Mobilā versija
Brīdinājums +5.1°C
Leonīds, Leonīda
Piektdiena, 20. oktobris, 2017
24. februāris, 2017
Drukāt

Pērn Latvijā ir bijis vismazākais bojāgājušo skaits ceļu satiksmes negadījumos

Foto Reuters/Scanpix/LETAFoto Reuters/Scanpix/LETA

Pagājušais gads ir zīmīgs ar vienu statistikas rādītāju – Latvijā ir vismazākais bojāgājušo skaits ceļu satiksmes negadījumos, kāds ir bijis kopš neatkarības atjaunošanas, – 158 cilvēki. Samazinājums salīdzinājumā ar 2015. gadu ir par 16,5%. Šis ir nozīmīgs rādītājs, kas liecina par satiksmes situāciju kā tādu – iespējas aiziet bojā satiksmes negadījumā ir kļuvušas mazākas.

Bet priecāties par “tikai” 158 traģēdijām taču būtu amorāli. Turklāt ievainoto skaits un kopējais smagu (ar kaitējumu cilvēku veselībai un dzīvībai) negadījumu skaits nav mazinājies. Tas ir ne tikai lielāks nekā pērn, tas pārsniedz pat 30 gadu senas pagātnes kontrolskaitļus. Laikam jau ir pāragri saukt šos par lieliskiem rādītājiem. Ko domā nozares eksperti? Šodien jautājam diviem.

 

Kas panāca bojāgājušo skaita samazinājumu?

Oskars Irbītis, tiesu eks­perts, Latvijas “Gada auto” žūrijas biedrs:

“Ir mazliet labāk. Kuri tad pelnījuši galvenās uzslavas? Pretēji nevalodām, uzskatu, ka savu darbu labi (iespēju robežās) ir veikuši policisti, kas kādu laiku apturējuši vai ar savu klātbūtni vien piespieduši vismaz brīdi braukt lēnāk un prātīgāk. Tāpēc arī izdzīvot. Labus vārdus ir pelnījuši dakteri (gan neatliekamās palīdzības auto, gan slimnīcā), kas ir spējuši salāpīt cietušos un pārvilkuši dažu labu no statistikas ailītes “bojā gājis” uz “cietušais”. Tāpat savs būtisks ieguldījums statistikas uzlabojumā ir glābējiem, kas spēja pietiekami ātri ierasties notikuma vietā.

Savu pozitīvo ieguldījumu noteikti ir devuši arī stacionārie fotoradari. Pašreizējie radaru kūrētāji CSDD tiešām uzstāda šos aparātus pārdomātās vietās, kur tie sniedz noteiktu labumu. Statistika liecina, ka, piemēram, Kalnciema tilta apkārtne ir kļuvusi daudz drošāka – bojāgājušo un cietušo satiksmē praktiski nav, bet iepriekš šeit cieta daudzi gājēji. Stacionārie fotoradari Latvijā ir nepieciešami, to būs daudz vairāk.

Tātad – šis tas labs ir mūsu pašu paveikts. Bet galvenais bojāgājušo skaita samazinājuma cēlonis, manuprāt, ir cits. Mūsu valsts autoparks joprojām ir vecs. Tomēr pat šie vecie automobiļi ir jau pārsvarā ražoti pēc 2000. gada, kas bija nozīmīgs ar vairāku būtisku prasību ienākšanu autobūvē, – obligāti gaisa spilveni, uzlabota drošības jostu konstrukcija, izmainīta virsbūves konstrukcija un vēl daudzas obligātas lietas. Tas viss ļauj automobiļa lietotājiem uzlabot savas izredzes palikt dzīviem kļūdas vai apstākļu liktenīgas sakritības reizē.

Mans ikdienas darbs ir ceļu satiksmes negadījumu rekonstruēšana un negadījuma iemeslu noskaidrošana – autotehnisko ekspertīžu veikšana. Es ikdienā redzu, cik liela nozīme ir automobilī, kā arī citos transporta veidos esošajām tehnoloģijām – gan transportlīdzekļu aktīvajām drošības sistēmām, kuru uzdevums ir novērst automobiļa vadītāja pieļautās kļūdas vai darīt visu iespējamo, lai tās labotu, gan arī pasīvajām drošības sistēmām, kas savu darbu sāk no tā brīža, kad transporta līdzeklis saskaras ar šķērsli (citu transporta līdzekli, stabu, koku, sienu utt.), kad sākas deformācijas.

Varētu ilgi stāstīt par jauninājumiem autobūvē, stāstīt par to, kā auto pamazām kļūst par visai autonomu un robotizētu, “muļķudrošu” sistēmu. Un tas palīdz. Tas glābj. Pieminēšu vēl vienu būtisku jauninājumu – ārējie drošības spilveni. Brīdī, kad automobiļa sensori fiksē, ka uzbraukums gājējam ir neizbēgams, dzinēja pārsegs tiek piepacelts un virs priekšējā stikla tiek izšauts drošības spilvens. Šāda sistēma nodrošina daudz maigāku ķermeņa kontaktu ar automobili – gājējs tiek uztverts, nevis atsists no automobiļa. Izpaliek arī otrais sitiens – kritiens uz ceļa seguma. Statistika liecina, ka Zviedrijā, kur ir visvairāk šādi aprīkotu automobiļu (“Volvo” ir šīs sistēmas pirmieviesējs), pilsētās bojā nav gājis neviens gājējs, kurš būtu notriekts ar šādu automobili.

No visa iepriekš minētā ir secināms, ka liela nozīme bojāgājušo skaita samazināšanā ir bijusi tieši pasaules auto inženieru darbam. Latvijas vidējais autovadītājs noteikti vēl nedrīkst sist sev uz pleca un teikt, ka viņš ir krasi uzlabojis savu braukšanas stilu un līdz ar to arī satiksmes drošības situāciju.”

 

Radaru naudu – drošībai!

Juris Zvirbulis, Latvijas Automoto biedrības prezidents:

“Autovadītāji pērn par 3,7 miljoniem eiro papildinājuši valsts maciņu, ātri braucot garām fotoradariem. Šobrīd Latvijā ir jau 40 stacionārie ātruma mērītāji, un turpmāk būs vēl 60, tātad varam paredzēt vēl lielāku soda naudu apjomu. Varbūt pašiem knašākajiem maksātājiem varētu ieviest kādas veicināšanas balvas?! Šis joks būtu vietā, ja nauda, kas iekasēta, tiktu ieguldīta, piemēram, drošu gājēju pāreju un veloceliņu izveidē, “melno punktu” likvidēšanā vai kādā citā satiksmes drošības uzlabošanas projektā. Ir jāaptur iedzīvotāju slepkavošana uz Latvijas ceļiem, nevis nauda jātērē kādu subjektīvu un plašākai sabiedrībai mazsvarīgu uzdevumu pildīšanā.

Vai kādreiz pienāks laiki, kad satiksme uz ceļiem būs tik droša, ka nebūs neviena negadījumos bojāgājušā, bet pat neliela avārija izraisīs sensāciju, kas sabiedrību un medijus interesēs krietni vairāk nekā valdību maiņas vai kādi ekonomiski satricinājumi? Zviedrija uzskata, ka nav ilgi jāgaida, jo, īstenojot programmu “Zero vision”, ceļi būs droši 2050. gadā. Šādu vai līdzīgu mērķi ir izvirzījušas arī vairākas citas ES dalībvalstis.

Savukārt cits tuvāks uzdevums ir līdz 2020. gadam Eiropā uz pusi samazināt ceļu negadījumos bojāgājušo skaitu salīdzinājumā ar 2010. gadu, kad ES vidēji bija 63 bojāgājušie uz miljons iedzīvotājiem. Fotoradaru iekasētās soda naudas ieguldīšana satiksmes drošības projektos nākotnē palīdzētu arī Latvijā sasniegt ambiciozo 2020. gada mērķi.”

 

20170221205833_6443

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+