Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
17. decembris, 2013
Drukāt

Anna Žīgure: Kas satur kopā tautu? (3)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Savā runā Zigfrīda Annas Meierovica piemiņas vakarā (1935) dzejnieks Edvarts Virza  uzsvēra,  ka nepieciešams uzturēt možu tautas atmiņu, pieminēt piemiņas cienīgos: “… jo ievērojami vārdi un kapi ir tie, kas satur tautu kopā un neļauj tai iznīkt un izkaisīties. Tā neviļus un gluži apzinīgi turas pie tiem, kā turas laivā tālu ūdeņu pārbraucējs. Jo, kad nav slavenu vārdu, tad nav apvienojošas saites un, tos glabādama, tauta aizbēg projām no iznīcības.”

Neviens nezina, vai, šos vārdus sakot, Virza bija ieskaitījies nākotnē – gluži tāpat, kā dažus gadus vēlāk turpmāko traģisko notikumu nojautās sacerēdams dzejoli “Baiga vasara”, kurā pareģoja neatkarīgās Latvijas iznīcināšanu. Edvarta Virzas vārds un darbi ir piedzīvojuši gan visaugstākās slavas laikus, gan nicinājuma un totālas izdzēšanas gadus.

Diezin vai vēl kāds latviešu dzejnieks ir dažādu varu tā mīlēts un nīsts kā Edvarts Virza. Jau viņa pirmais dzejas krājums “Biķeris” (1906) sabiedrībā modināja kvēlas diskusijas un to kā nepiedienīgu pieprasīja aizliegt un pat sadedzināt.

Latvijai grūtos gados Virza pacēlās kā strēlnieku, neatkarības un Brīvības cīņu dokumentētājs dzejā un publicistikā, neatkarības un tautas svētāko vērtību atbalstītājs. Brīvības gados Edvarts Virza līdz ar Raini, Aspaziju, Brigaderi, Skalbi, Akurateru, Plūdoni, Austriņu un daudziem citiem literatūras pārstāvjiem ieņēma nozīmīgu vietu Latvijas gara telpā, bet pēc valsts apvērsuma viņš kļuva par kvēlu vienvaldības aizstāvi. Virza nebija vienīgais, kurš ticēja, ka Kārlis Ulmanis spēs izglābt Latviju no draudošajām briesmām, tomēr, pēc padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas varu pārliecības, viens no bīstamākajiem – kaut bija jau miris.

Tikai trīs mēnešus pēc dzejnieka nāves 1940. gada 1. martā Strēlnieku iela starp Elizabetes un Dzirnavu ielām Rīgā nesa Edvarta Virzas vārdu. To atņēma padomju vara jau 1940. gada septembrī, un nekas nemainījās sekojošo vācu un padomju okupāciju laikā. Arī atjaunotās Latvijas galvaspilsēta līdz šim nav uzskatījusi par vajadzīgu ko mainīt. Iecavā Edvarta Virzas ielas nosaukumu atjaunoja jau 1989. gadā, un tur darbojas Edvarta Virzas bibliotēka.

Pēckara gadu desmitos pret Virzas vārdu un literāro mantojumu cīnījušies daudzi, un vienīgi ārpus Latvijas, mūsu bēgļu kultūras telpā Rietumos, dzejnieka grāmatas dzīvoja kultūras tautām cienīgu dzīvi. Virzas vispazīstamākais darbs “Straumēni” (1933) pirmskara Latvijā izdots vairākos metienos, tas tulkots krievu, vācu, franču, igauņu, horvātu un čehu valodā. Kara laikā apgāds “Zelta ābele” laida klajā savu mazo grāmatiņu, ko deva līdzi leģionāriem uz fronti, bet vēlāk “Straumēni” izdoti bēgļu nometnēs, kā arī latviešu apgādos Vācijā, Zviedrijā un ASV.

Okupētajā dzimtenē vēl 1987. gadā Latviešu Padomju enciklopēdijas 10. sējumā skaidrots, ka “Straumēnos” “himniski cildināta dzīve Zemgales budža sētā četru gadalaiku ritumā”. Un tālāk teikts, ka daiļdarbos un publicistikā Virza “atbalstījis fašistisko diktatūru, paudis buržuāziskā nacionālisma ideoloģiju”. Līdzīgi vērtēja viņa dzejoļus, poēmas, publicistiku, tulkojumus. Atjaunotās Latvijas gados Virzas darbi atgriezušies grāmatnīcu un bibliotēku plauktos, no kurienes tos savulaik izvāca, lai sadedzinātu vai samaltu. Tomēr svešās propagandas ietekme darījusi savu, un, atskaitot samērā šauru interesentu loku, lielākoties latvieši bez šīs grāmatas (tāpat kā bez daudzām citām) iemācījušies iztikt.

27. decembrī paies 130 gadu, kopš dzimis dzejnieks Edvarts Virza (īstajā vārdā Eduards Liekna), kurš latviešu literatūrai un Latvijas valstij atdevis visu savu mūžu. Viņš arī audzināja dzejnieku jauno paaudzi un gādāja, lai latviešu lasītāji varētu iepazīties ar franču dzeju, tādējādi tuvinot Franciju Latvijai un Latviju – Eiropai. Atjaunotā Latvijā daudz darīts, lai līdz ar valsts augšāmcelšanos sabiedrība atcerētos un godinātu savus pusgadsimta garumā svešu varu noniecinātos un nomelnotos varoņus un dižgarus. Attiecībā uz Virzu var teikt, ka viņa atgriešanās bijusi un ir apgrūtināta. Kāpēc? – to var tikai minēt.

Pirms divdesmit diviem gadiem durvis uz pasauli atvērās vienlaikus ar durvīm uz pagātni, un daļa mūsu sabiedrības joprojām ir apmulsusi no iespējām, ko dod plašā brīvība. Šajā sakarā jāatceras, ka ne tikai no šodienas sasniegumiem, bet arī no pagātnē radīto vērtību izmantošanas un godināšanas ir atkarīgs mūsu kā veiksmīgas un kultūras tautas tēls Eiropā un pasaulē. Tas attiecas ne tikai uz dzejnieku Edvartu Virzu. Gandrīz katrā mūsu dzīves jomā ir pusgadsimtu aizliegti, kādreiz aktīvi darbojušies cilvēki, kuru dzīvi un darbu pārtrauca okupācijas režīmi, kas viņu vārdus un darbus iekļāva aizliegto un aizmir-stamo sarakstā. Viņu visu atgriešanās savas tautas gara telpā ir tagadējo paaudžu darbs un galu galā arī valsts pienākums – ja reiz atjaunotā neatkarīgā Latvija deklarējusi pēctecību kā savu pamatprincipu.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Un ja pie valsts stūres būtu savā garā spēcīga sieva? Varbūt tad Latvijai būtu savs Meri vai Havels? Laikam jā. Laikam tikai Latvijā prezidentus izraugās ar kuvieriem un viesu mājām bagātus…

  2. Kluss sveiciens. Mums katrs slavens vārds ir svarīgs.

  3. Virza nav vienīgais, lai minam kaut vai mūsu lielāko lirisko dzejnieku un patriotu Kārli Skalbi.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+