Latvijā
Politika

Kas sekos pēc militārās histērijas? Saruna ar Iļju Jašinu 12


Iļja Jašins
Iļja Jašins
Foto – LETA

Rīgā viesojās viens no Krievijas opozīcijas līderiem, tuvs noslepkavotā Borisa Ņemcova līdzgaitnieks Iļja Jašins. Intervijā “Latvijas Avīzei” viņš sacīja: “Potenciāli bagātā valstī 20 miljoni krievu dzīvo aiz nabadzības robežas, kas ir ļoti lielas sociālās noslāņošanās un plaukstošas korupcijas rezultāts. Krievi mūk prom no tādas valsts!”

 

Sakiet, Iļja, ar ko šodien dzīvo un elpo Krievija? Vai jaunais gads iezīmēsies ar kādām jaunām pārmaiņām?

I. Jašins: Krievijai šodien nav tas vienkāršākais laiks vēsturē. Vara mierina par stabilitāti, bet man liekas, ka attīstās dramatisks scenārijs. Ļoti sarežģīti minēt, pie kā novedīs Vladimira Putina politika. Beidzamajos gados tiek ieturēts ciešs pašizolācijas kurss. Pasaulē nav nevienas valsts, ko ar pārliecību varētu nosaukt par Krievijas sabiedroto starptautiskajā arēnā. Krievija sevi pozicionējusi par valsti, kas uzvedas ļoti agresīvi un neprognozējami…

 

…kā jau iedomātajai lielvalstij un “no ASV ietekmes brīvās pasaules” līderim pienākas!

Tas jau ir mūsu atslēgas strīds ar tiem, kuri sevi sauc par valstībniekiem. Es sevi arī par tādu uzskatu, bet Putina atbalstītājiem pilnīgi pretējā pusē. Manā izpratnē lielvalsts ir tā, kurai ir labvēlīgas attiecības ar visiem kaimiņiem, kura nodrošina savus iedzīvotājus ar augstu dzīves līmeni, sniedz visas iespējas attīstīties. Tas viss Putina laikā pazaudēts! Ar visiem kaimiņiem esam sastrīdējušies, līdz pat bruņotiem konfliktiem un asiņainām sadursmēm. Man tāda politika šķiet pretrunā nacionālām interesēm. Taču oponenti no varas aprindām saka – nē, lielvara ir tā, no kuras baidās! Viņiem cieņa ir tas pats, kas bailes. Un viņi būvē “ģeržavu” kā varenu militāru dūri, ar kuru var draudēt un uzspiest savu gribu apkārtējai pasaulei.

 

Krievu TV ziņās rāda vai vienīgi karamašīnu. Ražo tankus, stāsta par kosmiskajiem gaisa spēkiem un to, kā mēs bombardējām, šauj raķetes. Ja vienai nācijai diendienā ko tādu iebaro – pie kā tas noved? Tas ir, kā spiežot atsperi – tā kādreiz sprūk vaļā! Kā un kur var izlauzties militārisma propaganda?

Man arī tas rada bažas. Tomēr Putins nav tālu domājošs stratēģis. Viņš dzīvo šai dienai un ar vienu uzdevumu – noturēt varu. Tā labā strādā viņa apkārtējie, propaganda, militārās struktūras. Un televīzija pilda pasūtījumu – saliedēt sabiedrību ap Putinu. No kā sākās militārā histērija? 2012. gada vēlēšanas Putinam bija grūtas. Cēlās protesta viļņi. It kā rezultātu falsifikācijas dēļ, bet faktiski pret kārtējo Putina prezidēšanu. Cilvēki gribēja pārmaiņas, jaunus prezidenta amata kandidātus. Un viens no galvenajiem lozungiem, ko nesa protesta demonstrācijās, bija “Putins – zaglis”. Viņam bija jātiek vaļā no korumpētā neslavas, un kā vēlēšanu kampaņā Putins sāka lietot militārterminu vārdnīcu, tā beigās tas noveda līdz Krimai. Viņš kļuva par “krievu zemju savācēju”. Tie, ar kuriem plecu pie pleca gājām demonstrācijās, vēlāk atkrita un teica: “Protams, viņš ir korumpēts līderis, bet Putins ir krievu zemju savācējs. Viņš un visi politiķi – zog, bet Putins paveica svarīgāko darbu, jo atguva mums Krimu!” Putins atrisināja reitinga problēmas, bet ļoti bīstamā veidā, jo gluži pareizi teicāt par saspiestās atsperes afektu. To nevar palaist vaļā, tāpēc jāceļas pa spirāli augšup. Šodien pievāci Krimu, ievedi tankus Austrumukrainā, sabumboji Sīriju. Militārajai histērijai visu laiku jāuzņem apgriezieni. Jābūt ienaidniekam. Kādam, ar ko karot. Un ”jāuzvelk” cilvēki. Kādā brīdī tam var sākt trūkt spēku, resursu, jo Krievijas ekonomikai nav tie labākie laiki. Krimu kā sviestu uz maizes neuzsmērēsi.

 

Tas, ko stāstāt, dažos vārdos būtu – radīt ārējos konfliktus iekšējām vajadzībām?

Tieši tā.

 

Kā tad Putinu apturēt? Negribu bērt sāli brūcēs, bet 2016. gada domes vēlēšanās krievu demokrātus vēlētāji neatzina. Prezidenta reitings 80 – 85% atbalstītāju diez vai ir uzskrūvēts, tā ir masīvās propagandas raža.

Cilvēkiem iestāstīts – ir Putins, ir Krievija! Nav Putina, nav Krievijas. Ideologi apgalvo, ka tad sekos nekārtības, kataklizmas, revolūcijas…

 

… un vienai revolūcijai 2017. gadā apaļa jubileja.

Jā, un iedēstot bailes no satricinājumiem, pilsoņi zemapziņā pieļauj birokratizēšanos, kukuļņemšanu. Savukārt tos, kas pieprasa pārmaiņas, vara parāda bīstamus, jo viņu dēļ var izcelties diezin kas. Protams, tās ir spekulācijas, jo demokrāti grib reformas, godīgāku valsts pārvaldi un vēlēšanas, bet, vienam viedoklim totāli dominējot informatīvajā laukā, otrai pusei grūti aizstāvēties pret apvainojumiem. Mēs cīnāmies internetā, sociālos tīklos, bet tas ir nesalīdzināmi vājāks spēks par nacionālajām televīzijām.

 

Bet vai uz rietumniekiem Krievijā visos laikos nav skatījušies ar greizu aci?

Nevajadzētu dalīt pēc terminoloģijas – rietumnieki, slavofili. Esmu Krievijas patriots. Vēlu tai visu labāko. Jā, termini, ar kuriem sevi arī asociēju – demokrāts, liberālis, rietumnieks –, Krievijā ir stipri diskreditēti. Propaganda demokrātu valdīšanu 90. gados attēlo kā šausmīgākos laikus. Bet esmu daudz diskutējis ar provinces vēlētājiem. Jautāju – vai gribat paši ievēlēt un kontrolēt pilsētas mēru? Jā, gribam tādas tiesības. Vai gribat brīvu presi? Jā, abām rokām par! Tad jau jūs, – es saku, – esat demokrāti! Oi, tādā vārdā mūs gan nesauciet! Pēc būtības demokrātija cilvēkiem ir izdevīga, bet ļoti no svara atrast vārdus, lai cilvēki to saprastu. Atrast šos vārdus – Krievijas demokrātiem ir pat ne uzdevums, bet misija.

 

Grūta misija, jo tad, lūdzu, paskaidrojiet – kā gan labsirdīgā krievu tauta par savu politisko ideologu pieņēmusi Vladimiru Volfoviču, kurš katrā TV disputā ir centrālais orators un kuram dedzīgi aplaudē, bet par garīgo pamācītāju rakstnieku Prohanovu, kurš izteic krieva dvēselīgo sāpi, bet manā izpratnē ir galējs reakcionārs.

Krievijā Žirinovski pat viņa balsotāji neuztver nopietni. Ar viņu ir jautri, gadās skandāli, Žirinovskis ir tāds kā galma āksts.

 

Latvijā mums tā gluži neliekas.

Eiropā viņu vērtē citādi nekā Krievijā. Taisnība, ir problēma, ka krievu vēlētājs ar mieru balsot par reakcionāriem, populistiem, nerriem. Bet man vairs neliekas, ka tas ir unikāli Krievijai, ja dīvaini balsojumi raksturo arī mūsdienu Eiropu vai ASV. Franči balso par Lepēnas kundzi, un nacionālā fronte no sīkpartijas izaugusi par nopietnu politisku spēku. Tramps Amerikā uzvarēja ar agresīvu, populistisku retoriku. Krievija piedzīvojusi valsts sabrukumu, smagus 90. gadus un pašlaik – postimpērisko sindromu. Kad impērijas vairs nav, bet vēl sāp. Kad amputē roku, nogrieztais loceklis turpina sāpēt, mediķi to sauc par fantoma sāpēm. Un ļaudis sociālpsiholoģiski arī jūt nostalģiju pēc tās lielās valsts, kuras vairs nav. Populisti revanšisti ar to prasmīgi spekulē. Un te nav runa par Žirinovski, jo galvenais, kurš spekulē ar postimpēriskajām sajūtām, protams, ir Putins.

 

Pirms kāda laika Krievijas opozīcija apgalvoja, ka tā tas ilgi nebūšot un notikšot pārmaiņas. Tagad balsis pieklusušas. Atceros vēl vienu domu – ja Krievijas kanāli sāktu raidīt spoguļattēlā vai pārtrauktu darboties kā Kremļa rupori, tad iespaidīgais Putina reitings nobruktu īsā laikā.

Televīzijai ir liela nozīme krievu politikā, un Putins no televīzijas radījis manipulācijas vai pat zombēšanas aparātu. Tās metodes, ko lieto valsts propaganda iedzīvotāju kontrolēšanai, ne pārāk atšķiras no savā laikā Gebelsa izmantotajām. Reizēm pat pārspēj, kultivējot naida atmosfēru Vladimira Putina interesēs. Es nebūtu tik pārliecināts, ka ar brīvas televīzijas rašanos pēc neilga laika sabiedrības viedoklis mainīsies. Putina izmantotā agresīvā propaganda, kas apelē revanša noskaņojumiem un ilgst vairākus gadus, dzinusi dziļas saknes. To ātri nevar mainīt. Jābūt pagaram terapijas kursam, lai ārstētu šo TV skatītāju. Kas attiecas uz pašu Putinu, viņš nav mūžīgs. Agri vai vēlu Krievijā sāksies pārmaiņas.

 

Kāds reāli ir Krievijas ekonomiskais stāvoklis? Putins ziņo – inflācija pazeminās. Medvedevam Jaungada vakarā uz galda būšot tikai tēvzemē ražoti produkti.

Visa viņu ekonomiskā stratēģija raksturojama vienā teikumā – gaidīt, kad atkal pieaugs naftas cenas. Tiek stāstīts par inovācijām un sekmēm importa aizstāšanā, bet tas ir “širmis”, jo praksē tā nav.

 

“Naudas nav, bet jūs turaties…”

Medvedevs pats nesaprazdams, šā īsā lozunga vadmotīvā pateica – jāpaciešas, kad nafta atgriezīsies augstās cenās. Parastā krieva dzīves līmenis ne kritiski, bet ievērojami krities. Bet valstij naudas kļūst mazāk. Pilsoņiem paskaidro – mēs esam neatkarīga valsts, kas izjūt spiedienu no nedraudzīgām valstīm. Mums jāturas! Jo esam ienaidnieku lokā. Sankcijas nenostrādā, jo Putins gūst iespēju vēl vairāk ap sevi apvienot tautu. Visievainojamākais viņš un apkārtējie ir vienā punktā – kabatā. Kad naudu grib zagt Krievijā, bet tērēt ārzemēs. Tāpēc personāli uzliktās sankcijas ir sāpīgākās un iedarbīgākās.

 

Panamas papīros taču atrada Putina draugu čellistu Rolduginu. Un kādas sekas?

Tas bija ļoti efektīvi. Tas, šķiet, bija sāpīgākais, ko varas aprindas piedzīvoja pēdējā laikā. Nācās skaidroties. Bērniem vijolītes pirkt gribējuši par noglabātiem miljoniem. Tādi atmaskojumi, kriminālu, Rietumos izvietotu kontu bloķēšana sagādā milzīgu kaitējumu kriminālajam Krievijas režīmam.

 

Izskaidrojiet Krievijas elites simpātijas, gaviles par Trampa uzvaru. Vai ticams, ka ASV un Krievijas attiecībās sagaidāms liels pavērsiens?

Simpātijas skaidrojamas ar Trampa dažiem siltākiem izteicieniem par Krieviju un tās prezidentu. Tas Putinam ļoti glaimoja. Tāds vīrs likās atbalstāms, lāgā neticot, ka Tramps uzvarēs. Tagad Putina propagandai būs zināmas grūtības. Krievijā ilgus gadus bija raduši it visā vainot Ameriku, ieskaitot netīras kāpņu telpas. Bet nu Vašingtonā it kā taču draugs saimniekos. Pēc kāda laika propagandai būs jāskaidro – kāpēc Tramps neatzīst Krimu par Krievijai piederošu? Kāpēc joprojām darbojas sankcijas un notiek citas Putina režīmam nedraudzīgas lietas? Man šķiet, ka atsalums Trampa un Putina attiecībās ir neizbēgams. Kā ASV prezidents Donalds Tramps vienkārši nevar atļauties Kremļa aģenta reputāciju.

 

Jūs aktīvi strādājat ar aizbraukušajiem krieviem visā pasaulē, ieskaitot Latviju. Kāds noskaņojums valda šajā vidē?

Viens Putina darbības rezultāts ir krievu masveida bēgšana no tēvijas. Prom dodas zinātnieki, studenti, biznesmeņi, ārsti, inženieri. Kadru un intelekta rezerve, kam vajadzēja Krieviju nodrošināt ilgus gadus. Tagad viņi gūst panākumus ārvalstīs. Aizbrauc prom, jo daudzi smok radītajā politiskajā atmosfērā. Otrkārt, baidās, jo jebkādu biznesu var atņemt jebkurā brīdī. Nav arī pārliecības par rītdienu. Es pūlos mest tiltus ar aizbraucējiem, lai kur tie atrastos. Gribu, lai viņi uzturētu saiknes ar Krieviju, justos piederīgi.

 

Sakiet, kāda ir attieksme Krievijā pret dopinga lietu? Man šķiet, attieksme ir – “nu un kas?”. Bet Latvijas sportisti Sočos tamdēļ pazaudēja divas zelta medaļas!

Nu jau retais noliedz, ka dopingu lietoja lielos mērogos. Diezgan acīmredzami, ka tā bija valsts mašīna, lietojot pat specoperācijas, kas darbināja dopinga programmu. Tā krievu sportistiem ir katastrofa un demonstrē, cik izpuvusi ir visa valsts sistēma. Melīga līdz pašiem pamatiem. Liktos, tas ir tikai sports. Kas par to, kāds paliek otrais vai ceturtais. Godīga sacensība taču ir olimpisko spēļu jēga, ne jau uzvarēt par katru cenu. Tā kā Putinam ir tikai divas vērtības – vara un nauda –, vienmēr rodas ideoloģiskais vakuums, kas jāaizpilda. Cīņa ar terorismu, reliģija, morāli ētisko vērtību glabāšana, panākumi sportā – tai virzienā cenšas uztaustīt. Tāpēc tik svarīgi visur būt pirmajiem, celt nacionālo prestižu, lai arī ko tas prasītu. Kauns, ja pieķer? Tas ir tāpēc, ka visi ir pret mums, visi mūs apskauž – tā skaidro Putina propaganda.

LA.lv