Foto – Shutterstock

Guntis Ščerbinskis: Kas vārās pašmāju indīgajos informācijas katlos 10

Bezspēcība, ko valsts tagad izrāda tā saukto nelegālo narkotiku lietā, atgādina par kādu citu lielu nevarību, kas jau gadiem valdījusi informācijas laukā, kur faktiski legalizēta valsts nomelnošana, apmelošana un pat cilvēku kūdīšana. Politiķi labprātāk izlikušies to neredzam. Bet mērķtiecīga valsts informācijas un mediju politika uzskatīta par nelietderīgu.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Vietējā krievu avīzē “Vesti” pirmdienas numurā lasu autores J. Sļusarevas atziņu, ka “muļķīgākais, kas ar mums varēja notikt”, ir Krievijas karš ar Ukrainu. Donbasā dzimusī žurnāliste savu atziņu pamato ar to, ka krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību pārkāpumus Ukrainā nekādā mērā nevarot pat salīdzināt ar “to pašu Latviju, kur krievi ir beztiesiski principā”. Ar to krievu lasītājam acīmredzot likts saprast, ka Latvija šādu karošanu būtu pelnījusi vairāk. Autore vēl piemetina: “Tomēr šeit [Latvijā] krievu pašaizsardzības vienības kaut kā neradās pat laikā, kad notika masu protesti pret krievu skolu reformu.”

Šis ir tikai viens piemērs. Demonstratīva necieņa pret savu mītnes zemi, kas dažkārt robežojas ar kūdīšanu un musināšanu, ir sava veida labais tonis vai tradīcija, kas Latvijas krievu presē sakņojas gadu desmitiem. “Latvijas Avīze” bieži vien bijusi vienīgā, kas par to cēlusi trauksmi. Nu sarosījušās arī kādreiz tik liberālās aprindas, kas sauc pēc Krievijas televīzijas atslēgšanas Latvijā. Diemžēl negribot redzēt vai dzirdēt, kas vārās tepat deguna galā pašmāju informācijas katlos.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vispirms, uzskatu, ka principā nepareizi ir runāt par Krievijas kanālu slēgšanu. Jārunā ir par tendenciozu, melīgu un kaitniecisku informāciju, kuras nesējs var būt tikpat labi ar Londonas, Stokholmas vai Rīgas pieraksta vietu. Turklāt nedomāju, ka t. s. Kremļa kanāli būtu tie bīstamākie ieroči informācijas kaujā, jo tie spēlē ar atklātām kārtīm. Skatītājam ir daudzmaz skaidrs, kas tos finansē un kontrolē. Tie nenes nekādus pārsteigumus – Putina vai viņa politikas kritiku no tiem neviens nesagaida. Daudz bīstamāki informatīvie ieroči ir tie, kuriem nav šāda skaidra “Kremļa pieraksta”. Tie mulsina auditoriju vairāk, jo it kā pareizu nodomu aizsegā realizē citus – slēptus un varbūt tikai nojaušamus – mērķus.

Atgriežoties pie Krievijas TV kanāliem, patiesi, ir jautājums, kāpēc to īpatsvars vienā Eiropas Savienības valstī ir tik liels. Manuprāt, atbilde ir skaidra – kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas valstij nav bijuši izvirzīti mērķi, uz kādu informatīvo un mediju vidi tiekties. Lieki piebilst, ka līdz ar to izpalika arī mērķtiecīgs regulējums, piemēram, izsniedzot TV retranslācijas atļaujas, licencējot kabeļoperatorus vai radot labvēlīgus tirgus apstākļus citādam TV saturam.

Savā ziņā šis vilciens ir aizbraucis, jo pēdējā desmitgadē tradicionālā televīzija ir stipri zaudējusi savu lomu, piekāpjoties interneta risinājumiem. Tāpēc pat tehniski izslēdzot Maskavas programmas no kabeļtīkliem, cilvēki, kas grib ticēt Kremļa propagandai vai arī vienkārši grib skatīties savas iemīļotās pārraides un filmas Krievijas kanālos, bez tādas iespējas nepaliks. Varbūt būs nelielas neērtības.

Tikai skaidri mērķi un ceļa karte, kā tos sasniegt, var nest pārmaiņas Latvijas informācijas telpā. Sākotnēji pozitīvs signāls bija lēmums par atsevišķas informācijas un mediju politikas struktūras izveidi pie Kultūras ministrijas. Tomēr bažas rada uzstādījumi, kas izskan par tās funkcijām, piemēram, TV reklāmas tirgus pārdale. Tas Latvijas informācijas telpu nestiprinās.

Politiķi mums ir parādā valsts un sabiedrības interesēs balstītu informācijas un mediju politiku. Un tā būtu īsteno un jāuzrauga jaunajai struktūrai.