Kultūra
Kultūrpolitika

“Tanheizera” režisors: Dzīvojam “zelta teļa” laikmetā 16


Vilpu Kiljunens
Vilpu Kiljunens
Foto – Timurs Subhankulovs

Otrdien, 23. maijā, Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos šīs sezonas pēdējais iestudējums – Riharda Vāgnera opera “Tanheizers”. To veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Andris Veismanis, bet režija un scenogrāfija uzticēta somu mākslinieku radošajai komandai, attiecīgi – Vilpu Kiljunenam un Kimmo Viskari. Titullomu interpretēs amerikāņu dziedātājs Korbijs Velčs un Andris Ludvigs, Elizabetes lomā iejutīsies Liene Kinča un Vida Miknevičute.

Riharda Vāgnera meistardarbā Tanheizers kā mākslinieks iedvesmu gūst ekstrēmos pretstatos: baudā, ko piedzīvo pazemes grotā, un askēzē savā svētceļojumā uz Romu. Viņš mīl ekstrēmi atšķirīgas sievietes, vienlaikus meklējot pilnību šo pretstatu vienotībā – jutekliskās Veneras personībā Tanheizers grib atrast Elizabetes šķīstumu, bet šķīstajā Elizabetē – Veneras jutekliskumu. Režisors Vilpu Kiljunens par ieceri teicis: “Galvenais jautājums manā iestudējumā: kā iespējams mīlēt un iemīlēties tādā kulturālā kontekstā, kas varmācīgi nošķir sievietes būtību un lomu starp svēto un netikli?”

– Latvijā esat pirmoreiz?

V. Kiljunens: – Jā, par jūsu zemi neko daudz nevaru pateikt, jo esmu bijis tikai operā (pasmaida). Bet acumirkļa pirmajā iespaidā Rīga man atgādina Helsinkus pirms daudziem gadiem. Tiesa, Helsinki 20. gadsimtā nebija tik bagāti, bet Rīgā ir gan senas, gan jaunceltas ēkas. Man ļoti patīk Rīgas koka mājas, līdzīgas tām ir arī Helsinkos. Bet operā atmosfēra ir kā mājās, te ir viegli atrasties, jūtos ļoti gaidīts.

– Un mākslinieciskā ziņā?

– Dziedātāji ir lieliski, daži varētu būt mazliet labāk sagatavojušies mēģinājumiem, bet kopumā mākslinieki ir fantastiski.

– Vai Riharda Vāgnera mūzika jums tuva?

– Pret šo skaņradi man ir dalītas jūtas. Režisoriski Vāgners it kā viegli iestudējams, jo viss jau pateikts mūzikā. Mani saista lielās, muzikālās dramaturģijas līnijas, bet, no otras puses, kā režisoram mazliet pret tām arī jācīnās, jāsalauž, nevis akli jāļaujas, jo citādi šīs līnijas var aizvest tur, kur nemaz nevēlies. Vāgners bija pretrunīga personība, bet es gribētu izcelt viņa bezbailīgumu, drosmi stāvēt un krist par savām idejām. Kā māksliniekam man tas šķiet ļoti iedvesmojoši un iedrošinoši. Bet privātajā dzīvē Vāgners bija ļoti sarežģīta personība. Taču, spriežot par komponistiem, manā attieksmē noteicošais, par kuru operu ir runa. Man, piemēram, ļoti patīk arī Džuzepes Verdi “Makbets”, “Rigoleto”…

– Šis nebūs jūsu pirmais “Tanheizera” iestudējums. 2012. gadā to režisējāt Tamperē. Kas palicis nepateikts?

– Idejas esmu radījis kopā ar scenogrāfu un mākslinieku Kimmo Viskari, kurš bija arī galvenais mākslinieks un scenogrāfs Tamperē, kur gan iestudēšanas iespējas nebija tik labas kā šeit, jo Tamperē nav opernama. Attīstām gan stāsta vēstījumu, gan jo īpaši vizualitāti, kurā ejam daudz dziļāk, jo gribam pilnībā īstenot savu ieceri. Mana galvenā “Tanheizera” interpretācija ir tā pati – stāstu par Tahheizeru kā revolucionāru starp divām pasaulēm: liekulīgo Vartburgu un Veneras kalnu, kurā Tahheizers meklē savu vīrišķo identitāti.

– Jau esam pieraduši pie operu pārcēlumiem laikā un telpā…

– Nē, “Tanheizerā” nevēlos neko mainīt, pārcelt uz citu laiku vai vietu, bet iestudējums nebūs arī vēsturisks uzvedums. Kas notiek Veneras kalnā, tur arī notiek. Un Vartburga ir Vartburga. Toties vizuālie risinājumi gan būs mūsdienīgi. Pašu Tanheizera tēlu neuztveru kā reālistisku, drīzāk kā dažādu arhetipu ikonogrāfiju.

– Vai, pirms ķeraties pie kādas konkrētas operas iestudējuma, mēdzat skatīties citu režisoru šā darba interpretācijas?

– Agrāk, kad biju jaunāks, gatavojoties savējam, skatījos dažādus iestudējumus, bet nu neesmu to darījis.

Galerijas nosaukums


– Latvijā opera “Tanheizers” nu saistās arī ar skandālu Novosibirskas operā, kur strādāja mūsu diriģents Ainārs Rubiķis un krievu režisors Timofejs Kuļabins Tanheizeru bija traktējis kā kinorežisoru, kura filmas plakātā Kristus bija attēlots starp kailas sievietes kājām. Tas sacēla pamatīgu traci baznīcas aprindās.

– Esmu par šo Vāgnera operas lasījumu dzirdējis… Jā, tas varētu būt politiski interesanti, un katram māksliniekam ir tiesības uz savu skatījumu, bet mani šādi politiski skandāli neinteresē. Ja gribi taisīt revolūciju, labāk ej ielās vai uz radiostacijām. Bet tas nenozīmē, ka mākslai un tajā skaitā operai nevajag būt ieinteresētai saturā. Strādājot pie “Tanheizera”, mēģinu iztēloties to, kas Vāgneram varētu būt bijis prātā, rakstot šo darbu. Ja gribētu veidot iestudējumu par cīņu pret vai par kristietību un kā tā tiek izprasta sabiedrībā, drīzāk radītu jaunu operu. Man savā dzīvē bijusi iespēja iestudēt jau septiņpa­dsmit vai astoņpadsmit jaunas operas.

– Esat teicis, ka “Tanheizerā” nozīmīga būs arī mīlestības tēma.

– Ir ļoti daudz dažādu, atšķirīgu mīlestības veidu. Mīlestībai starp vīrieti un sievieti šajā operā vien ir dažādas variācijas. Tanheizers un mīlas dieve Veneras, Tanheizers un Elizabete, Volframs un Elizabete – ļoti dažādi mīlestības aspekti. Tāpat operā parādīta arī vispārēja mīlestība kā Dieva ideja, reliģiska mīlestība… Hermaņa un Elizabetes attiecības savukārt atspoguļo mīlestību kā varu. Man vistuvākā ir ideja par žēlsirdīgo mīlestību. Šo tēmu Vāgners vēlāk attīstīja “Parsifālā”. (Nupat šo operu Alvis Hermanis iestudēja Vīnes Valsts operā. – V.K.) “Tanheizera” beigās lielais noslēgums un atrisinājums ir tieši žēlsirdības jeb piedošanas idejā. Parādās visuvarenais Dievs, notiek brīnums – sazaļo svētceļnieka spieķis – un Tanheizeram tiek piedots. Viss, kā notiktu ideālajā pasaulē…

– Ir pieredzēts, ka konservatīvākai publikai operas mūzika bijusi pie sirds, bet negaidītus un ne vienmēr tīkamus pārsteigumus sagādājusi režija. Ja gaidāmi pārsteigumi, varbūt atzīstieties tūlīt…

– … Jā, būs gan. Jau pašā sākumā, priekškaram veroties. Bet, kā jau teicu, vēstījot šo stāstu, man nav nekādu pašmērķīgu nodomu, kā, piemēram, “Tanheizera” darbību pārcelt uz 2017. gadu Sīrijā… Mans un scenogrāfa mērķis ir izveidot plašam skatītāju lokam interesantu izrādi.

– Arī pasaules opernamu skatuves iekarojušie solisti palaikam intervijās atklāj, ka režisori prasa ar dziedāšanu grūti savienojamas lietas…

– Tā solisti vienmēr saka (iesmejas). Ja nopietni, nekad nenolieku dziedātāju situācijā, lai viņš nevarētu padziedāt. Jo mūzika operā taču ir galvenā. Taču radošajā komandā vienmēr iestājas panika, ja lieku kādam solistam ko izdarīt atbilstoši mūzikai, bet dziedātājs pirmajā mirklī atteic – tam nepietiks laika! Bet, sākot mēģināt, lielākoties izrādās, ka laika tomēr pietiek. Bet, kā jau teicu, nelieku nevienam dziedāt, stāvot uz rokām. Akrobātiski triki mani neinteresē.

– Vai Somijā tauta mīl operu?

– Opera bija ārkārtīgi svarīgs mākslas žanrs septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Arī tagad šajā mākslā strādā ļoti daudzi. Ik gadu Somijā top no 12 līdz 15 jaunu operas iestudējumu. Operas apmeklētība ir apmēram 92 procenti, bet opera tomēr nav tik populāra kā agrāk.

– Kādēļ?

– Ietekmē nauda, es teiktu – monetārais fašisms. Šobrīd Somijā valda kapitālisms un tirgus.

– Kā visur Eiropā.

– Absolūti. Patlaban dzīvojam, citējot doktora Fausta Mefistofeli, zelta teļa laikā. Kapitālismā, kur nauda ir Dievs un nauda rada naudu. Tādēļ cilvēki tiek mudināti pirkt un pirkt, lētāk, toties vairāk, līdz ar to cilvēki brīvdienas pavada lielveikalos, nevis baznīcā vai kopā ar ģimeni. Bet opera prasa piepūli, tā nav viegla māksla, ko varētu ātri un veikli nopirkt un tikpat viegli patērēt. Man kā operas režisoram tas nozīmē, ka visur, kur iestudēju izrādes, iestudēšanas laiks ir tik īss, cik vien iespējams. Arī operas pasaulē valda industriālisms, arī Latvijā ir tāpat. Tiešām liels izaicinājums, jo “Tanheizerā” dziedās divi sastāvi un nepietiek laika abus vienādi mākslinieciski sagatavot. Nav lāgā, ka iespējami tikai trīs mēģinājumi ar kori pilnā sastāvā.

– Kas no iepriekš iestudētā pašam sagādājis vislielāko gandarījumu?

– Man patīk jaunākie darbi, lai gan cilvēki nāk klāt un slavē pirms vairākiem gadiem iestudēto. Nupat Helsinkos bija pirmizrāde trim somu operām, kuru autori ir trīs mūziķi – pianists, flautists un altists. Pirms tam Ungārijas Valsts operā izrādīja divas operas, veltītas notikumiem šajā valstī 1956. gadā. Pērn nomira viens no somu mūzikas grandiem – Einojuhani Rautavāra , komponists, kurš notikumiem Ungārijā bija veltījis operu “Raktuve”, bet sešdesmitajos gados Somijā to neiestudēja, jo baidījās no Padomju Savienības politiskas reakcijas. Un darbu pilnīgi aizmirsa. Nupat par sacelšanos Ungārijā pilnīgi jaunu operu sarakstījusi ungāru komponiste Judīte Varga, balstot to ļoti slavenajā ungāru filmā “Mīlestība”. Abām operām pasaules pirmizrādes notika pērn rudenī Budapeštā. Tie ir mani kā režisora jaunākie bērni.

– Esat arī Savonlinnas festivāla valdes loceklis un iestudējis šajā brīvdabas sarīkojumā ne vienu vien operu. Kāda ir festivāla nozīme?

– Paralēli Somijas Nacionālajai operai 20. gadsimta sākumā dzimušais un 1969. gadā ar vēlmi baudīt dažādas mākslas ārpus pilsētas atjaunotais Savonlinnas festivāls ir otra lielākā operas mākslas skatuve valstī, starptautisks zīmols. Ļoti priecājos, ka pēdējos gados uz Savonlinnu brauc viesizrādes no citiem pasaules opernamiem. Vienīgā sāpīgā lieta, ka, atšķirībā no ļoti labi valsts atbalstītās Somijas Nacionālās operas, festivālam ir neliels valdības atbalsts. Līdz ar to ļoti jādomā par repertuāru publikas piesaistīšanai. Es personiski vēlētos Savonlinnā vairāk jaunu somu operu.

– Latviešu oriģināloperām skatuves mūžs neizvēršas tik garš, kā vēlētos, nepietiekamas publikas atsaucības dēļ. Vai somi mīl savas operas?

Saistītie raksti

– Kopumā – jā. Nupat esam ļoti priecīgi un lepni par pasaulē pazīstamās somu komponistes Kaijas Sāriaho jauno operu “Paliek tikai skaņa”. Iestudējums tapis, sadarbojoties Somijas Nacionālajai operai, Amsterdamas operai, Parīzes Nacionālajai operai, Madrides “Teatro Real”, Kanādas Operas kompānijai. Šopavasar tā tika izrādīta Helsinkos un guva ļoti lielu atsaucību.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE

Vilpu Kiljunens (1960)

* Dzimis Somijā, apguvis vijoļspēli, deju Somijas Nacionālajā baleta skolā, pantomīmu Parīzē Marsela Marso skolā.

* Maģistra grādu režijā ieguvis Somijas Teātra akadēmijā un režijā papildinājies arī institūtā GITIS Krievijā, Somijas augstskolās strādā kā pasniedzējs.

* Iestudējis Somijas Nacionālajā operā Helsinkos, Ungārijas Valsts operā, Igaunijas Nacionālajā operā, Tamperes mūzikas namā Somijā, Zviedrijas Karaliskajā operā Stokholmā, Bernes operā, Maskavas Lielajā teātrī, Gēteborgas operā un citur.

LA.lv