×
Mobilā versija
+10.5°C
Visvaldis, Nameda, Ritvaldis
Otrdiena, 24. aprīlis, 2018
31. maijs, 2016
Drukāt

Māris Antonevičs: Kas valdībai slēpjams Latgalē?

Foto no Latgales reģiona attīstības aģentūras arhīvaFoto no Latgales reģiona attīstības aģentūras arhīva

Reizēm it kā vienkāršas lietas sāk izskatīties aizdomīgi. Piemēram, Ministru kabineta sēdes darba kārtībā iekļautais informatīvais ziņojums “Par Latgales kongresa simtgades pasākumu organizēšanu”, kas nez kāpēc iekļauts “slēgtajā daļā”. Kas gan tur slēpjams?

Protams, varētu to norakstīt uz ierēdniecisku niķi mazākā iegansta dēļ informāciju padarīt par “ierobežotas pieejamības” un tikai “dienesta vajadzībām”. Ik pa laikam atskan arī žēlabas par to, ka Ministru kabineta sēdes vispār ir atklātas. Arī bijušais premjers Einars Repše, kurš savulaik ieviesa šo tradīciju, nesen apgalvoja, ka pieļāvis kļūdu. Viņaprāt, ministri atklātajās sēdēs tikai domājot, kurš būs labāks aktieris, un nerunā pēc būtības.

Bet šoreiz stāsts ir par citu, un var iedomāties tikai divus iemeslus, kāpēc amatpersonas nevēlas, lai tēma nonāk atklātībā. Pirmais, iespējams, tas saistīts ar lieliem tēriņiem, un tā, protams, ir nepopulāra tēma jebkuros apstākļos, bet īpaši, ja tas skar ekonomisko, sociālo un demogrāfisko problēmu nomākto Latgali. Būtu svarīgi, lai pasākumi šoreiz nepaliek konferenču un koncertu līmenī, bet ir tendēti uz reģiona attīstību.

Otrais (ticamākais), ziņojumā ir iekļauta arī politiska informācija, kuru Latvijas valdība baidās atklāt sabiedrībai. Proti, valdošās elites uzdevums ir skaidrot, ka Latvijā sabiedrība nav sašķelta un nekādi Ukrainas notikumi nevar atkārtoties pat par spīti tam, ka vairākums Latvijas krievu atbalstījuši Putinu un Krimas sagrābšanu. Labāk, protams, ja atziņas par šādām krievu noskaņām vispār nenonāk medijos. Izliksimies, ka to nav, un dzīvosim mierīgi. Sevišķi spilgti tas atklājās pēc 2012. gada referenduma par valsts valodas statusu krievu valodai. Jāatgādina, ka Latgale bija vienīgais reģions, kur vēlētāju vairākums atbalstīja Lindermana ierosināto un “Saskaņas” atbalstīto ideju. Tur no 141 680 balsotājiem par bija 78 736 jeb 55,57%, bet pret 62 369 jeb 44,02%. (Kāds būtu rezultāts, ja referendumā varētu piedalīties nepilsoņi, par kuru “apdāvināšanu” tagad tiek spriests varas aprindās?) Tomēr valdība necentās noskaidrot balsotāju motivāciju. Tūlīt pēc iecirkņu slēgšanas sākās latviešu valodas aizstāvju klusināšana un prātulas, ka “referendumā nav uzvarētāju”.

Jau vēlāk, 2014. gadā, pēc Krimas aneksijas, kad daudzi eksperti izteica bažas par līdzīga scenārija iespējām arī Latvijā, socioloģisks pētījums, lai noskaidrotu Latvijas krievu noskaņojumu, gan beidzot tika pasūtīts. “Latvijas Avīzē” par to uzzinājām netīšām, intervējot toreizējo Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu. Pēc intervijā izteiktās piezīmes, ka Latvijā bieži par integrācijas jautājumiem tiek spriests sajūtu līmenī tā vietā, lai valsts finansētu pētījumu un noskaidrotu īsto ainu, valdības vadītāja negaidot atteica, ka tāds pētījums tūlīt tikšot gan veikts. Uz jautājumu, vai sabiedrība ar šā pētījuma rezultātiem varēs iepazīties, viņa norādīja: “Pašlaik tas ir klasificēts pētījums, bet varbūt ar tā rezultātiem iepazīstināsim. Domāju, ka mums ir jādod informācija sabiedrībai.” Blakus sēdošā preses sekretāre gan tūlīt piemetināja: “Es gan nesolītu.”

Sekoja vairāku mēnešu vilcināšanās, un galu galā kaut kāda informācija tomēr parādījās, bet politiskais uzsvars tika likts uz vienu jautājumu – aptaujāto krievu vairākums esot apstiprinājis, ka “jūtas piederīgi Latvijai”. Tātad viss kārtībā… Arī toreiz pētījuma rezultāti tika apspriesti Ministru kabineta sēdes slepenajā daļā, un, kā izrādījās, ne velti, jo ne tik tīkamie pētījuma aspekti netika atklāti un tiem joprojām ir ierobežota pieejamība.

Vai, runājot par Latgali, ir apspriesti dati no 2014. gada pētījuma vai arī jau tapis kāds jauns, pagaidām varam tikai minēt.

Var jau teikt, ka nepatīkamas informācijas noklusēšana ir drošības interesēs. Bet tad jau tāpat var darīt arī citās nozarēs. Kāpēc sabiedrībai jāzina par problēmām, piemēram, veselības jomā vai Valsts ieņēmumu dienestā? To taču var izmantot nelabvēļi.

Pievienot komentāru

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Kusties, kusties!

Valsts finansiāli atbalstīs pedagogu algu celšanu tikai tajās pašvaldībās, kas sakārtos skolu tīklu, uzsver izglītības ministrs Kārlis Šadurskis. Intervijā LTV ministrs teica, ka valdība pildīs solījumu – ja pašvaldības būs ietaupījušas līdzekļus ar skolu tīkla reformēšanu, tad valdība pretī liks līdzvērtīgu summu, lai varētu nodrošināt skolotāju algu palielināšanu. Realitātē tikai 18 pašvaldībās esot notikusi reāla skolu tīkla reorganizācija ar summāro ietaupījumu 2 – 3 miljoni eiro, kas ļoti būtiski atpaliekot no cerētajiem nepilniem desmit miljoniem eiro, kam valsts bijusi gatava likt pretī līdzvērtīgu summu, skolotāju algu palielināšanai kopā nodrošinot 19 miljonus eiro. Pēc Šadurska vārdiem, pašvaldībās, kur ir notikusi skolu reorganizācija, pedagogu algas būšot ievērojami lielākas par 710 eiro par slodzi un varētu būt robežās no 750 līdz nedaudz vairāk par 800 eiro par slodzi.

Vai ir pareizi Likteņdārza zemi nodot valsts īpašumā?
Draugiem Facebook Twitter Google+