×
Mobilā versija
Brīdinājums +26°C
Liene, Liena, Helēna, Elena, Ellena
Sestdiena, 18. augusts, 2018
22. janvāris, 2018
Drukāt

Kaspars Znotiņš: Aizsalušajai pagātnei vairs netiekam klāt

Foto: LETAFoto: LETA
"Cerību ezers ir aizsalis"

Lomās – Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Marija Linarte un Āris Matesovičs.
Janvāra un februāra izrādes ir izpārdotas; tuvākās izrādes, uz kurām pieejamas biļetes: 18., 20., 21. un 22. martā.
Izrāde notiks latviešu valodā ar iestarpinājumiem krievu valod

Šo piektdien, 26. janvārī, Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) gaidāma pirmizrāde – režisora Vladislava Nastavševa “Cerību ezers aizsalis”. Iestudējuma vizuālo un muzikālo noformējumu veidojis režisors pats, bet viņa tēlā iejutīsies aktieris Kaspars Znotiņš, kurš nupat ticis pie Lielā Kristapa par aktierveikumu Aika Karapetjana filmā “Pirmdzimtais”.

Šis ir Nastavševa stāsts par mēģinājumu izrauties no radošā strupceļa caur personisko pieredzi – atmiņām par vecmāmiņu, atmiņām par pirmo mīlestību un draudzību, par Omi kā mūsu visu padomju pagātni.

– Kaspar, šīs izrādes dēļ jūs esot mācījies pat slidot…
Kaspars Znotiņš: – Pie daiļslidošanas treneres Andas Mednes. Uz skatuves arī esmu uz īstām dzelzs asmens slidām. Stāvu uz īsta ledus. “Aizsalušais ezers” ir metafora atmiņām. Meklējot savu identitāti, mēģinām atcerēties emocionālo pieredzi, prašņājam tuviniekus, draugus, vecvecākus. Kāds atceras vienu, otrs kaut ko citu, trešais vispār neko neatceras. Tā ir tā aizsalušā ezera sajūta. Zaudētās atmiņas, pie kurām vairs nevar piekļūt. Iztaujājot mēģini saprast, kas esi tu pats, bet netiec klāt tam ūdenim, tām zivīm, kas ir zem ledus, šajā gadījumā atbildēm, kas esi tu pats. Tā kā aizsalušajai pagātnei vairs netiekam klāt, nekas cits neatliek kā uzvilkt slidas un vismaz izmanto šo ledu, veidojot kaut ko skaistu. Daiļi slidojot, daiļslidojot. Vārdu sakot, taisām mākslu.

– Vai jūs vēlētos tādu draugu, kādu savā pašportretā uz skatuves veido Vlads Nastavševs?
– Nē, Vlads dzīvē ir diezgan vientuļš cilvēks. Un arī par to viņš runā arī šajā izrādē. Kāds varbūt pat teiks, ka ir ļoti egoistiski izmantot citu cilvēku māku savai terapijai. Ir kāda interesanta parādība. Aktieri nav vientuļa tauta, mūziķi arī nav vientuļi. Bet tā dēvētie radītāji – režisori, komponisti, rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki – viņi visi ir vientuļnieki, neērti cilvēki apkārtējiem. Vai tas būtu gleznotājs Pauļuks, kuru atveidoju izrādē “Arsenālā”, vai trīsdesmito gadu Latvijas mākslas pasaules pelēkais kardināls Fēlikss Kurcums režisores Annas Vidulejas topošajā filmā pēc Anšlava Eglīša romāna “Homo Novus” vai Vladislavs Nastavševs.

Pilnu interviju ar Kasparu Znotiņu lasiet 23. janvāra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+