Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
15. jūlijs, 2014
Drukāt

Kādas garšvielas piestāv gurķu skābēšanai

LETALETA

Garšaugiem gurķu skābēšanā piemīt gan garšas uzlabotāja, gan konservanta funkcijas. Var izmēģināt dažādus garšaugus, taču to daudzumam kopumā nevajadzētu pārsniegt 5% no gurķu svara.

Dabā ir sastopami produkti, kuri samērā labi saglabājas bez konservēšanas. Tajos sīkbūtņu darbību nomāc antiseptiskas vielas. Piemēram, dzērvenes un brūklenes no bojāšanās pasargā benzoskābe, pīlādžus – sorbīnskābe, ķiplokus – fitoncīdi. Antiseptiskās vielas nonāvē pūšanas baktērijas. Šādas īpašības piemīt daudziem garšaugiem, piemēram, mārrutkiem, sinepēm, upeņu un citām lapām.

Dilles ir visaromātiskākās ziedēšanas laikā. Skābēšanai izmanto gan stublājus, gan ziedu un sēklotņu kopas. Diļļu kātus sagriež īsākos posmos.

Estragonu jeb tarhūnu pievieno gurķiem, lai tie būtu stingri, kraukšķīgi, ar patīkamu garšu, ilgi saglabātos.

Ķiploku daiviņas neļauj attīstīties pūšanas baktērijām, bet tos nedrīkst pielikt par daudz (tikai līdz 0,5%), jo ķiploki palēnina pienskābo baktēriju darbību, līdz ar to ieskābēšanas procesu.

Upeņu, ķiršu lapas un jaunie dzinumi nodrošina labu aromātu, garšu, izturību uzglabāšanas laikā.

Timiāns (lapas un zariņi) satur spēcīgas antiseptiskas vielas, un gurķi labi uzglabājas.

Gurķumētras (lapas, dzinumu galotnes) pastiprina svaigiem gurķiem raksturīgo smaržu.

Bazilikam (lapām), tāpat kā lauru lapām, ir asa garša, tāpēc pietiek ar mazumiņu.

Mārrutkus (sakņu šķēlītes, lapas) gurķiem pievieno, lai uzlabotu garšu un lai tie labāk uzglabātos.

Ozolu lapas padara gurķus stingrus un kraukšķīgus. Diemžēl tie iegūst tumšu, nepatīkamu nokrāsu, tāpēc, skābējot gurķus, drīkst pievienot ļoti maz ozollapu.

Rūgušpiena vai rudzu maizes neliela piedeva paātrina ieskābšanu, tāpēc tos pieliek tūlītējai lietošanai paredzētiem gurķiem.

Rūpīgi iztīrītā traukā ieklāj kārtiņu garšaugu maisījuma, tad liek kārtu gurķu. Tos der kārtot stateniski: traukā var ievietot vairāk gurķu, un tie ir pasargāti no saplacināšanas. Pamīšus liek gurķu un garšaugu kārtas. Virspusē jābūt garšaugiem. Tad uzliek sloga ripu, kas neļauj uzpeldēt gurķiem un garš­augiem. Slogam nedrīkst izmantot ķieģeli vai kaļķakmeni.

Pārliešanai ūdeni uzvāra, pieliek sāli un vēlreiz uzvāra. Jānolej tā, lai nogulsnes paliktu traukā. Vienam litram ūdens pievieno 50–70 g sāls (2 ēdamkarotes). Var pielikt arī nedaudz (1 tējkaroti) cukura. Ar mazāku sāls piedevu skābē gurķus tūlītējai lietošanai. Ūdenim pievieno sinepju pulveri, lai skābējums nepelētu. Gurķiem uzlej karstu vai atdzesētu šķidrumu.

Gurķus var skābēt arī kopā ar negataviem tomātiem. Tos pirms skābēšanas vēlams blanšēt, lai atbrīvotos no veselībai kaitīgā solanīna.

Skābēšanai der nepārauguši, zaļi gurķi ar plānu mizu, šauru sēklojuma daļu un vēl neattīstītām sēklām. Ja gurķi apvītuši, tos vairākas stundas mērcē aukstā ūdenī, lai kļūst stingrāki un blīvāki. Lai ātrāk ieskābtu, gurķus var sadurstīt, tad tiem arī neveidosies tukši vidi.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+