×
Mobilā versija
Brīdinājums -6.8°C
Ārija, Rigonda, Adrija, Adrians, Adriāna
Ceturtdiena, 22. februāris, 2018
15. decembris, 2017
Drukāt

Kaspars Zemītis: Dzīve Latvijā ir viena liela vētra

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kaspars Zemītis

Šodien atjaunotajā vēsturiskajā Dzintaru koncertzālē uz Adventes laika koncertprogrammu ielūdz Rīgas Doma zēnu koris, diriģents Mārtiņš Klišāns un ģitāras virtuozs KASPARS ZEMĪTIS. Bet savu 45. dzimšanas dienu mūziķis svinēs 14. februārī ar draugiem koncertā “Vētra klusumā” Lielajā ģildē.

Šā vakara koncertā skanēs renesanses laika Anglijas garīgā mūzika, tomēr programmas centrā būs mūslaikos rakstīti skaņdarbi, ko Adventes noskaņās radījis Kaspars Zemītis. Jā, tas pats ģitāras virtuozs, kurš karjeru sācis grupās “Keksi” un “Time After Time” kopā ar tādiem šobrīd pazīstamiem mūziķiem kā Kārlis Lācis, Gints Pabērzs, Deniss Paškevičs, Ingars Viļums un Mārtiņš Linde. Pēdējos gados ģitārists Kaspars Zemītis arvien aktīvāk arī komponē. Sešu jaunu dziesmu cikls “Gaismu gaidot” tapis ar Akvīnas Toma skaistās lūgšanas “O Salutaris” un Normunda Beļska tekstiem, izceļot kristīgo ideju pamatvērtības un bērniem viegli uztveramu ziemas prieku atainojumu.

Kas iedvesmoja jaunajam dziesmu ciklam “Gaismu gaidot”?

K. Zemītis: Kad pēc Mārtiņa Klišāna aicinājuma rakstīt mūziku sapratu, ka man būs iespēja muzicēt kopā ar Rīgas Doma zēniem, ar kuriem esmu ticies sen, sen, manī patiešām radās īsta vēlēšanās sacerēt mūziku. Arī mans jaunākais dēls Jēkabs šobrīd dzied Rīgas Doma kora skolas korī. Likās, varētu būt interesanta sadarbība. Tā kā pirms laika biju uzrakstījis mesu ģitārai un korim, ko atskaņojām kopā ar diriģentu Māri Sirmo un Valsts akadēmisko kori “Latvija”, zināju, ka arī jaunajā ciklā būs jāsniedzas līdz kādai garīgai dimensijai, bet vēlējos visiem saprotamu dzeju latviešu valodā. Grāmatnīcā pamanīju Normunda Beļska “Vēstules uz bruģa” – par dzīvi un ticību vienlaikus. Normunds bija ļoti pretimnākošs, un viens dzejolis, mazliet dulls un traks, puikām īsti piemērots, tapa no jauna. Pašam liels prieks, ka arī mans Jēkabs atzīst – viņam to dziedāt patīkot.

Sākumā rokenrols, blūzs, fankmūzika, pops… Nu baroks, laikmetīgi skaņdarbi. Kā pirms laika atzināt, esot svētība, ja izdodas apvienot populāro mūziku un akadēmisko lauku. Kā līdz tam nonācāt?

Studējot Mūzikas akadēmijā. Jaunībā ģitāru apguvu pašmācības ceļā, skolojies biju klarnetē, mediņos mācījies saksofonu. Kad uzzināju, ka profesors Juliuss Kurausks no Lietuvas mūsu Mūzikas akadēmijā atver klasiskās ģitāras kursu, uzreiz iestājos. Tas bija pagrieziens manā mākslinieciskajā dzīvē. Līdz tam mūziku uztvēru tikai un vienīgi atpūtai. Spēlējot rokenrolu, galvenais ir ritms, jautrība, foršs noskaņojums. Tagad man ļoti būtisks ir mūzikas vēstījums. Esmu ne īsti akadēmisks, ne īsti popmūziķis vai rokmūziķis, bet man patiešām sagādā baudu būt te vienā, te otrā laukā un arīdzan pa vidu. Ļaujos tam. Pedagoģiskajā darbā (K. Zemītis ir klasiskās ģitāras spēles pasniedzējs Mūzikas akadēmijā un māca šo spēli Rīgas Jāzepa Mediņa 1. mūzikas skolā. – V. K.) gan saviem audzēkņiem saku – zinot situāciju uz Latvijas skatuvēm un šovbiznesā, ja vēlies būt profesionāls mūziķis, ir jābūt daudzpusīgam vai ģeniālam.

Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis” jūsu pārlikumā ģitārai skan tik labi, ka daudziem tas bija pārsteigums.

Man arī. Bez šā “zelta fonda” gabala nav iedomājams neviens mans koncerts. Taču man tas prasīja daudzus gadus, lai šajā mūzikā justos brīvi. Pārlikumi nekad nav ērta lieta. Ģitārai rakstīta oriģinālmūzika vienmēr ir ērtāka, un vēl jo vairāk, ja to rakstījuši ģitāristi. Ik pa brīdim pieķeros kādam klasiskam gabalam, ir dažādi pasūtinājumi, ar ģitāristu trio “AG 3” (grupā spēlē arī pazīstamie ģitāristi Aivars Hermanis un Mārcis Auziņš – V. K.) nupat vienu Mediņa dainu pārlikām trim ģitārām. Milzīgs prieks, ka esmu ierakstījis lielāko daļu no sava nākamā, otrā albuma “Vētra klusumā”, kas janvāra vidū nāks klajā. Mans pirmais albums tomēr bija mūzika ar garīgu pieskārienu, bet otrajā vēlējos ierakstīt visu, ko šobrīd spēlēju, arī pašu jaunāko. Izskatās, jaunais albums būs mans veltījums Latvijai, mans mūsu zemes šodienas redzējums. Titul­skaņdarbu “Vētra klusumā” radīju pirms kāda laika, kad gatavojos savam pirmajam solokoncertam Doma baznīcā, un tas atspoguļoja manu tā brīža iekšējo stāvokli, kad nosacītā klusumā un mierā tevī jau sāk celties radoša vētra, kuru jāspēj ieburt mūzikā. Esmu uzaicinājis kādu interesantu cilvēku, kurš pieskarsies vienam manam skaņdarbam ar savu redzējumu. Februārī došos albuma tūrē pa Latvijas lielākajām koncertzālēm, kurā pievienosies arī deju grupa “Dzirnas”, mūziķu kvartets no orķestra “Sinfonietta Rīga” un Jelgavas kamerorķestra mūziķi diriģenta Aigara Meri vadībā, arīdzan Rīgas Doma zēnu koris. Katrā koncertā būs viens īpašs viesis – vienā Linda Leen, otrā Daumants Kalniņš, trešajā Intars Busulis un ceturtajā noslēpumainais viesis. Bet plašākā izpratnē “vētra klusumā” manī rodas jebkurā mirklī, kad paņemu rokā ģitāru un jūtu, ka atnākusi jauna melodija. Un vēl man šķiet, ka arī dzīve Latvijā šodien ir viena liela vētra, kurā mēs katrs ilgojamies pēc klusuma, pēc kopā ar savējiem cilvēkiem pavadīta laika. Kā mēdzu teikt, ja blakus ir pareizie cilvēki, jebkurā vētrā atradīsit savu klusumu.

Daudz spēlējat Torņakalna baznīcā.

Tur ir mana draudze. Īsti neredzu teorētiskas ticības augļus, man vairāk bijusi nepieciešama reāla ticība. Svētdienas skolā, kurā darbojos, jauni cilvēki reizi mēnesī mācās spēlēt ģitāru, ir grupa, kurā jaunieši dzied, top skaista mūzika. Mums ar sievu Andu, manu brāli un draugiem ir mūziķu grupa, kura reizi mēnesī spēlē Torņakalna baznīcā. Es to visu uztveru kā kalpošanu, tieši tāpat kā desmito tiesu, kuru no visiem saviem ieņēmumiem atstāju savai baznīcai.

Tā kā ierunājāties par ieņēmumiem un naudu, 2. decembrī Dikļu pils nāca klajā ar karalisku piedāvājumu – koncerts “Dejas ar stīgām” Zemīša un “Dzirnu” izpildījumā, nakts divvietīgā numurā Dikļu pilī, brokastis terasē uz saimnieku rēķina – viss kopā 155 eiro divām personām. Kā šo piedāvājumu uztvertu cilvēki, kuriem Ziemassvētku gaišums, kā dziesmā dzied, līst nevis pār pilīm, bet būdiņām?

Patiesībā es nemaz nezinu, cik Dikļu pilī maksāja biļete. Taču man ir bijuši gadījumi, kad cilvēki saka – tu esi dārgs! Man ir nopietnas pārdomas jau vairāku gadu ilgumā par to, cik sava laika drīkstu atvēlēt darbam, naudai, cik – labdarībai un cik paliks manai ģimenei. Ļoti bieži zvana un aicina spēlēt piektdienās, sestdienās, svētdienās… Un Anda skatās lielām acīm un vaicā – bet kad mēs visa ģimene vienkārši kaut kur kopā aiziesim? Un es meklēju līdzsvaru. Esmu spēlējis arī bezmaksas koncertos gan kopā ar harismatisko Renāru Kauperu, kurš nesen aicināja aizbraukt uz Daugavpili un kur stāvgrūdām pilnā baznīcā mūs pavadīja ar ovācijām, gan citreiz. Taču skaidrs ir viens – visiem viss dzīvē nekad pieejams nebūs. Un tāpēc jo svarīgāk atrast līdzsvaru.

6. decembrī jūsu dēls Mārtiņš Matīss ar grupu “Sudden Lights” iekļuvis “Supernovas” pusfinālā, “Eirovīzijas” nacionālajā atlasē.

Nav jau tā, ka dēli būtu tīši bīdīti mūzikā, bet viņiem tā lieta iet pie sirds. Vecākais dēls Kārlis spēlē taustiņus un dzied grupā “Pirmais kurss”. Mārtiņš “Sudden Lights” spēlē bungas. Kādreiz jautāju – kas jums interesants? Izvairās. Te pēkšņi atnes mājās kaut kādus demo ierakstus. Paklausos, interesanti. Pat, nerunājot par “Supernovu”, ceru – puikām veiksies, un viņi spēs sevi muzikāli izteikt un īstenot. Grupai, kurā spēlē Mārtiņš, ir interesants muzikālais piedāvājums. Dzied angļu valodā, bet man prieks, ka viņi to dara arī latviski. Eirovīziju neuzskatu par olimpiskajām spēlēm mūzikā, tas ir bizness, līdzīgi kā mūsu “X faktors”.

Jaunā dziesmu cikla “Gaismu gaidot” pirm­atskaņojums notika iepriekšējā piektdienā Sv. Jāņa baznīcā festivāla “Eiropas Ziemassvētki” ietvaros. Vai pirms jaundarbu pirmatskaņojumiem uztraucaties?

Joprojām. Taču bez tā nevar iegūt to baudījumu, kad tu ej, apsēdies uz skatuves, sāc spēlēt un esi tāds, kāds patiesībā esi.

Kaspara Zemīša mājās Ziemassvētku vakarā skan dzīvā mūzika?

Protams! Kad kādreiz aizbraucu ciemos pie brāļa vai tuviem draugiem un man lūdz, lai paņemu ģitāru un uzspēlēju kādu solo gabalu, sajūsmā neesmu. Bet, ja cilvēki paši grib uzdziedāt, tad – darām! Esmu laimīgs, ja varu piespēlēt vienkāršiem akordiem kaut visparastākajam šlāgerim. Ziemassvētkos var iztrūkt dāvanas, bet bez Ziemassvētku dziesmām mājās nebūtu īstu Ziemassvētku. Kad dzied “Klusa nakts, svēta nakts”, man acīs asaras. Jo tā man pieskaras Ziemassvētki.

Kaspara Zemīša nākamie koncerti:

Koncertprogramma “Gaismu gaidot”

19. decembrī – Ventspilī Teātra namā “Jūras vārti”.

23. decembrī – Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.

14. janvārī – Liepājā koncertzālē “Lielais dzintars”.

Koncerti “Vētra klusumā”

10. februārī – Rēzeknē Latgales vēstniecībā “Gors”.

14. februārī – Rīgā Lielajā ģildē.

22. februārī – Jelgavas kultūras namā.

25. februārī – Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+