Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
16. janvāris, 2013
Drukāt

Kas podā, kas saslaucīts un kas radīts
 (1)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Ekonomikas ministru Danielu Pavļutu uz sarunu “Latvijas Avīzes” redakcijā uzaicināju par pagājušajā gadā paveikto. Pamatā par trim lietām: industrializāciju, kapitālsabiedrību pārvaldību un elektroenerģijas ražošanu.


 

– Pirms gada intervijā “LA” kā savu pienesumu ekonomiskajai ideoloģijai pieteicāt industrializāciju. Pamatnostādņu vēl nav, kur nu vēl pašas industrializācijas…

D. Pavļuts: – Valstī, kur 20 gadus nav bijis industriālās rūpniecības un modernas ekonomiskās attīstības stratēģijas, tādu pāris mēnešos izstrādāt nevar. Tā šo 20 gadu laikā, atvainojiet, bija “nolaista podā”. Mēs esam centušies izveidot kvalitatīvu dokumentu, kas kalpotu kā vadlīnijas Latvijas ekonomikas attīstībai turpmākos gadus. Industrializācijas politikas pamatnostādnes – galvenais nozares dokuments – būtībā šodien ir gatavs, vēl tikai saskaņojam ar speciālistiem. Februārī to publiskosim apspriešanai.

– Kādi tuvākie mietiņi iesprausti?

– Varbūt tas nav labākais tonis, bet mēs esam iespēju robežās mainījuši atlikušā ES finansējuma izlietojumu. 12 miljonus latu esam pārdalījuši ražošanas telpu atjaunošanai deviņās lielākajās pilsētās. 28 miljonus latu esam iedalījuši riska kapitāla kompānijām, lai ieguldītu Latvijas uzņēmumos.

– Jūs visus, Reformu partijas ministrus, raksturo sajūta, ka sākat no nulles. Tā jau nav, ka iepriekšējos gados nebūtu bijušas dažādas tautsaimniecības attīstības stratēģijas, kurās gribēts atdzīvināt rūpniecību.

– Rūpniecības politikas 20 gadus nav bijis. Ja jūs man parādīsiet dokumentu, kur būtu norādīts, kādā veidā reģionu lielākajās pilsētās uz vēsturiskās industriālā mantojuma bāzes radīt modernu rūpniecību, tad es atvainošos. Man nav zināms neviens dokuments, kurš paredzētu radīt industriālo zonu tīklu, kas būtu darba vietu radīšanas centri, cilvēkiem kas dzīvo 
30 līdz 50 kilometru apkārtnē.

– Vai tad šādi nestrādā biznesa parki, industriālās zonas Jelgavā, Ventspilī un citviet?

– Tie ir privāti projekti.

– Vai tagad valsts būvēs rūpnīcas?

– Vai zināt, kāpēc tik lēni industrializācija līdz šim notikusi? Tāpēc, ka valsts un pašvaldības no savas puses nav koordinēti nodrošinājušas nepieciešamo.

Ir atsevišķas pašvaldības, kuras saprot nepieciešamību ieguldīt ražošanas infrastruktūrā. Taču tam ir jākļūst par sistēmu. Lai industriālās zonas varētu veidoties un koncentrēti ražotu vienuviet, ir jāsatiekas pašvaldības plāniem, valsts resursiem un privāto investoru interesēm.

Lielāko industriālo investīciju valstī veica “Cemex”, bet līdz šai dienai valsts un pašvaldība nav varējusi izstrīdēties, kurš labos publisko ceļu, pa kuru rūpnīcai pieved izejvielas. Šis gadījums raksturo sistēmu. Es gribētu to labot.

– Kad varam sagaidīt industrializācijas izpausmes?

– Iespējams, ka jāpaiet ilgākam laikam, lai Latvijas pilsētās izveidotos industriālās zonas un tajās sāktu strādāt jaunas rūpnīcas. Būtiskākais, kas gada laikā ir noticis un ko nevar pamanīt pa autobusa logu – apstiprinātajā Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ekonomiskā sadaļa vistiešāk atspoguļo nacionālās industrializācijas politikas (NIP) domāšanas veidu.

Nākamos septiņus gadus ekonomikas politikas resursu ieguldīšanu, ko paredz NAP, esam saplānojuši industrializācijas politikas zīmē.

– “Runāt par valsts industrializācijas politiku un palaist garām izdevību Latvijā ražot vagonus ir nonsenss! Miskastē vieta tiem politiķiem, kas piedalījās šajā procesā,” savu sašutumu “LA” paudis Didzis Šmits. Nupat arī Daugavpilī konkurss beidzās ar baltkrievu tramvaju iepirkumu…

– Vagonu gadījums ir skumjš, juceklīgs un nesaprotams. “Pasažieru vilciena” bijušās valdes ievārītās ziepes – nesaprotami un nekorekti sarīkots iepirkums, kurā ir bažas par pretlikumīgām darbībām, – par valdības darbu industrializācijas politikā nepasaka neko.

– Jūs kā jaunumu minat, ka reģionos jāattīsta industriālās zonas. Rungainis apgalvo, ka reģionālā attīstība ir utopija.

– Piekrītu Rungainim tajā ziņā, ka nevar sagaidīt, ka jebkurā Latvijas vietā būs vienāds attīstības līmenis. Neizbēgami, ka atlīdzība un dzīves līmenis koncentrējas attīstības centros, kas kartē acīmredzami iezīmējas tur, kur ir dzelzceļš, ostas, vēsturiskās rūpnīcas. Tās ir deviņas lielās pilsētas un vēl dažas pilsētas, piemēram, Dobele un Līvāni, kurās ir ražošanas potenciāls. Nedrīkst solīt, ka, laukos uz vietas dzīvojot, turpat būs arī kur strādāt. Lai būtu labklājība, ir jābrauc tur, kur ir darba vietas.

– “Pašpietiekamai ekonomikai jāorientējas uz vietējo tirgu, un, ja kas paliek pāri, tas jāpārdod,” “LA” skaidrojis ekonomikas profesors Ivars Brīvers. Viņš uzskata, ka valstij, žurnālistiem un visiem iedzīvotājiem vajadzētu atteikties no vispārpieņemtā uzskata, ka ražot eksportam ir labāk. Kāds ir jūsu viedoklis par pašapgādes ekonomiku?

– Interesanti, kurā gadsimtā Brīvera kungs dzīvo… Oponēšu ar diviem piemēriem no divām dažādām valstīm, kas uzplaukušas pēdējos gadu desmitos. Singapūra ir tik maza, ka pati sev neko nespēj pieražot, bet tā tirgo pakalpojumus visai pasaulei un kļuvusi bagāta ar eksportu. Pretējs piemērs ir Ķīna, kurai ir milzīga ekonomika, tomēr savu labklājību veidojusi nevis uz iekšējā patēriņa rēķina, bet 30 gadus eksportēdama, izpelnoties nosaukumu “pasaules rūpnīca”, ir uzkrājusi zināmu rocību. Par pašpietiekamību varētu domāt lielās valstis – Polija vai Vācija –, taču arī tās ir izvēlējušās eksportēt.

Mēs dzīvojam atvērtā pasaulē. Tas, kas ir konkurētspējīgs, radīs kvalitatīvu produktu arī šeit. Tam, ko radām šeit, jābūt konkurētspējīgam ar to, kas tiek ražots citur. Jāattīsta priekšrocības un jomas, kurās esam vislabākie, jāražo tās preces, kuras var konkurēt ar citām. Nav jācenšas visu radīt pašiem, izniekojot savus ierobežotos cilvēku un naudas resursus.

– Un kur nauda būtu jāiegulda?

– Varam stimulēt uzņēmējus ieguldīt naudu pētniecībā un attīstībā, ņemot darbā pētniekus vai pasūtot pakalpojumus. Šobrīd Latvijas uzņēmumu uzvaras gājiens turpinās, balstoties uz to vēsturisko resursu. Šie pieci procenti, par kuriem aug mūsu ekonomika, daļēji balstās uz iepriekš paveikto. Mūsu ražotāji ir izcili atsevišķās nišās, taču ar to var būt par maz ilgtermiņā. Jāmeklē jaunas nišas, jāražo jauni produkti – tikai tā varam sagaidīt ilgtspējīgu attīstību arī turpmāk. Tikai tā panāksim, lai arī pēc pāris gadiem mūsu ekonomika augtu.

– Vai jūsu ideja par vaučeru uzņēmējiem izgudrojumu pasūtīšanai īstenojusies?

– Šāda “Mikro, mazo un vidējo komersantu jaunu produktu un tehnoloģiju attīstības programma” šobrīd ir iedarbināta, lai panāktu pētnieku un uzņēmēju ciešāku sadarbību, un kalpo kā izmēģinājums. Ja veiksmīgi, tad nākamajā plānošanas periodā īstenosim lielākā apjomā.

– Tāpat gadu cīnāties ar valsts un pašvaldību kapitāla daļu pārvaldības uzlabošanu. Nesagaidot likuma pieņemšanu, lielajos valsts uzņēmumos vairākkāršotas algas. Kāpēc tik gausi rit valsts uzņēmumu pārvaldības sakārtošana?

– Vēl pirms tam, kad koncepcijas iesniedzām valdībai, sākās nebeidzama strīdēšanās un liela pretestība no citu ministriju puses. Tā vienkārši bija stumdīšanās un grūstīšanās, vai to laist cauri vai ne.

Tikai pagājušā gada maijā saņēmām valdības mandātu izstrādāt likumprojektu, mūsu speciālisti pa vasaru izstrādāja jaunu likumprojektu par kapitāldaļu pārvaldību. Un atkal sākās vilcināšanās – šoreiz koalīcijā. Mans nodoms, lai tas stātos spēkā no šā gada 1. janvāra, neīstenojās, jo bija nebeidzami iebildumi (uz 350 lappusēm).

Kapitālsabiedrību stratēģijas, skaidri mērķi, lielāka caurspīdība, skaidri atalgojuma noteikšanas principi – visi šie jautājumi vēl karājas gaisā. Veidojas dīvaina situācija – no vienas puses, reformu kavē, bet tajā pašā laikā notiek tādi ekscesi kā atalgojuma palielinājums.

– Kā jūs vērtējat savas ministrijas valsts sekretāra pasteigšanos ar algu palielinājumu “Latvenergo”, zinot, ka tiek gatavots likums, kas to noteiks?

– Problēma ar valsts kapitālsabiedrību nekonkurētspējīgu atalgojumu salīdzinājumā ar privāto sektoru ir sena un joprojām aktuāla. Tas ir risināts gan valdībā, gan koalīcijā, bet nav pavirzījies. Piemēram, likuma “Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” grozījumus valdībā te ņēma ārā no budžeta paketes, te lika atpakaļ. Pieņemu, ka arī šajā atalgojuma jautājumā no lielo uzņēmumu puses bijis liels spiediens uz valsts kapitāldaļu turētāju, kas vienlaikus ir arī ministrijas valsts sekretārs. Neesmu vēl saticis Pūces kungu, jo viņš slimo.

Atbalstu nepieciešamību pārskatīt atalgojumu, bet izvirzu virkni priekšnosacījumu – skaidru mērķu un sasniedzamo rādītāju nospraušanu, valdes locekļu darba novērtējumu.

Turklāt par noteikto atalgojuma līmeni Pūces kungs informēja e-pastā mana atvaļinājuma laikā un tikai pēc fakta. Šā nepatīkamā notikuma kontekstā ir jāpasteidzina kapitāldaļu pārvaldības reformas īstenošana.

Ekonomikas ministrijā visas amatpersonas, kas ieceltas manā laikā, izvēlētas caurspīdīgā procedūrā, atlasītas pēc iepriekš zināmiem kritērijiem, kvalifikācijas un kompetences. Citu ministriju pakļautajos uzņēmumos aizvadītajā gadā ir bijis daudz gadījumu, kad tas tā nav noticis. Tāpēc šī reforma ir jāīsteno.

– Jūs esat solījis līdz gada beigām Enerģētikas ilgtermiņa stratēģiju. Tomēr tā nav gatava.

– Esam apkopojuši pārējo ministriju, organizāciju iebildumus, domāju, ka februārī vai martā gala variantu iesniegsim valdībā apstiprināšanai. Es gribētu ar šo dokumentu iepazīstināt arī Saeimu, jo tas ir ilgtermiņa plānošanas dokuments. Jārēķinās, ka demokrātiska šādu dokumentu apspriešana prasa vairāk laika, taču tas arī uzlabo kvalitāti.

– “Zaļās” Latvijas piekritējus esat sabaidījis ar paziņojumu, ka, šādi turpinot, līdz 2020. gadam vidējā elektroenerģijas cena varētu pieaugt par 63%.

– Te jautājums nav par turpināšanu, bet gan – kā saslaucīt izlieto ūdeni. Iepriekšējās valdības aizvadītajos desmit gados ir pieņēmušas lēmumus ar tālejošām sekām. Esmu uzlicis moratoriju jaunu atļauju izsniegšanai elektroenerģijas ražošanai subsidētā veidā – šobrīd netiek izsniegtas jaunas atļaujas subsidētās elektrības ražošanai ne no gāzes, ne atjaunojamiem energoresursiem.

– Esat nobremzējis tos projektus, kuri nākotnē izraisītu lielāku elektrības cenu pieaugumu.

– Jaunu atļauju neizsniegšana nav nekāda nobremzēšana. Līdz šim atļaujas ir izsniegtas par milzīgu apjomu – ja tās visas īstenotu, tas nozīmētu valsts saistību uzņemšanos 12 miljardu latu apjomā, kas ir trīsreiz vairāk nekā mūsu starptautiskais aizņēmums un ko beigās samaksātu patērētājs.

Protams, ne visas šīs atļaujas tiks īstenotas. Tagad mēs diskutējam ar nozares asociācijām, cik liela daļa no tām varētu tikt īstenotas.

Ekonomikas ministrija prognozējusi, ka varētu tikt realizēti ap 30% no atjaunojamās enerģijas projektiem, bet lielāks īpatsvars varētu būt vēja enerģijai. Šobrīd pats būtiskākais ir atsijāt spekulatīvos projektus no izsniegto atļauju apjoma. Kaut daļēji piepildoties šīm prognozēm, elektroenerģijas cena palielināsies..

– Vai varat pārrēķināt gaidāmo maksu uz kilovatstundu?

– Subsīdiju daļa, kas izriet no iepriekšējo valdību dotajiem solījumiem, pašlaik tarifā ir 1,3 santīmi, bet tā var pieaugt līdz 5 santīmiem, ja nekas netiks darīts subsidētās enerģijas jomā. Tātad tagadējo 9 līdz 10 santīmu vietā elektrības cena var pieaugt vismaz līdz 15 – 16 santīmiem par kilovatstundu, labākas apgādes drošības vārdā pieaugot arī sadales tarifam. Šāds pieaugums apdraudēs mazturīgo iedzīvotāju pirktspēju, kā arī industrijas konkurētspēju.

– Kāda ir jūsu atbilde: labāk lētā importētā gāze, importētā elektrība? Nevis dārgākā, toties pašu ražotā?

– Nē, to es nesaku. Latvijā atbalsta shēmas subsidētajai enerģijai ir bijušas vienas no visdevīgākajām salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Vai Latvijas nabadzīgā sabiedrība ir pelnījusi un spējīga maksāt dārgāk par to, kas citur ir pieejams lētāk? Elektroenerģijas iepirkuma cena, ko subsidētajiem projektiem ir apsolījusi valsts, bet maksās patērētājs, ir pat vairākkārt aug-
stāka nekā tirgus cena. Latvijā, kas ir tik bagāta ar zaļajiem resursiem! Tas ir izvērties par tīrāko politbiznesu, par Latvijas patērētāju slaukšanu. Valdībai tas ir jānovērš – juridiski korektā veidā jāpārskata vēsturiski izsniegtā atbalsta intensitāte. Paralēli jādomā, kā šo maksājumu slogu pārcelt no patērētāja uz kādiem citiem mehānismiem, piemēram, palīdzot apmaksāt investīcijas, bet nefinansējot darbību. Manuprāt, nākotnē jāiet nost no atbalsta ar tarifu. Citādi vēsturiskais lēmums visas izmaksas pārlikt uz patērētāju var atspēlēties ļoti smagi. Ja mums pēc trim gadiem sāks aizvērties ražotnes, kuras nespēs konkurēt elektroenerģijas izmaksu dēļ, tad – svītra pāri industrializācijai. Citiem vārdiem, Latvijā industrializācijas nebūs, ja nebūs konkurētspējas enerģētikā.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. izlasot šo rakstu varu teikt tikai vienu – galīgs sviests ! Visus šos vairāk kā divdesmit gadus ir darīts viss iespējamais ,lai Latvijā nebūtu ne smakas no rūpnieciskās ražošanas. Eiropai mēs esam vajadzīgi pliki un muskuļaini…Cien. Pavļutas kungam tādā gadījumā vajadzētu paziņot ,ka Latvija sāks sava iekšējā tirgus aizsardzību. Tukša muldēšana ,nekas vairāk.

Draugiem Facebook Twitter Google+