Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Kaspars Putniņš: mūsu balsis skan dabiskāk


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvijas Radio kora diriģenta un producenta Kaspara Putniņa mūzikas izjūta no bērna kājas kultivēta unikālajā latviešu koru muzicēšanas tradīcijā – tā kļuvusi par radošu platformu viņa nerimtīgajiem jaunas izteiksmes meklējumiem arī plašajos pasaules kormūzikas ūdeņos, kuros, pateicoties viņam, augstu novērtēts gan Latvijas Radio kora sniegums, gan diriģenta rokraksts.

 

Nākamais pieturas punkts jau rīt, 20. aprīlī, izstāžu zālē „Arsenāls”, kur koncertā „Debesu atbalsis” Kaspars Putniņš un Latvijas Radio koris izdziedās būtisko sarunā starp japāņu un ķīniešu, Rietumeiropas un latviešu komponistiem.

 

Diriģentu K. Putniņu jau 20 gadus pazīstam kā Latvijas Radio kora diriģentu, programmu producentu un Radio kora grupas dibinātāju un vadītāju. Nav nejauši, ka kora mūzika kļuvusi par aicinājumu – kora vidē būts kopš bērnības, kad mamma dziedāja tolaik Imanta Kokara vadītajā kamerkorī „Ave Sol”.

Diriģents atminas – jau kā mazs puika mitis šajā vidē ar lielu patiku. Viens no tiem, kuri kopš sešu gadu vecuma mituši „dārziņskolā”, kur bijušas divas iespējas – vai nu „saslimt” ar kora dziedāšanu, vai pilnīgi „izārstēties” no tās. Iznāca pirmais.

Puikām skolā dziedāšana korī līdz ar balss lūzumu automātiski pāraug diriģēšanā. Pēc tam – mūzikas akadēmija, padomju armija. 20 gadu vecumā paguvis dziedāt gan kamerkorī „Ave Sol”, gan „Rīgas džeza sekstetā” (vēlāk „Rīgas vokālajā grupā”), paralēli kopā ar kolēģi Māri Kupču dibināts jauniešu koris „Balsis”. Tolaik K. Putniņa interesantos radošos centienus ievēroja Sigvards Kļava, kurš sākumā uzaicināja piedalīties koncertu sērijā „Satikšanās mūzikā”, vēlāk – arī diriģēt Latvijas Radio kori.

Diriģents atzīst, viņu mūzikas pasaulē virza nepieciešamība pēc dažādības – interesi raisa gan garīgās mūzikas „a capella” dziedājumi, gan sarežģīti tehnoloģiski meklējumi elektronikas pasaulē, bet nereti – izrādes, kurās no kora prasīta arī aktierspēle un režija – vai tā būtu gleznopera „Operācija: Orfejs”, vai elektroakustiskā pastaiga „Pasaka par Kurbadu”, starptautiskā multimediju izrāde „Kara daba”, kura tikko ar panākumiem uzvesta Francijā, bet novembrī uzrunās auditoriju Ņujorkā.

Lai arī K. Putniņš diriģējis ievērojamu skaitu izcilu Eiropas koru – tostarp gan „BBC Singers”, „RIAS” kamerkori, Berlīnes, Zviedrijas, Flāmu Radio korus un citus, diriģents nav viens no tiem, kas apzināti veido „karjeru” mūzikas industrijas „mūsdienu tirgus ekonomikas stilā”.

„Varbūt izklausās naivi, bet svarīgā lieta un optimālais veids, kā kaut ko sasniegt, ir meklēt jomu, kurā cilvēks grib un var sevi realizēt optimālā veidā. Kāda lieta, kas patiešām no sirds aizrauj, un visas pārējās lietas veidojas līdzi.”

Diriģents atzīst – tieši strādājot ar mazām muzicēšanas sastāvu formām viņš jūtas kā mājās, kur ir vairāk telpas personiskām muzicēšanas attiecībām, smalkāka un bagātīgāka komunikācijas forma ar mūziķiem nekā strādājot ar „septiņdesmitpiecgalvainu pūķi”. Par radošu meklējumu laboratoriju kļuvusi viņa dibinātā Radio kora grupa, meklējot jaunas izpausmes formas cilvēka balsij, centrā liekot laikmetīgās mūzikas skaņražu darbus. Tomēr būtisks ir princips – jebkuru muzicēšanu var pārvērst kamermuzicēšanā. Tā, lai arī lielā simfoniskā orķestrī katrs ir spējīgs realizēt sevi, katrs ir atbildīgs par to, ko dara.

Meklējot novatorisko mūzikā, mūsdienās žanru nodalījums kļuvis teju lieks. Diriģents pasmaida – arī „Radiohead” atsevišķos gadījumos ir rokmūzika, bet citreiz – ārkārtīgi kreatīva un interesanta lieta, kuru nevar ielikt pilnīgi nekādos rāmjos. „Varbūt estētiski man nav pieņemama kaut kāda diksilenda forma vai disko, taču jāteic, ka līdzīgas sajūtas manī raisa izteikta „bel canto” stila izrādīšanās klasiskajā mūzikā. Man ir svarīgs tas, ko Heincs Holligers nodēvēja par „patiesu vēstījumu” – sajūta, ko visi pazīstam. Man atslēga jebkurā teātrī, gleznā, muzikālā darbā ir patiesības grauds, kas uzrunā, kas var uzspīdēt dažādos žanros, dažādās lietās, iespējams, kaut kas abstrakts, bez stāsta un sižeta, iespējams, pat ļoti atsvešināts.”

Patiesības graudu jeb sarunu par būtisko caur budisma tekstiem un simboliku saskarē ar Rietumeiropas simboliem piedāvās K. Putniņa veidotā Latvijas Radio kora jaunā programma “Debesu atbalsis”, kurā Latvijas komponistes Rutas Paideres, vāciešu Johanesa Brāmsa un Roberta Šūmaņa, Rietumos japāņu rietumniecisko komponistu Toru Takemicu un Tosio Hosokavas un ķīniešu komponista Guo Veņdzjina kordarbi. „Svarīgi ir piedāvāt savu mūziku īstajā laikā, vietā un kontekstā. Vienveidīgas programmas nav interesantas nedz publikai, nedz atskaņotājiem. Protams, ir grupas, kas specializējas konkrētā jomā – renesanse, baroks, tomēr ir arī tendence koncerta ietvarā ielikt dažādu stilu, raksturu darbus. Man šķiet, tas tikai nāk par labu gan mūzikai, gan mūzikas uztverei. Svarīgi ir nepārsātināt, atrast balansu.”

Diriģents spriež, iespējams, Latvijas Radio koris novērtēts daudzviet pasaulē, jo tā dziedāšanas maniere Latvijā ir daudz lielākā mērā pietuvināta dabiskai balss intonācijai, nekā tas ir Rietumeiropā.

„BBC Singers”, piemēram, dzied ar lielām, operas balsīm, arī Vācijā daudzi no profesionāliem koriem dzied ar ļoti izkoptām, skaistām balsīm, taču tās ir diezgan abstraktas. Mēs arī varam virtuozi tikt galā ar jebkuru repertuāru, bet reizē skaņa un krāsa ir īpaši dzīva.”

Latviešu koru muzicēšanas tradīcija ir īpaša, saka diriģents. „Cilvēki šeit vienmēr ir dziedājuši daudz, bet tie priekšdziedātāji, kuri dziedājuši labi un skaisti, bijuši cieņā sabiedrībā.

Latvijā ir ļoti spēcīga tautas mūzikas tradīcija, kurā neapzināti saplūdusi ar četrbalsīga luterāņu korāļu dziedāšanu – veidojot latviešu kora mentalitāti. Daudz ir nozīmējis arī politiskais konteksts.

Dziesmu svētku ideja, caur Skandināviju importēta no vācu vīru koru biedrību „līdertāfeļiem” (Liedertafel), pie mums 19. gadsimtā uzsprāga politisku un sociālu iemeslu dēļ – bija jārealizē sava identitāte, pašapziņas vilnis bija pašā plaukumā. Kur vēl skaistāka iespēja to izdarīt, ja ne dziedot! Šis vilnis nes mūs joprojām. Iespējams, bez visām 20. gadsimta politiskajām peripetijām mēs šobrīd būtu tikpat dziedoši kā zviedri, kur Upsalā, mazā studentu pilsētiņā, ir 400 koru, vai holandieši – 50 kilometru rādiusā ap Hārlemu esot fiksēts 200 tūkstoši dziedātāju.”

„To, kāda ir latviešu koru kultūra savās jaudīgākajās, spilgtākajās izpausmēs – „Ave Sol”, „Kamēr…”, Latvijas Radio koris, koris „Latvija” – veidojis vēstures, tradīciju un lielu personību – arī mana skolotāja Imanta Kokara iespaids.” Bet, ja šur tur dzirdam sūrošanos, ka akadēmiskās mūzikas koncerti esot patukši, daļa vainas, iespējams, jāuzņemas mūsu mūzikas izglītības sistēmai. Diriģents spriež – mūzikas skolas, kas deviņdesmitajos tika uzskatītas par profesionālu kadru kaltuvi, reālajā dzīvē bērniem uztiepa ļoti nopietnas profesionālas prasības, ar kurām lielais vairums netika galā bez masīva stresa, apstākļos, kur no muzicēšanas prieka nebija nekā. „Baidos, ka šajā sistēmā bija daudz cilvēku, kuriem dabiskā vēlme nodarboties ar mūziku vai vispār dzīvot šajā zīmju sistēmā tika aplauzta. Arī šobrīd – vai mūzikas skolotāji, vai tie daudzie simti koru diriģentu, tie paši dziedoņi, kas mums ir Latvijā, bieži iet uz koncertiem? Vai zina, kas notiek koncertzālēs?

Man drīzāk radies iespaids, ka sabiedrībā ir izveidojušās kapsulas, kuras pilda zināmas darbības, bet ir attālinātas no dzīves. Svarīgi, lai muzicēšana notiktu nevis formālu iemeslu dēļ, bet tāpēc, ka mums tas ir vajadzīgs kā cilvēciskām būtnēm. Tāpēc, ka tā ir veids, kādā varam attīstīt sevi un runāt par būtiskām lietām.

Modernā mūzika varbūt ir nodarījusi sev milzīgu postu, 60. gados apzināti ieliekot sevi snobiskā ziloņkaula tornītī, paceldama sevi pāri – kaut kādā mirklī sazobe ar cilvēka spēju reaģēt un uztvert lietas ir drusku nobrukusi. Tomēr tie, kas redzēja Alvja Hermaņa veidoto Berndta Aloiza Cimmermana operu „Zaldāti”, it kā ekstrēmi sarežģītu lietu, juta, ka tajā ir enerģētika, kas translēta ārkārtīgi precīzi, virtuozi un ar milzīgu atdevi, līdz ar to – ir labi nolasāma. Iespējams, pēdējos pāris gados mūsu koncertos jūtu, ka attiecības ar mūsdienu mūziku mainās. Latvijas Radio koris par klausītāju trūkumu nevar sūdzēties, jūtamies diezgan lutināti.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+