Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
21. novembris, 2012
Drukāt

Kas tās par klišejām un novecojušiem priekšstatiem?

Foto - LETAFoto - LETA

“Kas ir tās klišejas un “iesīkstējušie priekšstati par latvietību”, kurus atmest aicināja Valsts prezidents Andris Bērziņš 18. novembra uzrunā pie Brīvības pieminekļa?” 
Tā izlasījuši “LA” publicētos runas fragmentus, vaicā “LA” lasītāji, zvanot uz redakciju. 


Andra Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne atbild, ka “tās ir klišejas, kas tiek producētas diendienā, arī diemžēl ar mediju starpniecību, piemēram, par to, ka Latvijas ienaidnieki ir krievi. “Prezidents mudinājis atteikties no iesīkstējušiem priekšstatiem, piemēram, ka latvietis savas tautības dēļ vien jau ir vairāk piederīgs valstij nekā šeit dzimis un audzis ukrainis vai krievs. Šīs domas izvērsums runā bija tālāk – nešķirosim cilvēkus pēc tautībām, bet vērtēsim pēc tā, vai viņi ciena valsti un godā mūsu valodu, tradīcijas un simbolus, skaidro preses sekretāre. Uz jautājumu, vai zemtekstā jāsaprot arī, ka pamācība par iesīkstējušu priekšstatu atmešanu bija tēmēta kāda konkrēta politiska spēka virzienā, L. Krapāne atbild: “Nē, tā ir sentence, kas nav vērsta ne pret vienu konkrēti,” un piebilst, ka vēstījuma mērķis bijis atgādināt: “Cienīsim arī cittautiešus, kas šeit kopj savas tradīcijas, nemēģināsim viņus ar varu padarīt par latviešiem.” Uz manu neizpratni, kur tad sabiedrībā būtu saskatāmi šādi pārtautošanas centieni, preses sekretāre atsaka, ka ir bijušas dažādas pieejas integrācijai.

“Meklējot un apkarojot ienaidniekus, mēs iznīcinām savu labo gribu, devalvējam savus cēlākos mērķus un beigās vēršamies pret sevi,” teica prezidents.

Vai tas būtu jāsaprot kā mudinājums nerunāt par nepatīkamām lietām? “Nē, tas nekādā gadījumā nenoraida iespēju runāt par lietām, kas sabiedrību nevis vieno, bet šķeļ,” atbild prezidenta kancelejas pārstāve.

Bet kāds “LA” lasītājs internetā jautā: “Ko tad prezidents iesaka? Nelikties ne zinis par Latvijas ienaidnieku darbošanos? Lai viņi brīvi rīkojas! Varbūt aizsūtīt tam puisim, kas demonstratīvi centās dedzināt Latvijas karodziņu, puķītes?”

18. novembrī arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags ekumeniskajā dievkalpojumā runāja par latviešiem un cittautiešiem. Salīdzinājumam – ka šeit nebija “rēbusu”, kas prasītu papildu skaidrojumus – rindkopa no viņa uzrunas:

“Un vēl kāds jautājums, galvenokārt pamatnācijai, latviešiem: vai, pēc mūsu domām, tauta – tā, kas ir Latvijas valsts dārgums, tās vērtību glabātāja un līderu avots – ir ierobežojama tikai uz latviešiem, vai arī mēs esam gatavi par tādu atzīt arī šeit dzīvojošos cittautiešus? Vēl vairāk – varbūt mēs vēlamies viņus aicināt, pat ielūgt piedalīties Latvijas valsts tālākā celtniecībā? Uz ko mēs esam gatavi un uz ko ir gatavi viņi, lai to varētu darīt ne vairs kā “mēs” un “viņi”, bet kopā kā Latvijas pilsoņi un patrioti? Vai šāds mērķis mums šķiet vēlams? Vai iespējams? Uz kādiem noteikumiem?”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+