Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
2. aprīlis, 2012
Drukāt

Kas pēc referenduma paveikts valsts valodas pozīciju stiprināšanai?

referendums_leta5

Tautas paruna māca – labāk nedarīts darbs nekā pusdarīts. Pusratā pamesta lieta ir laika un enerģijas nelietderīga ķēzīšana. Vēlme kādu ideju novest līdz loģiskam risinājumam vienlaikus ir arī rādītājs, vai idejas paudējiem tā dziļi sirdī iznēsāta vai vienīgi lēts līdzeklis mirkļa popularitātes iegūšanai.

 

Apritējis mēnesis kopš referenduma par otro valsts valodu. Visi nomierinājušies, un tas ir labs priekšnosacījums, lai ar vēsu prātu nelokāmi turpinātu darbu pie valsts valodas pozīciju stiprināšanas. Pilnīgi likumīgi, jo tāda ir tautas nepārprotami pausta griba, un nevelkot garumā, kaļot dzelzi, kamēr tā karsta. Pirmajās pēcreferenduma dienās politiķi izteica daudz un dažādas idejas, konstruktīvākās prasās pēc tālākas virzības.

Dažbrīd liekas – esam tikuši cauri ar vieglu izbīli, tagad atkal viss var plūst vecajā gultnē. Nekādi secinājumi nav izdarīti. Jācer, ka iespaids ir mānīgs. Un tomēr – kad sagaidīsim Satversmes tiesas spriedumu referenduma lietā? Darbs jāpadara līdz galam – bija likumīgi vai nebija? Iesniegums nogūlis tālā, putekļainā plauktiņā vai arī, lēni lūdzot, virzās pa procesuālo taciņu? Un kā ar loģisko prasību valsts valodu apgūt jau bērnudārzā? Deputāti strīdu karstumā parunāja, izbļaustījās, bet ko nolēma? Mācīs vai turpinās kult tukšus salmus? Visiem zināmo pantiņu – valoda ir pamats, uz kura notiek integrācija, to taču neviens nenoliedz, bet procesam jābūt brīvprātīgam un nepiespiestam, jo ar varu mīļš nekļūsi, var panākt pretēju efektu 
utt. Vēl viens ētiskas dabas jautājums – mūsu attieksme pret Rīgas mēru. Referenduma laikā Ušakova kungs darbojās kā Latvijas tautai klaji naidīgs politiķis, vai tas jau piemirsies?

Jādomā – tie tikai tādi virspusēji nieki, īstenībā kabinetos notiek kluss un pamatīgs sagatavošanās darbs. Pēc Dombrovska rīkojuma ministrijas iesniegušas 148 priekšlikumus Latvijas sabiedrības saliedēšanas veicināšanai. Starp tiem prātīgi un ar steigu dzīvē izvedami pasākumi. Piemēram, nodrošināt, lai Latvijas nacionālos televīzijas kanālus varētu redzēt arī Latgales pierobežā. Tomēr daudzi priekšlikumi raisa izbrīnu.

 

Iepriekšējo mēnešu laikā, diskutējot krustu šķērsu, sabiedrība nonāca pie atziņas, ka integrācijai Latvijā jānotiek uz latviešu valodas bāzes. Galarezultātā visi Latvijā mītošie iedzīvotāji pārvaldītu valsts valodu un viņiem būtu nodrošināta iespēja dzīvot vienotā informatīvajā telpā.

 

Valsts valodas neprasme vairs netiktu izmantota kā arguments, lai informāciju smeltos citas valsts masu medijos. Ja reiz vienojās, tad darbu vajag darīt līdz galam. Ko lasām priekšlikumos? Nevis pastiprināti mācīt valsts valodu, bet palielināt televīzijas raidījumu kapacitāti un nodrošināt sinhrono tulkojumu krievu valodā, veidot vienotu ziņu portālu latviešu un krievu valodā, gatavot nedēļas notikumu apskatu krievu valodā. Kur te valsts valodas nostiprināšana, kur skaidrs vēstījums cittautiešiem, ka bez latviešu valodas prasmes Latvijā neiztikt? Tipiska divvalodības kultivēšana.

Valsts valodas pozīciju stiprināšana nav nedz vienas dienas darbs, nedz arī viegls pasākums. Pacietīgs, no dienas dienā, gadiem ilgi. Bet, ja reiz esam par to vienojušies, tad nevajadzētu sākt ar divvalodības principu nostiprināšanu masu saziņas līdzekļos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+