Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
22. marts, 2013
Drukāt

Kašķis paglāba no iesaukšanas leģionā

Foto - LETAFoto - LETA

1943. gada vasarā, kad Otrā pasaules kara fronte sāka uzņemt atpakaļgaitu un atgriezties, no kurienes nākusi, grupu Aizviķu pagasta jaunekļu iesēdināja šķūtnieku ratos un aizveda uz Vaiņodi, lai pārbaudītu mūsu miesas stāvokļa derīgumu iesaukšanai vācu pretgaisa aizsardzības vienībā “Luftwaffe” ar cerību nonākt latviešu leģionā.

 

Jaunas smukas medmāsiņas kautrīgi nopētīja manu “pastāvošo iekārtu” un konstatēja, ka man esot kašķis. Tāds nav derīgs tīrasiņu vācu armijai. Izbrāķēts! Pagasta meiteņu aprindās uz tādiem baltbiļetniekiem raudzījās kā uz nepilnvērtīgiem bez rožainām cerībām.

Ja nebūtu bijis kašķa, tad šodien būtu turpat, kur daudzi citi, kurus tagad apsaukā 16. martā par fašistiem, kaut ulmaņlaikos tikām audzināti Latviju mīlošā nacionālā garā. Katru gadu 16. marta notikumi uzjundī tik daudz mūsu tautai pazemojošus notikumus, ar kuriem mūs uz mūžu apzīmogoja svešās naidīgās varaskārās lielvalstis. Toreiz valdīja kara laika likumi un par izvairīšanos no to pakļautības tiktu sodīti bez žēlastības ar visbargākajiem soda mēriem.

Padomju vara visus, kas nebija okupācijas piekritēji, nodēvēja par fašistiem, kaut Latvijā fašisma nekad nav bijis un nebūs, atskaitot vācu okupācijas uzspiestās varas gadus. Izsūtīti, nogalināti, pazemoti un apsaukāti mēs joprojām staigājām ar nolaistām astēm, zaudējot savu pašlepnumu par savu tautu un valsti.

Vārds “nacionālists” drīz jau tiks pielīdzināts fašismam un uzskatīts par nevēlamu mūsu valstī. Attaisnojam tos, kas gadiem ilgi kurina naidu mūsu tautā.

Mana paaudze, kam bija laime tikt audzinātiem tēvzemes mīlestības nacionālā garā, nevaram palikt vienaldzīgi, redzot to, kā mūsu valstij naidīgi spēki mūsu zemē šeftējas nesodīti, kā seski pa vistu kūti. Vai jānāk jaunai atmodai?

 

 

viedokļi

Viktorija Kreicmane Zemgalē: “Liels paldies Mārim Antonevičam! Viņa interviju ar R. Dzintaru un J. Dombravu avīzes 21. marta numurā nav iespējams vienaldzīgi lasīt.”

Jānis Bērziņš Grobiņā: “Esmu neizpratnē par A. Liepiņa rakstu “Provokatori – likumsargu draugi”. Uzskatu, ka policija rīkojās enerģiski, lai savāktu tos, kas traucēja sabiedriskajai kārtībai. Turklāt skaļruņus policijai nebija tiesību aizvākt, jo atskaņot mūziku bija atļāvusi Rīgas dome. Provokatori to vien gaidīja, lai varētu sākties masu nekārtības.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+