Skats no Latvijas ekspozīcijas Venēcijas mākslas biennālē.
Skats no Latvijas ekspozīcijas Venēcijas mākslas biennālē.
Publicitātes foto

Kas slikts var notikt. Lai dzīvo māksla! 57. Venēcijas mākslas biennāle 0

Venēcijas biennālē šogad sevi reprezentēja 86 valstis ar nacionālajiem paviljoniem “Giardini della Biennale”, Arsenālā un citviet Venēcijā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Latviju biennālē pārstāv Miķelis Fišers ar solo izstādi “Kas slikts var notikt”, tās kuratore – Inga Šteimane. Līdzās nacionālajiem paviljoniem ievērojams notikums ir kūrētā izstāde “La Biennale” paviljonā un Arsenālā, ko šogad veidoja Pompidū mākslas centra vadošā kuratore Kristīne Masela, izstādei atlasot 120 māksliniekus un mākslinieku kolektīvus. Par izstādes vadmotīvu izvēlēts “Viva Arte Viva” jeb “Lai dzīvo māksla”. Kā raksta K. Masela, fokuss ir māksla un mākslinieki, izstāde veidota par māksliniekiem, kopā ar māksliniekiem un to veido mākslinieki. Ņemot vērā norises pasaules politikā un tās nokaitēto gaisotni, Masela apzināti norobežojas no kritiska skatījuma uz to, glābiņu meklējot mākslā un sakot, ka tā ir pēdējais cerību bastions. Šāds kuratores izteikums izklausās naivs un banāls un liek piesardzīgi uztvert kopējo vēstījumu. Pārskatot aktuālo mākslas presi, kas to pirmajās lapās jau pēc izstāžu atvēršanas ziņoja par biennāli, jāsaka, ka Masela saņēmusi ne vienu vien kritiku par izplūdušu, didaktisku un nekonkrētu izstādes konceptu un tā realizāciju.

Ekspozīcijas Masela dalījusi deviņās nodaļās jeb paviljonos. To vidū – paviljoni priekam un bailēm, šamaņiem, laikam un bezgalībai, tradīcijām, krāsām utt. Nodēvēto paviljonu “izcelsme” ir mākslinieku prakses, paņēmieni un intereses, viss, kas veido viņu darbus. It kā radošu stratēģiju un enerģētikas notveršana un atklāšana skatītājam. Diemžēl kuratores interpretācijās dalījums ieguva fragmentāru un teju muzejiski konservatīvu raksturu. Ir reģistrētas tendences un virzieni, tomēr, tos klasificējot, izveidotas “kastītes”, kas mehāniski iedala kāda mākslinieka vai mākslas darba izteiksmes formu kategorijā, kas tam varbūt ir piederīga pastarpināti, vai gluži vienkārši mākslas darbs sniedzas ārpus tam piedāvātajām robežām, tādējādi ierobežojot tā vēstījuma iespējas. Vērojums noved pie vēl kādas problemātikas, abu lielo izstāžu ekspozīciju izkārtojums neveidoja un neveicināja dialogu starp darbiem. Tas ir iemesls, kādēļ viss šķita izplūdis un bez satvara. Likās, ka darbiem ir atrasta vieta telpā, bet vai nozīme? Neskatoties uz šādu kritiku, izstādes priecēja ar darbu kvalitāti, ko papildināja arī “jaunatklājumi” – iespēja iepazīt maz zināmus māksliniekus gan šodienas mākslas kartē, gan nesenā pagātnē. Tas kopumā radīja kopiespaidu par “skaistu” izstādi, kurai diemžēl trūkst dziļuma.

CITI ŠOBRĪD LASA
Vācu māksliniece Anne Imhofa gandarīta par iegūto “Zelta lauvu”. Foto – EPA/LETA

Neskatoties uz to, lielākā sensācija ir biennāles “Zelta lauvas” ieguvējs. Šogad tā pasniegta Vācijas paviljonam – Annei Imhofai par pseidooperu “Fausts”. Tā ir piecu stundu performance, kas būs skatāma ik dienu visu biennāles norises laiku. Ieeja paviljonā ierīkota no sānu durvīm, centrālo ieeju norobežojot, un ēku “apsargā” dobermaņi. Paveroties uz mājas augšu, redzi, ka no tās uz tevi kāds noraugās ar it kā jautājošu skatienu: ko tu te dari? Ieejot paviljonā, skatītājs atrodas kādu metru virs grīdas un staigā pa stikla virsmu. Savukārt zem šīs stikla virsmas “dzīvo” vairāki personāži, kuri sēž un apātiski skatās tālumā vai uz paviljonā ienākušajiem vai arī veic kādas citas nesteidzīgas darbības. Zem stikla grīdas vietvietām izvietoti dažādi priekšmeti, asociatīvi simbolizējot varu, vājumu, vardarbību un brīvību. Imhofas izspēlētā aina it kā nostata skatītāja priekšā laikmeta brutalitāti un pārsteidz ar tiešumu un teju bezkaislīgu tā portretējumu.

Vācijas paviljons piedāvāja atšķirīgu estētiku, kādu to varēja kopumā vērot citu valstu paviljonos, lai arī vairākums izstāžu tiecās izjautāt šībrīža pasaules situācijas: bēgļu krīze, identitāte, migrācija. Par vienu no veiksmīgiem paviljoniem šādā aspektā var uzskatīt Dienvidāfriku pārstāvošo Kandičes Breitza un Mohau Modisakenga kopdarbu, kas izvērsa stāstus par verdzību un piespiedu prombūtni no savas valsts. Arī Grieķijas paviljons (māk­slinieks Georgs Drivs), lai arī ambiciozs savā izpildījumā, iedarbīgi iezīmēja tēmu, apspēlējot Eshila traģēdiju “Lūdzējas”, kurā tiek risināta dilemma par svešinieka vai vietējā iedzīvotāja glābšanu.

Atkāpjoties no laikmetīgām traģēdijām un, kā norāda biennāles kuratore, domājot par mākslu un māksliniekiem, gribas atzīmēt Šveices paviljonu. Tas veltīts vienam no ievērojamākajiem Šveices 20. gs. māksliniekiem Alberto Džakometi. Stāsts atsaucas uz faktu, ka Džakometi allaž noraidījis aicinājumu Venēcijas biennālē pārstāvēt Šveici, uzstājot uz mākslinieka internacionālo dabu un nepiederību kādai konkrētai nācijai. Paviljonā varam apskatīt filmu, ko veidojis duets Terēza Habarda un Aleksandrs Birčlers, kā arī tēlnieces Karolas Bovē darbus. Filma ir vienlīdz emocionāla un estētiski piesātināta, tajā dzīvojam līdzi Džakometi dēla pieredzei, kurš mākslinieku nekad nav saticis, pagātnes situācijas projicējot caur viņa mātes, nezināmas amerikāņu mākslinieces Floras Majo, likteni. Līdzīgi viens no burvīgākajiem paviljoniem bija Rumānijas iekārtotā retrospektīvā Grētas Bratesku izstāde. Tā teju intīmā veidā atklāja mākslinieces radošās intereses un darbības virzienus, daudzus no darbiem publiski rādot pirmo reizi.

Reklāma
Reklāma

Bet visbeidzot par Latvijas paviljona sniegto pieredzi mākslas skatītājam Venēcijā. Miķeļa Fišera izstāde ir profesionāli nostrādāta, piedāvājot tumšu, eksistenciāli caurstrāvotu alternatīvo realitāti, kurā dzīvo citplanētieši, ķirzakas un visu risina slepenās valdības. Izstādes instalējumu veido divas telpas. Vienā eksponēti neliela formāta kokgrebumi un lielformāta gleznojums, bet otrā gaismas instalācija. Izstāde biennāles kontekstā noteikti iezīmē atšķirīgu pieredzi, kas varēja izaicināt ar savu mistifikāciju un sazvērestības teoriju spektru. Tomēr, ja vērtē Fišera sniegumu, tādu, kādu mēs šo mākslinieku zinām, tad šķita, ka vēlme pēc nostrādātības un perfekcijas bija viņu nogurdinājusi un izstādē iezīmējās zināms smagnējums. Bet fakts nemaz nav būtisks, jo kas gan slikts var notikt, Fišera un Šteimanes veidotais projekts gūst starptautiskās mākslas preses atsaucību, par ko prieks.