Publicitātes (Jāņa Deinata) foto

JRT izrādes “Farjatjeva fantāzijas” centrā neapzināti izvirzās Kugrēnas žilbinoši spēlētā māte 1

JRT sezonas atklāšanas izrāde – “Farjatjeva fantāzijas” Gata Šmita režijā – turpina vienu no šī teātra skatītāju iecienītākajiem repertuāra virzieniem – nedaudz nostalģiskas, taču vienlaikus ironiskas izrādes par padomju laiku un varoņiem, kuri cīnās par cilvēka cienīgu dzīvi ikdienas absurditātē. Šo estētiku, ko pārliecinoši aizsāka JRT “zelta fonda” izrādes – Alvja Hermaņa iestudētais A. Arbuzova “Mans nabaga Marats” un N. Gogoļa “Revidents”, Māras Ķimeles pirms sešiem gadiem uzvestie A. Volodina “Pieci vakari” un pagājušajā sezonā krievu režisora Borisa Frumina iestudētās A. Vampilova “Provinces anekdotes”, šosezon turpina Gata Šmita versija par pazīstamās krievu dramaturģes, kinoscenāristes un aktrises Allas Sokolovas lugu “Farjatjeva fantāzijas”.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Savulaik milzīgu popularitāti guvusī luga “Farjatjeva fantāzijas” (1974), kas iestudēta arī Latvijā (Valmieras un Rīgas Krievu teātrī), ir sarežģītāka, nekā pirmajā mirklī varētu šķist. Kaut arī lugas traģikomiskais sižets – klišejisks mīlas trīsstūris un sadzīviski ģimenes konflikti – neizceļas ar īpašu oriģinalitāti, tomēr vienlaikus aiz šī satura slēpjas dziļāks zemteksts. Lugas galvenā varoņa Pāvela Farjatjeva izklāstītā teorija par to, ka cilvēki uz planētas Zeme atrodas tikai nejauši, kamēr īstā cilvēku apdzīvotā pasaule ir uz kādas citas planētas, ir gluži nepārprotama parafrāze par dzīvi Padomju Savienībā un vēlmi nokļūt otrpus dzelzs priekškara. Mūsdienu kontekstā, varētu šķist, šī tēma zaudējusi savu aktualitāti, un tomēr Gata Šmita interpretācijā luga ieguvusi gluži citu idejisko ievirzi, kaut arī tās realizācija līdz galam nepārliecina.

Režisors lugas pamatkonfliktu starp lirisko varoni Pāvelu Farjatjevu un apkārtējo sabiedrību attēlojis kā pretstāvi starp dzīves realitāti un fantāziju pasauli. Uz skatuves attēlotā darbība galvenokārt balstīta sadzīviskumā – rutīnu iezīmē gan diennakts laika maiņas, varoņiem ceļoties, ejot uz un atgriežoties no darba, gan gluži ikdienišķie pienākumi. Izrādes varoņi nav “varonīgi” vārda tiešajā nozīmē – tie ir vidusmēra cilvēki ar vidusmēra sapņiem, kuri vienmēr tiek atstumti tālākā nākotnē, dodot priekšroku ikdienišķajiem pienākumiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sadarbojoties ar scenogrāfu Rūdolfu Baltiņu, režisors izrādes pamatdarbību izvietojis trijos telpas līmeņos – divos skatuves priekšplānā un vidusdaļā iekārtotos dzīvokļos, no kuriem viens ieturēts pelēki askētiskos toņos, bet otrs attēlots sadzīviskā precizitātē. Paralēli reālajai pasaulei kā trešais skatuves telpas līmenis eksistē dziļumā redzamais logs, kas simboliski iemieso fantāziju pasauli – ironisks, piemēram, ir izrādes prologs, kurā Artūra Skrastiņa Farjatjevs caur logu padod Baibas Brokas Aleksandrai dzeltenu mēnesi, kas, nokļuvis “sadzīves” telpā, pārtop par apaļu tortes kārbu. Loga simboliskās funkcijas gan netiek īpaši izvērstas, un izrādes laikā skatītāji pa to galvenokārt var vērot visai neizteiksmīgas video projekcijas, kas ilustratīvi iezīmē diennakts laika maiņas.

Izrādes aktieransamblis, pretēji lugas sižetiskajai ievirzei, ir pat ļoti neikdienišķs – uz skatuves satikušies trīs Rīgas lielāko teātru aktieri, un mākslinieku savstarpējo saspēli ir interesanti vērot ne tikai neierasto kombināciju, bet arī dzīvās enerģijas apmaiņas dēļ.

Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš izrādes titullomā iejūtas bez slēpšanās aiz ironijas vai komiskiem izteiksmes līdzekļiem. Ietērpts kostīmu mākslinieces Keitas veidotajos gluži ikdienišķajos tērpos, A. Skrastiņa Farjatjevs tomēr atstāj neikdienišķa un gudra cilvēka iespaidu, kuram daudz saprotamāka ir paša atbalstītā “citplanētiešu teorija” nekā apkārt valdošais sadzīves haoss. Smalks, kaut arī introverts aktierdarbs ir Lidijas Pupures atveidotā Pāvela tante – aktrise sev atvēlētajā skatuves laikā uzbur priekšstatu par mazajās sadzīves rūpēs ieslīgušu sievieti, kura uz krustdēla aizraušanos ar dažādām teorijām raugās ar maigu iecietību.

Psiholoģiski ieturētā un nedaudz liriskā intonācijā spēlē arī Baiba Broka Aleksandras lomā. Pirmizrādē gan radās iespaids, ka aktrise vēl nav atradusi tēla ārējās nianses un izmanto (kaut arī dara to ļoti pārliecinoši) līdzīgās agrākās lomās, piemēram, “Latviešu mīlestībā” un “Latviešu stāstos”, izmantotos izteiksmes līdzekļus.

Sarežģīts uzdevums dots aktrisei Ivetai Polei, kura, iejūtoties spurainās pusaudzes­ Ļubovas lomā, galvenokārt izmanto ārējus izteiksmes līdzekļus – tīņiem raksturīgu pārspīlēti asu runasveidu, viegli deformētu ķermeņa valodu un mīmiku –, tomēr aiz atbilstoši izveidotā ārējā eksterjera trūkst psiholoģiski niansētas iekšējās darbības, kas liktu emocionāli dzīvot līdzi varones pārdzīvojumiem.

Reklāma
Reklāma

Tikmēr izrādes centrā neapzināti izvirzās Lāsmas Kugrēnas žilbinoši spēlētā māte – aktrise uz skatuves jūtas absolūti brīvi, pārliecinoši izmantodama groteskas krāsas. Aktrise nebaidās spēlēt neglītumu, skaudību, iedomību, brīžiem pat aprobežotību, vienlaikus atveidotajai varonei piešķirot ļoti cilvēciski saprotamu psiholoģisko motivāciju.

“Farjatjeva fantāzijas” iesākas kā jautra situāciju komēdija, kurai ir interesanti sekot līdzi, taču otrajā cēlienā izrādes temps gluži nemanot arvien vairāk noplok. Šķiet, ka skatuves laiks apstājas un skatītāji, līdzīgi izrādes varoņiem, ir pazuduši pelēcīgā ikdienišķumā.

Uzziņa

Alla Sokolova, “Farjatjeva fantāzijas”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

Režisors: Gatis Šmits, scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš, kostīmu māksliniece Keita.

Lomās: Arturs Skrastiņš, Baiba Broka, Lāsma Kugrēna, Iveta Pole, Lidija Pupure.

Nākamās izrādes: sk. www.jrt.lv.

Vārds skatītājiem

Inga Pētersone, sabiedrisko attiecību speciāliste:­ “Izrādē ļoti prasmīgi saspēlējas trīs Latvijas teātru aktieri, jo īpaši pārliecināja Lāsmas Kugrēnas, Baibas Brokas un Artūra Skrastiņa tēlojums. Izrāde, protams, ir par mīlestību – šoreiz gan nelaimīgu, taču dziļākajā būtībā tā ir skumji ironisks stāsts par katrā cilvēkā mītošajām iedomām, nepiepildītajiem sapņiem. Otrajā cēlienā gan šķita, ka dialogi ir pārāk “izstiepti”, bet varbūt iemesls šai sajūtai ir sliktā teātra Lielās zāles ventilācija.”

Pēteris Bandurins, vecākais finanšu analītiķis VAS “Latvijas Pasts”: “Pirmās desmit minūtes pagāja, sevi laužot un sakot, ka tas nav Dailes teātris. Stāsts ir par padomju laikiem, par cilvēku vienkāršo ikdienu, kas no malas šķita visai vienmuļa. Tāds bija arī izrādes ritms.”

Agnese Roze, projektu vadītāja reklāmas aģentūrā: “Aktieru darbs izcils! Dialogi ievilka savā varā un noturēja uzmanību līdz pašām beigām. Nedaudz traucēja, ka daļa zāles izplūda neapvaldāmos smieklos brīžos, kad noskaņa uz skatuves bija tikai traģiska, nevis komiska.”

Dace Tetere, audzina gadu veco meitu: “JRT esmu uzlikusi diezgan augstu latiņu. Arī šoreiz nebiju vīlusies, izrāde patika. Pēc pirmā cēliena šķita, ka izrāde jau beigusies, bet, izrādījās, ka otrais cēliens ir tās sāls. Izskatījās, ka daudzi skatītāji šo izrādi uztvēra kā komēdiju, savukārt es to sauktu par traģēdiju. Aktieru ansamblis šķita tik organisks, ka nezinātājs pat nepateiktu, ka viņi ikdienā kopā nespēlē.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA