Mobilā versija
Brīdinājums +1.2°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
25. maijs, 2016
Drukāt

Anda Līce: Politkorektuma siltumnīcā savairojusies bezatbildība

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Cilvēks ir tāds radījums, ka bieži vien nevēlas domāt dziļāk, tad dzīvei nākas viņam iebliezt pa pieri. Tiesa gan, arī tas ne vienmēr palīdz. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados man laimējās viesoties pie Austrālijas latviešiem, un tur “3×3” nometnē kādam vīram mugurā es ieraudzīju krekliņu ar uzrakstu, kurā neviens burts nebija izlaists: “Bez savas valodas tu esi s…” Tas bija tiešs trāpījums visu vecumu pašapmierinātībai. Tā var teikt arī šodien, divdesmit gadus vēlāk, un turpināt: “Bez pienākuma apziņas tu esi s…” Oskars Vailds ir teicis: “Pienākuma apziņa ir tas, ko cilvēks vēlas redzēt citos.”

Tā, kas mums citos nepatīk, mūsos pašos var būt pārpārēm. Visbiežāk tas ir pienākuma apziņas trūkums. Bez tās nav atbildības, bez atbildības nav uzticības, un bez uzticības nav nekam jēgas. Politkorektuma siltumnīcā bezatbildība ir savairojusies tā, ka ņem elpu ciet. Kad dzirdu amatpersonas sakām par savu vadīto iestādi: “Ir vērojami uzlabojumi,” un šo uzlabojumu nosaukšana neseko vai arī tiek minēti nebūtiski sīkumi, es tālāk nemaz neklausos. Par uzlabojumiem tiek runāts jau veselu gadsimta ceturksni. Tie bieži vien ir pliki apgalvojumi, kurus grūti pārbaudīt, bet ar kuriem lieliski var piekrāsot resoru fasādes. Uz amatpersonu šādu retoriku sabiedrība atbild dažādi – vieni, kas, piemēram, vairs netic nekādiem uzlabojumiem tiesu sistēmā, brauc no Latvijas projām, citi, noguruši no donkihotiskiem mēģinājumiem tiešām kaut ko mainīt pēc būtības, dodas iekšējā emigrācijā. Par laimi, joprojām ir cilvēki, kas, izšķiežot nesamērīgi daudz enerģijas un laika, tomēr cīnās pret bezatbildību, kas izplatās līdzīgi pelējumam.

Latvijā ir daudz ģimeņu, kurās trūkst tēva un vīra. Kā bērniem mācīt dzīves pamatus, ja ne tikai blakus, bet pat tuvākā apkārtnē nav cilvēka, kuram gribētos līdzināties un par kuru nav jākaunas? Kā, piemēram, zēnam – nākamajam vīrietim – skaidrot jēdzienu “pienākuma apziņa”, ja viņa tēvs tikai vārdos apliecina, ka mīl savu dēlu, baro viņu ar solījumiem, kurus nepilda? Kas notiek bērna sirdī, piedzīvojot melus no tā, kuram viņš ir no meliem jāpasargā? Strādājot Okupācijas muzejā, es iepazinu cilvēkus, kuru tēvi bija krituši karā, gājuši bojā cietumos, nometnēs un izsūtījumā, un ar kuriem viņu bērni un mazbērni lepojas vēl šodien, jo tie vīri saglabāja pienākuma apziņu arī vissmagākajos apstākļos. Būt atbildīgam nav viegli, ne velti saka – “turēt vārdu” un “vīrs un vārds”. Tātad kādam dotais vārds ir vienā svarā ar vārda devēju. Ja tu neturi doto vārdu, kas tad tu esi?

Pievienot komentāru

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Gaidi ar maisu!

Nacionālā apvienība apspriešanai koalīcijā sagatavojusi likuma grozījumu projektu, kas paredzēs bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentus nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam. Šāds priekšlikums iesniegts, lai atvieglotu šo dokumentu pētīšanas procesu un to publicēšanu ar zinātniskajiem komentāriem līdz 2018. gada 31. decembrim. Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizītis sacījis, ka VDK dokumentu nodošana Latvijas Nacionālajam arhīvam būs politiķu izšķiršanās, nevis drošības iestādes kaprīzes vai negribēšana. SAB priekšnieks sacīja – ja dokumenti tiek pārvietoti uz valsts arhīvu, ir jālikvidē Totalitārisma seku dokumentācijas centrs, kā arī jāgroza likums. Bijušās VDK Zinātniskās izpētes komisijas pārstāvji līdz šim bieži sūdzējušies par SAB liktajiem šķēršļiem, lai varētu pētīt dokumentus.

Vai vidējai izglītībai Latvijā jābūt obligātai?
Draugiem Facebook Twitter Google+