Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
6. novembris, 2015
Drukāt

Kas vēderā tam, ko es lieku vēderā (1)

Foto: shutterstock.comFoto: shutterstock.com

Vai zini to sajūtu, kad lielveikala zoostendā ieraugi pūkainu kāmīti un tā vien gribi to nopirkt, aiznest mājās un augām dienām bužināt? Tieši tā man bija, pirmoreiz ieraugot savu nākamo vīru. Gribēju aiznest mājās, iesēdināt dīvānā, iedot rokās televizora pulti un mūžīgi mazgāt viņam apģērbu un gatavot ēst. Labi, esmu pieķerta, tā vis īsti nebija! Visvairāk tā nebija par daļu gatavot ēst. Nebiju cītīga tautumeita, un vairāk par pāris brokastu receptēm manā pūrā atrast nevarēja. Tā mēs dzīvojām vienos priekos un nebeidzamos makaronu katlos.

Salasījusies dažādus citātus no sērijas Ēd, lai dzīvotu, nevis dzīvo, lai ēstu, gadiem ilgi pārtiku uzskatīju par sekundāru, kam īpašu uzmanību nevis nevajag pievērst, bet pat nav vērts, jo kāpēc lai tādiem niekiem tērētu dārgo laiku.

Pusdienās pasūtām picu? Labi! Vakariņās aizejam uz Makdonaldu? Sarunāts!

Arvien biežāk pēc šādām ēdienreizēm novēroju, ka nejūtos labi ne fiziski, ne garīgi. Sākumā meklēju cēloni dažādos ārējos faktoros, bet tad ieklausījos savā organismā. Taču nebija viegli saprast, kas liek man justies slikti, jo kurš gan zina, kas ir iekšā ātro ēstuvju burgeros, kurās ganībās ganījusies brokastu picai dāsni uzbērtā desa un vai vispār tajā ir kaut vai maza daļa no ganāmpulka. “Vienmēr esmu kritiski skatījusies un lasījusi ziņas, pārbaudot tur pausto informāciju. Taču, kad kāds man saka, ka ar šo ēdienu viss kārtība, ticu uz vārda un akli stumju sev iekšā. Vai nav paradokss?” apmēram tā izklausījās kāda pirmsmiega saruna pašai ar sevi.

Kopš tās dienas es vienmēr pārbaudu, kas vēderā tam, ko lieku vēderā, un tāpēc no manas ikdienas pilnībā izslēgtas vairākas ēstuves ne vien izmantoto produktu, bet arī nekompetences dēļ. Ja kafejnīcā uz manu jautājumu par produkta izcelsmi vai ēdiena sastāvu viesmīlis atsakās atbildēt vai atbildi nemaz nezina, vieta ierindojas manā vairs neapmeklēt sarakstā. Iespējams, izklausās pārāk kritiski, bet tas galu galā ir mūsu organisms, kurā nereti sabāžam to, ko atsakās ēst pat kaimiņa sētas suņi.

Izrādās, mūsu zemē daudzas labas ēstuves ir pielāgojušās cilvēkiem, kuri domā līdzīgi kā es, piedāvājot noskaidrot produktu izcelsmi un maltīšu sastāvu jau ēdienkartē. Es nebūt neuzstāju, ka visiem produktiem jābūt ekoloģiskas izcelsmes, kurus novākušas jaunavas agrā rītā, basām kājām brienot pa rasotu pļavu. Vienkārši vēlos, lai ēdiens ir manis izdarīta izvēle, pat ja tas nav visai veselīgs. Kāpēc? Lai, jūtoties sliktāk pēc tā apēšanas, man negribētos vainot pavāru, iestādi vai ražotāju, bet gan sevi, jo es izvēlējos. Mēs vispār esam paraduši visās problēmas vainot ļaudis Briselē vai simt gudrās galvas tepat Saeimā. Es nolēmu iestāties pati par sevi, savām izvēlēm un uzskatu, ka mums biežāk jāizvēlas atbildēt par savu rīcību ne vien citiem, bet arī pašiem sev.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vispār ēstuvēs nebaroties un veikalos neiepirkties ! 🙂

Draugiem Facebook Twitter Google+