Kultūra
Literatūra

Latviešu Pērs Gints: Romantiķim Jānim Grotam 1151

Nekļuva ne par mērnieku, ne juristu

1901. gada 9. februārī Ērglu pagasta Silamuižā piedzima nākamais dzejnieks, romantiķis, sociālists un dendijs Jānis Grots.

Grota dzīve bija laikmetam raksturīgi raiba: bērnībā ganītas govis, mierinot sevi, ka arī pazīstamais dzejnieks un pārnovadnieks Kārlis Skalbe sācis ar gana rīksti rokās, vēlāk – mācības Ērglu pagastskolā, Jaunpils draudzes skolā, kara laikā – mērniecību Rīgas kultūrtehniskajā skolā, kas tobrīd bija evakuēta uz Tveru. Līdz ar Latvijas neatkarības dibināšanu atgriezies Rīgā, kur pēc kara izstudēja tiesību zinātnes, taču ne mirkli nav strādājis ne par mērnieku, ne juristu, bet jau 1918. gadā publicēts Grota pirmais dzejolis ar pseidonīmu Mežmalietis, ar to pašu vārdu iesūtījis laikrakstam “Baltijas Ziņas” arī aprakstus par dzīvi Ērgļos.

Pēc kara strādājis kā konduktors uz dzelzceļiem, arī par kontrolieri Darba ministrijas pagaidu strādnieku apdrošināšanas kasē. Grots vienmēr jutis līdzi sociālisma idejām un 1921. gadā uz neilgu laiku pat apcietināts aizdomās par piederību nelegālai komunistu organizācijai. 1924. gadā iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā un strādāja laikrakstā “Sociāldemokrāts”, tomēr viņa intereses galvenokārt saistīja literatūra.

Jau 1925. gadā iznāk pirmais Grota dzejoļu krājums “Pavasara ūdeņi”, tam seko citi krājumi r tikpat liriskiem nosaukumiem “Vējš no jūras”, “Vakara mākoņi”, “Dziļos sniegos”, bet 1938. gadā, kad Grots jau ir nobriedis dzejnieks, nāk klajā viņa pazīstamākais, visvairāk lasītais, citētais un pārrakstītais krājums “Vēstules Solveigai”, kuru vēl aizvien uzskata par vienu no skaistākajiem mīlas dzejas krājumiem latviešu literatūrā. Savukārt teju folklorizējusies Eduarda Rozenštrauha dziesma ar Jāņa Grota vārdiem “Zelta cauna”.

Grots ne tikai dzejoja, bet arī aktīvi darbojās dramaturģijā – sarakstījis vairāk nekā desmit lugas, vairākus gadus vadījis Strādnieku teātra literāro daļu. Tulkoja un atdzejoja krievu dzejnieku darbus, pirmais latviski iztulkoja Jaroslava Hašeka ironisko romānu “Drošsirdīgā kareivja Šveika piedzīvojumi”.

Grots draudzējās ar citiem dzejniekiem, īpaši Aleksandru Čaku, kura talantu patiesi apbrīnoja. Nereti iegriezās “pie Šīrona” – krodziņā, kur pie glāzītes satikās ne tikai ievērojami cilvēki no dažādām mākslas nozarēm un literatūras pasaules, bet arī “melnā” tauta. “Pie Šīrona” Tērbatas ielā 29/31 (koka namiņš tika nojaukts tikai 1983. gadā) varēja satikties gan Eduards Smiļģis un Andrejs Upīts, gan jau pieminētie Grots un Čaks, un Jānis Sudrabkalns, gan ratiņstūmēji, sētnieki, ormaņi.

“Izglābtās” ābelītes un Solveiga pie kapa

Trīsdesmitajos gados, kā arī vācu okupācijas Jānis Grots bieži uzturējās laukos – Ērgļos un Vitrupē. Osvalds Lūciņš atceras, kā iepazinies ar dzejnieku, kurš 1936. gadā vedis no Rīgas uz Ērgļiem stādāmas ābelītes. “Tajos laikos to uzskatīja par dīvainību — vest ābelītes no Rīgas uz laukiem,” skaidro Lūciņš, tālāk aprakstot dzejnieka pārdzīvojumu, kad stādiņiem citu braucēju nevērības dēļ aplauzti zari: “”Vai jums prāts! Ko jūs darāt? Manas ābelītes!” kā dzelts iekliedzās svešais, bezpalīdzīgi aplūkojis savainotos kociņus. Likās, cietušas ne tikai ābelītes, bet arī pašam nodarītas sāpes. Es aplūkoju ābelītes. Tad izņēmu kabatas nazi, apgriezu aizlauztos zariņus un paskaidroju, ka, stādot kociņus, zaru apgriešana pat nepieciešama, lai tie vieglāk iesakņotos un veidotu glītu zaru vainagu. Mana rīcība, šķiet, atstāja nomierinošu iespaidu. Nolicis “izārstētās” ābelītes uz grāvja malas, svešais izņēma papirosu, aizsmēķēja un pagājās uz netālā ezera pusi.”

“Izglābtās” ābelītes Lūciņš izmantojis par ieganstu, lai tuvāk iepazītos ar Grotu, kura dzeju jau bija iepazinis un mīlēja. Sadraudzējies ar dzejnieku, uzaicināts apmesties pie viņa mātes, jo pirms tam neveiksmīgi bija meklējis dzīvokli Ērgļos. Grotupēs viesojies arī Aleksandrs Čaks, ar kuru Grots draudzējās. Čaks gan vienmēr ieradies negaidīts un parasti teicis: “Es tā garām ejot, pa ceļam uz Gaiziņu.”

Padomju varas laikā Grots strādāja laikrakstā “Cīņa”, “Literatūra un Māksla”, rakstīja recenzijas, turpināja dzejot, taču pirmskara spožumu nekad vairs nesasniedza, jo dzeju uzurpēja sociālistiskajam reālismam raksturīgie motīvi. Nomira 1968. gadā, un uz dzejnieka izvadīšanu no Ērgļu kultūras nama bija sanākuši, kā atminas Zigmunds Skujiņš, “vai visi ērglēnieši”. Viņa kapavietu Blaumaņa kapos Ērgļos kopš 1981. gada sargā tēlnieces Lilijas Līces veidotā Solveiga…

Grots par dzīvi, skaistumu un mīlestību

Zeme ir skaistāka par debesīm, jo tikai no zemes mēs redzam debesis.

Būtu vieglāk mirt, ja pasaulē nebūtu tik daudz skaistuma, — ja nebūtu bijis Tevis, kuru mīlēju ļoti. ..

Ir tikai divas patiesi lielas laimes: darīt kaut ko savas tautas labā un iemīlēt vienu cilvēku tā, ka caur to iemīli visu cilvēci.

Par mākslinieku nevar tapt, vai nu cilvēks tāds ir, jeb [vai] viņš tāds nav. Viss atkarājas no dvēseles mēroga. Mazs talants un liela dvēsele ir labāki par lielu talantu un mazu dvēseli. Ja talants un dvēsele ir vienādi lieli, tad tāds ir retums.

Dažreiz nedzīvā priekšmeta vieglāk ielikt garu nekā dzīvā cilvēkā.

Vārdu vējš negriež dzirnavas.

Neturēt prātā nenozīmē neturēt sirdī.

Vislabāk neaprast ar labu dzīvi, tad cilvēks ir pateicīgs par katru mazumiņu.

Vienkāršība un skaidrība – tā ir apgarotība.

Viņa māksla nokāvusi viņa dzīvi. No visa piedzīvotā beigās dzimst māksla kā zieds no sēklas.

LA.lv