Mobilā versija
+1.1°C
Māra, Mārīte, Marita
Sestdiena, 25. marts, 2017
25. maijs, 2016
Drukāt

Anda Līce: Politkorektuma siltumnīcā savairojusies bezatbildība

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Cilvēks ir tāds radījums, ka bieži vien nevēlas domāt dziļāk, tad dzīvei nākas viņam iebliezt pa pieri. Tiesa gan, arī tas ne vienmēr palīdz. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados man laimējās viesoties pie Austrālijas latviešiem, un tur “3×3” nometnē kādam vīram mugurā es ieraudzīju krekliņu ar uzrakstu, kurā neviens burts nebija izlaists: “Bez savas valodas tu esi s…” Tas bija tiešs trāpījums visu vecumu pašapmierinātībai. Tā var teikt arī šodien, divdesmit gadus vēlāk, un turpināt: “Bez pienākuma apziņas tu esi s…” Oskars Vailds ir teicis: “Pienākuma apziņa ir tas, ko cilvēks vēlas redzēt citos.”

Tā, kas mums citos nepatīk, mūsos pašos var būt pārpārēm. Visbiežāk tas ir pienākuma apziņas trūkums. Bez tās nav atbildības, bez atbildības nav uzticības, un bez uzticības nav nekam jēgas. Politkorektuma siltumnīcā bezatbildība ir savairojusies tā, ka ņem elpu ciet. Kad dzirdu amatpersonas sakām par savu vadīto iestādi: “Ir vērojami uzlabojumi,” un šo uzlabojumu nosaukšana neseko vai arī tiek minēti nebūtiski sīkumi, es tālāk nemaz neklausos. Par uzlabojumiem tiek runāts jau veselu gadsimta ceturksni. Tie bieži vien ir pliki apgalvojumi, kurus grūti pārbaudīt, bet ar kuriem lieliski var piekrāsot resoru fasādes. Uz amatpersonu šādu retoriku sabiedrība atbild dažādi – vieni, kas, piemēram, vairs netic nekādiem uzlabojumiem tiesu sistēmā, brauc no Latvijas projām, citi, noguruši no donkihotiskiem mēģinājumiem tiešām kaut ko mainīt pēc būtības, dodas iekšējā emigrācijā. Par laimi, joprojām ir cilvēki, kas, izšķiežot nesamērīgi daudz enerģijas un laika, tomēr cīnās pret bezatbildību, kas izplatās līdzīgi pelējumam.

Latvijā ir daudz ģimeņu, kurās trūkst tēva un vīra. Kā bērniem mācīt dzīves pamatus, ja ne tikai blakus, bet pat tuvākā apkārtnē nav cilvēka, kuram gribētos līdzināties un par kuru nav jākaunas? Kā, piemēram, zēnam – nākamajam vīrietim – skaidrot jēdzienu “pienākuma apziņa”, ja viņa tēvs tikai vārdos apliecina, ka mīl savu dēlu, baro viņu ar solījumiem, kurus nepilda? Kas notiek bērna sirdī, piedzīvojot melus no tā, kuram viņš ir no meliem jāpasargā? Strādājot Okupācijas muzejā, es iepazinu cilvēkus, kuru tēvi bija krituši karā, gājuši bojā cietumos, nometnēs un izsūtījumā, un ar kuriem viņu bērni un mazbērni lepojas vēl šodien, jo tie vīri saglabāja pienākuma apziņu arī vissmagākajos apstākļos. Būt atbildīgam nav viegli, ne velti saka – “turēt vārdu” un “vīrs un vārds”. Tātad kādam dotais vārds ir vienā svarā ar vārda devēju. Ja tu neturi doto vārdu, kas tad tu esi?

Pievienot komentāru

Māris Zanders: Interesanti, bet riskantiPiedāvājot "valsts izdevumu finansēšanu uz valsts ārējā parāda pieauguma rēķina", "Vienotība" nonāk pretrunā.
Lasītāju aptauja
Kas vairotu jūsu laimes sajūtu?
Atis Klimovičs: Ne viss tika pateikts 16. martā (84)Pietrūka Latvijas valdības oficiāla paziņojuma par Otrā pasaules kara izraisītājiem.
Ilze Kuzmina: Ministra satraucošā vienaldzībaSešgadnieku skološanas reforma novilcināta līdz pēdējam, nu uz kvalitātes rēķina notiek "skriešanās ar laiku"
Draugiem Facebook Twitter Google+