzēts, ka līdz 2015. gada 1. janvārim četri humanitārie institūti izveido kopīgu zinātnisko padomi, bet 2020. gadā iekļaujas LU Humanitāro zinātņu akadēmijā.
Pret kopīgu zinātnisko padomi, kura risinātu visām humanitārajām zinātnēm svarīgus stratēģiskos jautājumus, mēs neiebilstam. Tāda būtībā jau pastāv – humanitārie institūti cieši sadarbojas gan realizējot Valsts pētījumu programmu, gan darbojoties t.s. sadarbības projektā, gan citos, mazāk apjomīgos projektos. Jautājums par apvienošanos Humanitāro zinātņu akadēmijā vēl ir pārāk neskaidrs, lai par to diskutētu. Savulaik ar līdzīgu mērķi – sekmēt zinātnisko institūciju infrastruktūru attīstību, tika dibināti deviņi Valsts nozīmes pētniecības centri.
Trīs no humanitārajiem institūtiem – LU Filozofijas un socioloģijas institūts, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts un LU Latvijas vēstures institūts iekļāvās jaunajā virtuālajā vienībā “Latviešu valodas, kultūrvēsturiskā mantojuma un radošo tehnoloģiju Valsts nozīmes pētniecības centrs”. Rezultātā LU Filozofijas un Socioloģijas institūts un mūsu institūts pārcēlās uz jaunām telpām Kalpaka bulvārī 4; patlaban notiek vērienīgs iepirkums, kas būtiski uzlabos institūta zinātnisko infrastruktūru. Tomēr tālāku attīstību šie centri acīmredzot nepiedzīvos. Vai paredzamās akadēmijas gaida līdzīgs liktenis, grūti prognozēt.
LU Latvijas vēstures institūta, tāpat kā citu humanitāro institūtu, vārds ir pazīstams gan Latvijā, gan Eiropā. Atteikšanās no zīmola “Latvijas vēstures institūts” būtu tuvredzīga. Paredzamajā akadēmijā tas gan tiek saglabāts, bet aizslēpts aiz “Humanitāro zinātņu akadēmijas”. Prognozējamais institūta nosaukums tadā gadījumā būtu “LU Humanitāro zinātņu akadēmijas Latvijas vēstures institūts”…
Līdz šim LU Latvijas vēstures institūts ir diezgan asi reaģējis uz dažādiem apdraudējumiem gan zinātnei kopumā, bet īpaši uz tādiem, kas skāruši humanitārās zinātnes un vēstures zinātni. Dažbrīd to uztver kā institūcijas vājuma izpausmi, vai vienkārši lūgumu – dodiet mums vairāk naudas! Taču Raiņa teiciens, ka pastāvēs tas, kas pārmainīsies, nav svešs arī mums. Tomēr mēs esam par saprātīgām pārmaiņām.
Mūs dara bažīgus, vai paredzamās akadēmijas nekļūs par savdabīgu izkārtni – mēs būsim reformējušies, zaudējuši daļu patstāvības, bet naudu dalīs un iegūs citi. Mūs bažīgus dara dažādas no ierēdņiem sastāvošas starpniekorganizācijas, kas tiek dēvētas par kompetences centriem, un kuras, šķiet, gatavas ne tikai dalīt Eiropas naudu, bet arī pašas dzīvot no zinātniekiem domātā finansējuma. Kā rāda bēdīgā pieredze, tieši humanitārās zinātnes ir tās, kuras mēdz atstāt zaudētājos.
Šobrīd uz humanitārajām zinātnēm tiek attiecināti tie paši vērtēšanas kritēriji, kādus piemēro eksaktajām zinātnēm. Par galveno vērtēšanā atzīst publikācijas, kas iekļautas noteiktās starptautiskās datu bāzēs. Humanitārās zinātnes tomēr ir nacionālas. Tās ir aicinātas rūpēties, lai latviešu valoda nekļūtu tikai par sadzīves valodu, bet funkcionētu arī kā zinātnes valoda, un mūsu darbi top galvenokārt latviešu valodā. Līdz ar to cīņā par finansējumu, humanitārās zinātnes ir vieglāk pabīdīt malā.
Gan es, gan pārējie kolēģi, tiklab Latvijas vēstures institūtā, kā citos institūtos, vienmēr esam cīnījušies, lai valsts un sabiedrība saprastu to, ko saprot katra sevi cienoša nācija – bez humanitārajām zinātnēm, bez savas valodas, savas vēstures, savas nācijas filozofiskās domas, nav iespējama pilnvērtīga nācijas pastāvēšana. Mūs pirmkārt interesē, lai nekad neapsīktu pētījumi par Latvijas vēsturi, valodu, kultūru. Tieši tas liek mums piesardzīgi raudzīties uz gaidāmajām pārmaiņām.
