Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
12. septembris, 2014
Drukāt

Kataloņi grib neatkarīgu valsti, kas tika zaudēta pirms 200 gadiem (3)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Kataloņu priekšteči ir Ibērijas pussalas senseno cilšu iedzīvotāji, kas laika gaitā ir sajaukušies ar ķeltiem un grieķu un romiešu kultūras ietekmē kļuvuši par tautu ar savas īpatnējas kultūras iezīmēm (tautas dziesmas, tautas dejas, plaša literatūra). Kopš 12. gs. kataloņiem nav bijusi sava neatkarīga valsts, bet vienīgi pašpārvalde vai autonomija kādas citas tautas vai valsts pakļautībā.

Neatkarības 
aizstāvji sadodas rokās


11. septembri ik gadus kataloņi svin kā savu nacionālo dienu. 1714. gada 11. septembrī pēc viņiem svešās Burbonu dinastijas uzvaras t. s. Spānijas mantojuma karā kataloņus apspieda un viņi zaudēja savas viduslaiku pašpārvaldes institūcijas. Tātad 11. septembris ir vēsturiska atmiņas diena par sakāvi, kas jāpārvērš uzvarā. 2012. gadā Barselonā atzīmēja šo dienu ar milzīgu demonstrāciju. Ielās, skandinot saukļus par Katalonijas neatkarību, izgāja 1,5 miljoni cilvēku no Katalonijas 7,5 miljoniem iedzīvotāju. 2013. gada 11. septembrī kataloņi izveidoja 400 km garu cilvēku ķēdi pēc Baltijas tautu 1989. gada parauga. Tajā dienā Barselonā atklāja arī šai sakāvei veltītu pieminekli – atklāja skatam senās Barselonas drupas. Pāri drupām plīvoja karogs ar tajā ietvertiem tā laika pilsētas aizstāvju solījuma vārdiem – uzvarēt vai mirt. Pagājušā gada aptaujas rādīja, ka vairāk nekā puse kataloņu atbalsta prasību pēc neatkarīgas valsts, bet 80% vēlas referendumu par šo jautājumu. 9. novembrī paredzēto referendumu par Katalonijas neatkarību gan varētu aizliegt Spānijas valdība.

Kataloņi savu vēlmi atdalīties no Spānijas pauda jau pagājušā gada 11. septembrī, kad, iedvesmojoties no savulaik baltiešu neatkarības aizstāvju rīkotā “Baltijas ceļa”, simtiem tūkstošiem kataloņu sadevās rokās, izveidojot 400 kilometrus garu dzīvo ķēdi. Akcijas organizatori ziņoja, ka kopumā Katalonijas ceļā piedalījās aptuveni 400 000 cilvēku un dzīvā ķēde stiepās no Valensijas, kas robežojas ar Kataloniju dienvidos, līdz Francijas robežai ziemeļos.

Kataloņu tieksmi pēc neatkarības veicina arī tas, ka ceturtajā lielākajā eirozonas tautsaimniecībā jau sešus gadus turpinās strauja lejupslīde. Bezdarba līmenis sasniedzis 25%. Katalonijas valdība katru gadu ieskaita Spānijas valsts budžetā 65 – 85% no autonomā apgabala IKP, bet Madride tos tērē ieguldījumos pēc saviem ieskatiem. Katalonijas zemes platība ir 31 900 km². Tajā raktuvēs iegūst cinku, svinu, hromu un urānu, un tā ir rūpnieciski visattīstītākā Spānijas daļa, turklāt ar ļoti izglītotu, zinošu un varošu darbaspēku.

Grib atgūt 
savu valstiskumu


Katru gadu 11. septembrī kataloņi grib pateikt to, ko vāciski ar tik patiesiem un skubinošiem vārdiem ir pateicis Frīdrihs Šillers: “Mēs gribam brīva brāļu tauta būt, nekādās bēdās, briesmās nešķirties, mēs gribam brīvi būt, kā mūsu tēvi bija.” To, ko vārdam “mēs” vajadzētu nozīmēt starptautiskajās attiecībās un tiesībās, visskaidrāk ir izteikusi rumāniete Aurēlija Kristesku: “Īstenībā vēstures gaitā vienmēr, kad kāda tauta apzinās – mēs esam tauta –, visas pārējās definīcijas jēdzienam “tauta” kļūst liekas, nevajadzīgas.”

Gandrīz 900 gadus pavadījuši spāņu uzspiestā un noteiktā politiskā iekārtā, kataloņi grib dzīvot īstā brīvībā, neatkarīgā valstī. Savu valstiskumu viņi grib atgūt, balstoties uz daudzkārt pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām (turpmāk tekstā TPT) un starptautiskām tiesībām (turpmāk ST).

Patlaban, ejot pa šo brīvības iegūšanas miermīlīgo ceļu, viņi it kā tieši vadās pēc pēckara pirmā Vācijas Federatīvās Republikas kanclera Konrada Adenauera domām: “Miers bez brīvības nav iespējams. Miers bez brīvības ir kapsētas miers.” Tādēļ kā pārsteigums jāvērtē nesen Latvijas Radio 1 ziņās bez komentāriem izskanējušais Vācijas kancleres Angelas Merkeles viedoklis, ka kataloņi nedrīkst atdalīties no Spānijas valsts. Tāds A. Merkeles ieteikums veicinātu ST attīstības stagnāciju. Tas ir arī pretrunā ar daudzu Vācijas juristu un vēsturnieku atzinumiem. Piemēram, Dr. iur. Ķīles un Ķelnes universitātes emeritētais profesors, bijušais Vācijas Ārlietu ministrijas padomnieks, Getingenas universitātes Baltijas vēstures komisijas loceklis Boriss Meisners ir secinājis, ka TPT tiesiskais raksturs ir jau ilgi apspriests. Kopš TPT iekļaušanas ANO hartā un citās ANO deklarācijās un ANO Starptautiskā cilvēka tiesību pakta pieņemšanas 1966. gadā var apgalvot, ka TPT tagad ir kļuvušas par ST pamatprincipu.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā līdzīgus secinājumus ir atzinuši arī divi ievērojami latviešu juristi. Dr. iur. LU ST profesors Juris Bojārs grāmatā “Starptautiskās tiesības” gan piemin, ka TPT ANO statūtos ir definētas visai nenoteikti, un atzīst, ka tās ir kļuvušas par ST pamatprincipu. Turklāt viņš paskaidro, ka TPT atzinumi ir sastopami milzīgā daudzumā ANO, ANO Starptautiskās tiesas Hāgā, Eiropas Padomes u. c. dokumentos.

Savukārt Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits tāpat atzīst TPT tiesisko esamību, uzsverot, viņaprāt, ka esot saskatāms arī tāds TPT attīstības virziens, ka autohtonās tautas, tas ir, tautas, kas no laika gala dzīvo kādā zemē un ir tās pamatiedzīvotāji, ir tiesīgi uz valstisku pašnoteikšanos. Latviešu interesēs ir, lai TPT tiktu ņemtas vērā ne tikai Katalonijā, bet lai tās kļūtu universāli atzītas kā ST sastāvdaļa.

Kataloņi izvēlas Mārtiņa Brauna dziesmu


Dziesmas “Saule, Pērkons, Daugava” kļūšana par Katalonijas neatkarības himnu ir tāds notikums manā mūžā, kas otrreiz var nenotikt, aģentūrai LETA izteicies komponists Mārtiņš Brauns, atzīstot, ka jūtas ļoti pagodināts.

Komponists norādīja, ka par šo iniciatīvu uzzinājis, kad kora “Cor Jove de l’Orfeo Catala” diriģents viņam jautājis, vai drīkst ieskaņot dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”, izmantojot tajā kataloņu dzejnieka Mikela Marti i Pola tekstu “Ara és l’hora” (“Tagad ir laiks”).

“Nezinu, kā viņi atrada dziesmu. Acīmredzot dzirdēja to internetā un viņiem iepatikās,” stāstīja komponists. “Man šajā dziesmā svarīgākais ir teksts, jo tieši Raiņa vārdi bija dziesmas rašanās impulss. Tomēr tas, kā tālāk attīstās mūzikas ceļš, nav atkarīgs no manis,” uzsvēra Brauns. Viņš norādīja, ka šī mūzika raisa folkloriski pirmatnējas jūtas, kuras acīmredzot bijušas svarīgas kataloņiem. Pēc komponista domām, ar šo dziesmu kataloņi vēlas paust savu identitāti, kuras viņiem ir pietrūcis.

Runājot par Katalonijas neatkarību, Brauns uzsvēra tās tiesības izmantot kataloņu valodu. “Jebkuram Katalonijas ierēdnim būtu jāzina sava valoda un tajā jārunā,” uzsvēra komponists. Viņš norādīja, ka ir grūti saprast, kāda būs Katalonijas neatkarība. Viņaprāt, uz Kataloniju varēs attiecināt visu valstisko, izņemot militāro jomu. “Domāju, ka neatkarība nenozīmēs robežvaļņus,” norādīja Brauns. Tajā pašā laikā komponists pieļauj, ka Spānija un Katalonija varētu būt atsevišķas valstis. “Lai viņiem veicas!” pauda Brauns.

Brauna skaņdarbs “Saule, Pērkons, Daugava” kataloņu versijā “Ara és l’hora” ir oficiāli atzīta par Katalonijas neatkarības himnu, informēja Barselonas pilsētas domes Kultūras mantojuma, muzeju un arhīvu kultūras institūta direktors Žozefs Rodrigess, kurš nesen viesojās Latvijā, lai prezentētu ieceri veidot izstādi par Latvijas vēsturi.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Mani izbrīnīja tas, ka radio 1 programmā raidījuma vadītāja kataloniešus nosauca par seperātistiem, tad jau mēs arī tādi bijām 90-os gados?

  2. Es esmu andalūzietis.

  3. Tā pašvakāk ar matemātiku. Kataloņi atzīmēja 300 gadadienu!

INFOGRAFIKA. Pieaug atbalsts spīdzināšanaiVai sagūstītos ienaidnieka kaujiniekus drīkst spīdzināt, lai iegūtu svarīgu militāro informāciju? (%)
Draugiem Facebook Twitter Google+